Ideoloģija un moceklība: 1919. gada 28. martā Daugavpilī boļševiku nogalinātā Asūnes katoļu draudzes grupa

Pirmdiena, 28 Marts 2016 12:48

/Aleksandrs Stepanovs/

Ievads

Vārds “mocekļi” arvien biežāk parādās kristīgo plašsaziņu līdzekļu lappusēs, taču nevis saistībā ar liturģiskajos svētkos pieminētajiem vīriešiem un sievietēm, kuri pirmajos kristietības gadsimtos par spīti spiedienam un nāves draudiem apliecināja ticību Kristum, bet gan attiecībā uz desmitiem tūkstošu mūsu laikabiedru, kuri ik gadus tiek nogalināti savas ticības dēļ – tāpēc vien, ka ir kristieši. 

Pāvests Francisks daudzkārt pievērsa uzmanību vajāto kristiešu problēmai: “Šodien Baznīcā ir vairāk liecinieku, vairāk mocekļu, nekā pirmajos gadsimtos”[1]. “Nevaru noklusēt lielo pāridarījumu, ko izcieš kristiešu kopienas Sīrijā un Irākā, kur daudzi mūsu brāļi un māsas tiek mocīti ticības dēļ, padzīti no savas zemes, turēti cietumā vai pat nogalināti”[2].

Attiecībā uz kristiešu vajāšanām pāvests denuncē demokrātisko valsts līderu un institūciju klusēšanu, pielīdzinot to līdzdalībai: “Šodien, šī fakta priekšā, kas notiek pasaulē, ko pavada daudzu spēku līdzvainīgs klusums, kuri varētu to apstādināt, mēs esam šī kristīgā likteņa priekšā: doties pa to pašu ceļu, pa kuru gāja Jēzus”[3].

Pa šo augstākās kristīgās liecības ceļu gāja 21 Ēģiptes un 29 Etiopijas koptu mocekļi, brutāli nogalināti 2015. gada februārī un aprīlī par to, ka apliecināja kristīgo ticību. Koptu mocekļu gadījumā tā saucamās Islāma valsts teroristu propagandas video ļāva nolasīt no kristiešu lūpām, ka nāves brīdī viņi piesauca Jēzus vārdu. Islāma teroristu video paziņojums bija skaidrs, ka abos gadījumos vardarbīga eksekūcija notika aiz naida pret kristīgo ticību. Ēģiptes koptu Baznīcas patriarhs Teodors II (Tawadros II) paziņoja, ka mocekļu vārdi būs ierakstīti sinasarijā, oficiālajā Koptu Baznīcas mocekļu sarakstā. Šo mocekļu piemiņas diena tiks svinēta 15. februārī (8. amšir pēc koptu kalendāra).

Šie notikumi, ko atspoguļoja visas pasaules plašsaziņu līdzekļi, padarīja redzamas kristiešu vajāšanas plašai sabiedrībai, apstiprinot pētniekiem zināmu tendenci, ka kristieši ir visvairāk vajātā reliģiskā grupa pasaulē. 2011. gada jūnijā Ungārija kā Eiropas Savienības prezidējošā valsts organizēja konferenci, kas bija veltīta starpreliģiju dialogam starp kristiešiem, ebrejiem un musulmaņiem. Šīs konferences laikā Masimo Introvinje, ievērojamais itāļu reliģijas sociologs, pārstāvot OSCE (Organization for Security and Co-operation in Europe), uzstājās ar referātu, kurā apgalvoja, ka “katru gadu kristiešu skaits, kuri nogalināti par savu ticību, sasniedz 105 000 – viens katras piecas minūtes”[4]. Šo neticami lielo skaitli itāliešu sociologs ir atvasinājis no vairākiem pētījumiem.

Šīs statistikas bāzi veido pasaules vadošā reliģijas statistikas centra Center for Study of Global Christianity pētījumi, kas regulāri tiek publicēti World Christian Encyclopedia un Atlas of Global Christianity. 2011. gadā sava centra žurnāla International Bulletin of Missionary Research janvāra numurā reliģijas pētnieki D. B. Barets (Barret) un T. M. Džonsons (Johnson) min satraucošus datus, ka otrā gadu tūkstoša pirmajā desmitgadē kristīgo mocekļu skaits ir izaudzis līdz 160 000, bet kopš 2010. gada skaitļi samazinās, jo vairākās Āfrikas valstīs situācija normalizējas, un “droši” var apgalvot, ka 2011. gadā kristīgie mocekļi bija “simts tūkstoši gadā”[5].

Savā socioloģiskā pētījumā T. M. Džonsons un D. B. Barets pielieto metodoloģiju, kas neraugās uz moceklību kā individuālu fenomenu, kas pieprasa skaidru ticības apliecinājumu, bet gan kā uz “moceklības situācijām” (martyrdom situations), kurās indivīdi vai ticīgo grupas tika nogalināti tāpēc, ka bija kristieši.[6]

Pēc citu ASV sociologu Braiena J. Grima (Brian J. Grim) un Rodžera Finkes (Roger Finke) pētījuma, kas saucas The Price of Freedom Denied, vajāto kristiešu skaits ir starp 130 000 un 170 000 gadā[7].

Šiem pētījumiem pievienojās Ruperts Šorts (Rupert Shortt), kas monitorēja kristiešu vajāšanas situācijas divpadsmit Āzijas un Tuvo Austrumu valstīs, atspoguļojot rezultātus monogrāfijā ar izteiksmīgu nosaukumu “Christianophobia”. Kristiešu vajāšanu sakarā viņš raksta: “Situācija dramatiski pasliktinājās kopš trešās tūkstošgades sākuma: apmēram 200 miljoni kristiešu pašreiz ir apdraudēti, tas ir vairāk nekā jebkura cita ticības grupa”[8].

Visus šos datus apstiprina ikgadējais Aid to the Church in need organizācijas ziņojums, kas monitorē pārkāpumus pret reliģijas brīvību visās pasaules valstīs: no 196 valstīm 80 ir klasificētas kā tādas, kur pastāv “augsts” vai “vidējs” reliģijas brīvības apdraudējums. 35 valstis ir klasificētas kā tādas, kas izsauc bažas attiecībā uz reliģijas brīvību, bet tas nepasliktina šīs grupas klasifikācijas statusu. Atlikušajās 80 valstīs ziņojums nekonstatē neregulāras vai sistemātiskas reliģijas brīvības pārkāpumus. Kopumā pēc ziņojuma statistikas “kristieši joprojām ir visvairāk vajātā minoritāte pasaulē”[9].

Kaut gan daudzu kristīgo grupu vajāšanas ir saistītas ar politiskiem iemesliem, tām vienlaikus ir nepārprotams reliģisks raksturs un tās ir saistītas ar cilvēku piederību pie kristīgās Baznīcas. Šos kristiešus Baznīca nedrīkst aizmirst, jo brutālā viņu dzīvības atņemšana – par cik ir šausmīgs notikums, par tik grandiozs – ir moceklība, liecība par Kristu, kas dod ticības sēklu nākamajām ticīgo paaudzēm un mudina kristiešus pieņemt tādu pašu nostāju, ja viņi nokļūs līdzīgā situācijā. Tieši tāpēc dzīvā atmiņā jāpatur svētā Jāņa Pāvila II aicinājums: “Vietējām Baznīcām ir jāizdara viss iespējamais, vācot nepieciešamo dokumentāciju, lai neiet zudumā to piemiņa, kuri mira mocekļu nāvē”[10].

Šajā rakstā pievērsīšu uzmanību notikumiem, kurus katoļu Baznīca Latvijā nedrīkst aizmirst. Tie norisinājās gandrīz 100 gadus atpakaļ Latvijas teritorijā: 1919. gadā, naktī no 27. uz 28. martu Daugavpilī boļševiki veica civiliedzīvotāju masu slepkavības, kur kopumā tika nošauti 76 cilvēki, no kuriem 16 bija Asūnes-Beresnes katoļu draudzes locekļi. Viņi gāja “pa to pašu ceļu, pa kuru gāja Jēzus”. Viņu piemiņai jābūt dzīvai Latvijas katoļu Baznīcā.

Tālāk aplūkošu šī notikuma atspoguļošanu presē un to interpretāciju, kas ir atkarīga no autoru ideoloģiskās ievirzes. Centīšos atklāt motīvus, kuri noveda līdz nevainīgo cilvēku slepkavībai, kā arī izcelšu dažādas viņu nāves interpretācijas, laicīgajā presē un katoļu publikācijās, jo vienīgi šie pēdējie piešķirs nevainīgi noslepkavoto asūniešu nāvei kvalitatīvi atšķirīgu nozīmi.

 

1. Vēsturiskais konteksts

Plašākā vēsturiskā kontekstā šie notikumi norisinājās pēc Pirmā pasaules kara un boļševiku 1917. gada oktobra revolūcijas Krievijā, laikā, kad daudzas Austrumeiropas tautas uzsāka cīņu par neatkarību, tai skaitā Latvija, Lietuva, Igaunija un Polija.

1918. gada decembrī Sarkanā armija iesāka savu ofensīvu visā Latvijā, taču, pateicoties izveidotiem nacionālās aizsardzības spēkiem, tai izdevās nostiprināties tikai Latgales teritorijā, ko tā kontrolēja no 1918. gada decembra līdz 1920. gada janvārim. “1919. gada 20. februārī tika izdots dekrēts par Baznīcas šķiršanu no valsts, līdz ar to pastiprinājās garīdznieku vajāšanas".[11] Boļševiki pārņēma arī civilstāvokļa aktu (dzimšanas, laulību, miršanas) reģistrāciju un draudzēm pieprasīja atdot metriku grāmatas; tas daudzviet izraisīja protestus, kam sekoja aresti, līdz pat nāves sodam. [..] Daugavpilī martā bija iebraucis arī viens no Krievijas kompartijas līderiem Grigorijs Zinovjevs, kurš vēl vairāk uzkurināja vietējo revkomu cīņai pret „kontrrevolu­cionāriem”.[12] Šajā laika posmā padomju varas nostiprināšanos sekmēja represīvie tribunāli, kas izrēķinājās ar komunistu režīma kritizētājiem un pretiniekiem, starp tiem bija noslepkavoti vairākas ticīgo grupas un vairāki priesteri[13].

 

2. Asūniešu slepkavības atspoguļojums rakstiskos avotos

 Šajā nodaļā analizēsim publikācijas to hronoloģiskā secībā, sākot ar vispārēju vēsturiskā notikuma aprakstu, ko sniedz Daugavpils universitātes pētniecības institūta datu bāze „Latgales dati”, un turpinot ar 27.–28. marta notikuma atspoguļojumu dažādu ideoloģisku ieviržu rakstiskos avotos, kas ir publicēti atšķirīgās vēstures situācijās: boļševiku laikraksts „Krasnoje znamja” (1919), Latvijas Republikas laikraksti „Tygodnik Polski” (1927), „Latvis” (1927), „Pēdējā brīdī” (1927), „Brīvā tēvija” (1927), Latvijas Repu- blikas tiesu materiāli, kā arī raksti, kas ir publicēti Otrā pasaules kara laikā laikrakstos „Rēzeknes ziņas” (1942) un „Daugavas vēstnesis” (1942), un visbeidzot – trimdas latviešu mēnešrakstā „Daugavas Vanagu mēnešraksts” (1970). 

 

2. 1. “Latgales dati”’

Daugavpils universitātes Latgales pētniecības institūta datubāzē “Latgales dati” 1919. gada 27. martā piemin “Daugavpils iedzīvotāju iznīcināšanas akciju”, precizējot, ka tajā datumā Daugavpils cietokšņa tuvumā ir nošauti 98 cilvēki.[14]

“Latgales dati” smēla informāciju no Latvijas Universitātes vēsturnieka I. Ločmeļa pētījuma “Idejas vārdā pret savu tautu. Lielinieku represijas Austrumlatvijā 1919. gadā”[15], kas ir publicēts 1999. gadā. Šo civiliedzīvotāju masu slepkavību vēsturnieks nosauc “par vislielāko līdz šim zināmo masveida nogalināšanu Austrumlatvijā 1919. gadā”, bet “Latgales dati” paplašina, definējot to par “asiņaināko lielinieku pastrādāto noziegumu Latvijas teritorijā Pētera Stučkas padomju valdības laikā”[16].

 

2. 2. “Krasnoje znamja” (1919)

“1919. gada 1. aprīlī laikraksts „Krasnoje Znamja” pirmajā lappusē publicēja Revolucionārās Kara padomes 30. marta pavēli par cīņas pastiprināšanu pret „buržuāziju” un citām nevēlamām personām, lai Sarkanajai armijai nodrošinātu drošu aizmuguri”[17].

Pirmā ziņa par nošautajiem parādījās komunistu presē jau dažas dienas pēc traģiskā notikuma. Par šo akciju iedzīvotājus informēja “ārkārtēja komisija” jeb čeka, publicējot visu nošauto uzvārdus 1919. gada 2. aprīļa laikrakstā “Krasnoje znamja”. Padomju varai raksturīgajā stilā 76 nošautie ideoloģiski ir apsūdzēti kontrrevolucionārā darbībā, it kā atmaskojot viņu piederību “baltgvardu organizācijai”, bet pārējie 22 bija apsūdzēti huligānismā un laupīšanā: “Dvinskas pilsētas iedzīvotāji tiek informēti, ka Dvinskas pilsētā ir atklāta baltgvardu organizācija, kuras mērķis bija diskreditēt un gāzt Padomju varu ar sacelšanās palīdzību. Dvinskas novada kārtības sargāšanas komisija, izskatot lietu, nolēma visus šīs organizācijas dalībniekus nošaut, kas arī ir izpildīts naktī no 27. uz 28. martu, plkst. 4 no rīta”[18].

 

 2. 3. “Tygodnik Polski” (1927)

Astotajā traģisko notikumu gadskārtā vienīgā Latvijas poļu avīze “Tygodnik Polski” publicē 28. marta civiliedzīvotāju iznīcināšanas akcijas viena Daugavpils poļu izcelsmes aculiecinieka notikuma aprakstu, kurš nevēloties atklāt savu vārdu, parakstījies ar pseidonīmu “Rik…vič”. Tas nepārprotami norāda uz atstātā terora iespaidu un izrēķināšanās bailēm. Liecības autors detalizēti, emocionāli un tēlaini apraksta notikumu gaitu. Liecības rindkopas pauž to cilvēku nāves skumjas, kas ir notiesāti uz nāvi un soli pa solim tuvojas eksekūcijas vietai. Pats autors ir izglābies, jo, kā viņš paskaidro liecībā, zaldātu rota atteikusies šaut uz neapbruņotiem cilvēkiem. Daļa upuru aizvesta atpakaļ uz pilsētu un ieslodzīti tajā pašā kamerā. Nākošajā naktī nāves sprieduma izpildei norīkota mongoļu rota. Savukārt “Ryk...viču” kopā ar četriem citiem kameras biedriem komisariāta vadītājs izsauca no pārējo vidus pēc nejaušības principa un pārvietoja uz citu kameru.

Rakstu autoram nav šaubu, ka masu slepkavības iemesls bija “briesmīgais lielinieku terors”. Autors dod politisko novērtējumu lielinieku terora pieaugumam, sasaistot to ar Sarkanās Armijas zaudējumiem Polijas frontē – “sarkanais terors” ir komunistu totalitārā režīma “atriebība”. Tieši tāpēc Daugavpils iedzīvotāji bija apcietināti bez vainas uzrādīšanas un izmeklēšanas, un starp tiem liels īpatsvars piederēja poļu inteliģencei[19].

 

2. 4. Informācija neatkarīgās Latvijas laikrakstos par 1927. gada tiesām asūniešu lietā

1927. gada 21. maijā vairāki laikraksti ziņoja par asūniešu lietā notikušu tiesu. Pietiek izlasīt virsrakstus, lai izprastu nostāju pret komunisma ideoloģisko ievirzi, kas valdīja pirms Otrā pasaules kara Latvijā: “Atskaņas no sarkano benžu laikiem”[21], “Par lielinieku laiku grēkiem – 6 un 7 gadi spaidu darbi”[22], “Apstiprināts sods komunistu aģentiem”[23].

Šajās avīzēs atrodam arī 1919. gada marta notikuma aprakstu. Restaurējot notikumu gaidu, notika sekojošais. 1919. gada 20. martā Asūnes pagastā bija sapulcējušies daudzi vietējie iedzīvotāji, lai apspriestos par biežām zemnieku īpašuma rekvizīcijām. Sapulces laikā no Dagdas ieradies lielinieku komisārs Beļajevs. Vietējie lielinieku varas vīri Ed. Pauliņš, Jul. Prikņa, Ant. Patmalnieks un Ant. Kacars, kā arī pagasta miliči Jāzeps Daukste un Jāzeps Arnicans uzrādīja viņam sešpadsmit cilvēkus kā “kontrrevolucionārus” un “baltgvardistus”. Tos arestēja un caur Dagdu nosūtīja uz Daugavpils komandantūru, kur priekšā jau bija citi arestētie. Cilvēki sadalīti pa grupām, katru nakti kāda grupa vesta uz nošaušanu. Diviem no asūniešu grupas izdevies izglābties – Pēteris Gražulis un Vikentijs Cirša pēc zalves izlikās par mirušiem. Slepkavas bija viņiem iztīrījuši kabatas, novilkuši zābakus, bet nebija pamanījuši, ka upuri bija vēl dzīvi. Palīdzot viens otram, abiem izdevās attālināties no eksekūcijas vietas un izglābties[24].

 

2. 5. Tiesu materiāli

20. gados notika izmeklēšana noslepkavoto asūniešu lietā. 1923. gadā atklājies, ka bijušais Asūnes pagasta milicis Daukste iestājies darbā Rīgas policijā, bet Arnicāns atgriezies no Padomju Savienības. Abi tika apcietināti un 1927. gada 4. martā viņu lieta tikusi izskatīta apgabaltiesā. Piemērojot amnestiju, Jāzepam Daukstem piespriesti 6 gadi, Jāzepam Arnicānam – 7 gadi spaidu darbos. Abi iesnieguši apelāciju Tiesu palātā, kas 1927. gada 20. maijā apgabaltiesas spriedumu apstiprinājusi.

 Valsts Vēstures arhīvā glabājas augstāk minēto tiesu materiāli, kuros atrodamas gan pašu cietušo – Vincenta Cirša un Pētera Gražuļa, gan arī citu pagasta iedzīvotāju liecības. No šiem dokumentiem izriet, ka galvenie apcietināšanas iniciatori 1920. gadā ir aizbēguši uz Krieviju, līdz ar to tiesā bijusi zināma tendence visu vainu uzvelt bijušajiem miličiem – J. Daukstem un J. Arnicanam.

Jelgavas apgabaltiesas sprieduma ir teikts, ka apsūdzētie miliči Arnicāns un Daukste ir atzīti par vainīgiem, ka viņi “apzināti kopīgi rīkojoties ar citām personām, ar nolūku panākt trīspadsmit Asūnes iedzīvotāju nogalināšanu, ļaunprātīgi ziņojuši vietējam toreizējās lielinieku varas priekšstāvim komisāram Beļajevam, ka minētie pilsoņi esot “buržuji, melnsimtnieki un vislielākie buntavnieki” – lielinieku varas pretinieki, zinādami, ka par šādām īpašībām minētiem pilsoņiem draud, pēc lielinieku ieskatiem, nāves sods, un, tādā kārtā, sasnieguši to, ka visi aprādītie pilsoņi, saskaņā ar minētā Beļajeva rīkojumu, tikuši arestēti un nosūtīti uz Daugavpili un tur uz kreisā Daugavas krasta nošauti no citiem lielinieku varas priekšstāvjiem”[25].

Apelācijā apgabaltiesas spriedumam Arnicāns un Daukste norāda, ka slepkavības motīvi bija politiski: “Šie pilsoņi tika nošauti Daugavpilī tikai tamdēļ, ka gāja uzbrukumā poļi. Galvenais noteicējs bija Beļajevs”[26].

Tātad tiesas materiāli ļauj secināt, ka asūniešu masu slepkavība notika politisku iemeslu dēļ. To netieši apstiprina arī Saeimas debates, kas kaut gan nebija tieši veltītas asūniešu lietai, bet gan likuma grozījumu priekšlikumam par laulības un civilstāvokļa aktu reģistrāciju. Replika komunistu upuru sakarā atskanēja, ka visiem zināma lieta, norādot, ka slepkavības motīvs bija saistīts ar asūniešu pilsonisko apziņu un pretošanos netaisnīgai lielinieku rīcībai: “Asūnes pagastā lielinieku laikā par pretošanos komunistu likumiem tika nošautas 16 personas”[27]. Gala rezultātā Senāts tomēr attaisnoja apsūdzētos miličus, jo viņi ir bijuši tikai izpildītāji[28].

Kaut gan no tiesas materiāliem neizriet, ka asūniešu apcietināšanas iemesls būtu tieši saistīts ar kristīgo ticību, bet tikai tas, ka apcietinātie katrs kaut kādā ziņā nav patikuši lieliniekiem, arī 1920. gada izmeklēšanas protokolā par Juliāna Prikņas, Asūnes pagasta lielinieku varas vīra darbību lielinieku laikā ir pierakstīta nošautā Antona Bačkura mātes Dominikas Bačkures liecība, ka boļševiki draudēja ticīgajiem: “Pēc tās sapulces otrā dienā, svētdienā, bijām aizbraukuši uz Dagdu uz baznīcu, kur tūdaļ atbrauca Prikņa ar zaldātiem un brīdināja visus nošaut, ja baznīcu apmeklēšot” (tiesas protokols par Juliana Prikņas darbību boļševiku laikā, Bačkures Dominikas liecība)[29].

 

2. 6. “Daugavas vēstnesis” (1942)

Otrā pasaules kara laikā vācu fašistu režīms nevilcinājās denuncēt 1919. gada lielinieku sarīkoto civiliedzīvotāju masu slepkavības akciju, lai pieteiktu sevi kā atbrīvotājus.

1942. gada 6. novembrī laikraksts “Daugavas vēstnesis” publicē rakstu “Latgales ceļos”, kurā no vienas puses uzsver boļševiku noziegumu brutalitāti, tieksmi “postīt un sagraut”, no otras puses autors izceļ iedzīvotāju viesmīlību, kuri jauno vācu ģenerālkomisāru sagaida ar karogiem un goda vārtiem. Vēstījums ir lakonisks: “varenajā karā” “ikviena pienākums, visiem spēkiem sekmēt uzvaru” pār Padomju Savienību.

 

2. 7. “Rēzeknes ziņas” (1942)

Tādu pašu nostāju pauda avīze “Rēzeknes ziņas”. Pieminot 28. marta slepkavības Daugavpilī un 1941. gada 13.–14. jūnija deportācijas, autors secina: “Jau 1919. gadā sarkanais vilnis, veļoties pāri Latgalei, skāra arī Asūnes pagastu. Asarās, neizsakāmās sirds sāpēs asūnieši vēl tagad atceras drūmos benžu laikus, kad no viņu vidus 1919. gada 28. martā Daugavpils cietoksnī tika nošauti 13 labākie dēli. Bez kaut kādas vainas šie 13 tautieši nežēlīgi mocīti un beidzot nošauti.

Šausmu stāstus stāsta divi citi laimīgi izbēgušie no nāves. Sava darba augstāko mēru sasniedza 1941. gada 13. un 14. jūnija naktis. Šinīs naktīs tūkstoši un desmit tūkstoši latviešu patriotu aizgāja drūmo ciešanu ceļu. Šinīs naktīs plūda asaru straumes, skanēja izmisuma saucieni. Šinīs naktīs kremļa varas vīri bija lēmuši sākt latviešu tautas iznīcināšanu [..] Asūnes pagastā arestētas un aizvestas 44 personas”[30].

Boļševiku teroram autors pretstata nacistus kā Latvijas un Eiropas atbrīvotājus: „1941. gada 22. jūnijā radio pasaulei vēstīja, ka likteņa stunda ir situsi. Drīzi brīvības saule uzausīs arī Latvijas debesīs. Lielvācijas armija mūs atbrīvoja no varmācības žņaugiem! Mēs dzīvojam jaunajā Eiropā”.

 

2. 8. “Daugavas vanagu mēnešraksts” (1970)

1970. gadā trimdas latviešu mēnešraksts “Daugavas vanagi” atgriežas pie šī notikuma, publicējot Daugavpils cietokšņa komandiera liecību. Naktī no 27. uz 28. martu virsnieks Jānis Ezergailis pārbaudījis nakts sardzes: “Atgriežoties caur ziemeļu vārtiem, cietoksnī ieraudzīju neparastu skatu – it kā tur atrastos nozāģētu koku celmi. Liels bija mans pārsteigums un izbailes, kad piegājis ieraudzīju tur guļam nošautus cilvēkus. [..] Ar Zagražski izpētījām mocekļu ceļu – no čekas viņi vesti cauri pilsētai, tad pa lauku ceļu, starp šoseju un Rīgas dzelzceļa līniju uz savu Golgātu. Pa ceļam atradām vairākus nošautos vai nosistos, jo čekistiem bija kārojies asiņu, iekām nokļūs izredzētajā vietā”[20].

Piecdesmit gadus pēc traģiskajiem notikumiem virsnieka Ezergaiļa liecība pauž neviltotu un dzīvu pārdzīvojumu, nožēlu par nevainīgi izlietajām asinīm, kā arī komunisma režīma dziļu noraidījumu, kas no vienas puses autoram asociējas ar nevainīgu cilvēku slaktiņu, bet no otras – ar piespiesto trimdu, bēgļu gaitām no Padomju Savienības okupētās dzimtenes.

 

3. 1919. gada 28. marta masu slepkavības ideoloģiskā interpretācija

Definējot lielinieku terora viļņa pieauguma cēloņus, vēsturnieks I. Ločmelis tos saista ar Sarkanās armijas neveiksmēm un sakāves draudiem frontē pie Rīgas, kā arī ar atriebību par vācu revolucionāru (R. Luksemburgas un K. Lībknehta) nogalināšanu 1919. gada 15. janvārī, bet no otras puses – ar komunistu totalitārā režīma būtību: “terors kā varas līdzeklis raksturīgs nedemokrātiskām, totalitārām un antihumānām sabiedrībām”.

Jebkura vardarbība izsauc būtisku jautājumu ­– “kāpēc”. Nevar izvairīties no šī jautājuma. Kāpēc tiek izlietas nevainīgas asinis? Kāpēc vienas valsts pilsoņi ideoloģijas vārdā nodod citus pilsoņus nāvei? Kas tā ir par ideoloģiju? Padomju Krievija bija pirmā, kas izvērsa lielo sociālo eksperimentu – radīt jaunā cilvēka tipu pēc marksisma-ļeņinisma ideoloģijas. Pēc tam šis eksperiments tika īstenots pasaules četru kontinentu valstīs. Īsi pēc Padomju Savienības sabrukuma 1997. gadā tapa monumentālais pētījums “Komunisma melnā grāmata”, kuras autori izpētīja komunisma attīstību un tā sekas no Padomju Savienības un Austrumeiropas valstīm līdz Āzijas valstīm (Ķīna, Ziemeļkoreja, Laosa, Kambodža), no Latīņamerikas (Kuba, Peru, Nikaragva) līdz Āfrikas kontinentam (Etiopija, Angola, Mozambika). Pilnīgi visās šajās valstīs tika reģistrēts viens un tas pats scenārijs: vardarbība un slepkavības komunisma ideoloģijas vārdā. Visur komunistu diktatūras padarīja teroru un masu slepkavības par valdīšanas principu. Pēc monitorētām masu slepkavībām un dokumentēta terora apraksta autori uzdod pēdējo būtisko jautājumu “kāpēc”.

Padomju Savienība kļuva par lielo skolotāju un vēsturiska komunisma izplatīšanas dzinēju. Šīs valsts teorētisko un praktisko bāzi bija ielicis boļševiku partijas līderis Vladimirs Iļjičs Ļeņins: “Cilvēks, kurš uzspieda šo vardarbību, tāpat kā varas sagrābšanu, bija Ļeņins. Ļeņins iedibināja diktatūru, kas ātri vien atklāja savu teroristisko un asiņaino raksturu”[31]. Atbildē Kārlim Kautskim (Karl Kautsky), kurš savienoja sociālisma iedibināšanu ar demokrātiju un tātad – diskusiju ar politiskiem pretiniekiem, Ļeņins pamato boļševiku diktatūras būtību, kur vienīgais valodas veids ir nevis diskutēt, bet pakļaut: “Diktatūra ir vara, kas balstās tieši uz vardarbību, un neviens likums neierobežo šo varu. Revolucionārā proletariāta diktatūra ir vara, kas ir iegūta un nodrošināta ar vardarbību, ko proletariāts īsteno pār buržuāziju, un neviens likums neierobežo šo varu”[32].

Šī absolūtā vara, kura pati sev ir likums, nepacieš sev līdzās citādas idejas. Politiskie pretinieki kļūst par ienaidniekiem, kurus vajag iznīcināt. Valodas manipulācija bija stingri saistīta ar ļeņinisma mācību, radot “abstraktu lietu redzējumu, kur sabiedrība un cilvēki ir zaudējuši jebkuru nozīmi un nav nekas cits, kā sava veida vēsturiska un sociāla konstruktora daļas. Šī abstrakcija, kas ir cieši saistīta ar ideoloģijas praksi, ir terora fundamentālais fakts: tiek iznīcināti nevis cilvēki, bet “buržuji”, “kapitālisti”, “tautas ienaidnieki”, tiek nogalināts nevis Nikolajs II un viņa ģimene, bet “feodālisma aizstāvji”, “dēles”, “parazīti” un “utis”...”[33].

Krievu vēsturnieks G. Fedotovs, analizējot boļševismu, padziļina izpratni par tā garīgiem cēloņiem un mērķiem. Īpašu uzmanību viņš pieverš tam, kas attiecas uz režīma būtību, uz to dvēseli, atklājot īstos deportāciju un masu slepkavības motīvus – nodomu konstruēt “jaunu cilvēku”. 1933. gadā viņš rakstīja: “Pats boļševisms nevēlas būt tikai politika, tas necīnās tikai par cilvēka miesu, bet par tā dvēseli. Tas nav sociālisms, ko tas vēlas konstruēt, bet jauno cilvēku, jauno dzīvi, jauno ētiku, jauno dzīves veidu un jauno personu. Krievijā boļševisms veido cilvēku pēc sava tēla un līdzības. Ļeņina partija, veco konspiratoru partija, ir jau laikus kļuvusi par dzīvo svētuma ikonu, pēc kuras tiek veidotas un audzinātas miljoniem jauno cilvēku. Tie būs šie jaunieši, kas noteiks Krievijas tagadni un nākotni. Lūk, kāpēc fundamentālais jautājums par boļševismu nav ko tas dara, bet kas tas ir […]. Boļševisms nav radījis jauno ticību, tas ir pieņēmis veco materiālistiskā ateisma dogmu, no kuras dzīvoja (barojās) intelektuāļu paaudzes, taču pirmo reizi vēsturē izdevās radīt cilvēku, kas būtu adekvāts šai dogmai” […] “Nekad, nekad nebūs izdzēsti no Krievijas atmiņas pirmie piecpadsmit revolucionāro uzvaras gadu noziegumi... Tie būs mūsu attālie pēcnācēji, kas maksās rūgto pamošanās maksu no to gadu briesmīgajām paģirām”[34].

 

4. Katoļu Baznīcas interpretācija

Latvijas katoļu Baznīcas avotos 1919. gada 27.–28. marta notikums ir pieminēts vairākkārt un dažādos vēsturiskajos posmos, taču to apvieno vienāds skatījums: nevainīgi noslepkavoto asūniešu lieta tiek interpretēta ticības gaismā. Šeit aplūkosim, kā par to rakstīja pirmskara perioda žurnālā „Katoļu dzeive”, Katoļu baznīcas kalendārā 2014. gadam, kā arī grāmatā, kas apvieno divdesmitā gadsimta Latvijas katoļu Baznīcas vēstures materiālus „Katoļu Baznīca Latvijā XX. Vēstures materiāli”. 

 

4. 1. Žurnāls “Katoļu dzeive”

Latvijas Katoļu Baznīcas žurnāls “Katoļu dzeive” vairākkārt atgriezās pie 1919. gada traģēdijas tēmas: 1930. gada 4. numura rakstā “Nu Osyunes draudzes pagotnes” autors savieno pilsonisko tiesību aizstāvēšanu un kristīgo ticību, kā arī parāda, ka 14 asūniešu noslepkavošana ir cieši saistīta ar naidu pret ticību un komunistu piekritēju (revkoma, resp., revolucionārās komitejas), izraisīto zemnieku īpašuma rekvizīcijām, proti, laupīšanu.[35]

Raksta autors O. Stikuts, pilnībā noraida komunismu kā ideju, jo tam ir bezdievīgs raksturs. Savu pretkomunistisko pārliecību autors pamato ar pieredzē gūto izpratni: “Komunistu varmācības darbi mūsu dzimtenē ir diezgan labi pazīstami”[36]. To diapazons svārstījās no dievkalpojumu traucējumiem un ticības mācības aizliegšanas skolā līdz zemnieku grūti nopelnītās mantas laupīšanai, taču visļaunākā varmācība bija “16 godīgāku un prātīgāku pilsoņu nosūtīšanu uz Daugavpili, kur bez izmeklēšanas un tiesas vienā tumšā naktī izveda uz tīruma un tur izlēja nevainīgas asinis”[37]. O. Stikuts skaidri nosauc bojā gājušos par mocekļiem: “Divi no minētiem mocekļiem palika dzīvi”[38].

Šajā rakstā autors formulē asūniešu masu slepkavības dziļākus motīvus: tāpat kā viņu kristīgā ticība mudināja stāties pretī sociālajām netaisnībām, līdzīgi slepkavību pastrādāja cilvēki, kuri noraida Dievu un Baznīcu: “Tas bija fakts un to varmācību darīja tādi cilvēki, kuri neatzīst ne Dieva, ne Baznīcas”.[39]

Saistībā ar šiem notikumiem īpašu uzmanību laikraksts pievērsa pieciem bojā gājušiem no Krāslavas. Gan 1928., gan 1935., gan 1937. gadā rakstos vienmēr ir citēti piecu nošauto krāslaviešu vārdi, kuri ir kvalificēti kā cietušie par “svēto ticību”, “mocekļi par ticību”. Pie Krāslavas baznīcas viņiem tika uzcelts arī piemineklis, uz kura šiem piecu mocekļu vārdiem bija pievienots arī no Krāslavas draudzes nākušā priestera Konstantīna Butkeviča vārds. Pr. K. Butkevičs tika nošauts aiz naida pret ticību Pēterpilī 1923. gada 31. martā[40]. Divus mēnešus pēc šī notikuma pāvests Pijs XI viņu piemin savā uzrunā “Gratum nobis” (1923. gada 23. maijā). 2003. gadā ir iesākts viņa beatifikācijas process.

 

 4. 2. “Katoļu kalendārs 2014. gadam”

Anna Grauba, kas ir mazmeita vienam no cietušajiem, ir savākusi liecinieku atmiņu stāstus, kuri publicēti 2014. gada “Katoļu kalendārā”. Asūniešu apcietināšanu viņa saista ar lielinieku neveiksmīgo mēģinājumu apcietināt prāvestu P. Virketi. “Ko nezināja apcietinātie – pie pagastmājas vai skolas paņemtie un arī tie, kurus saņēma ciet nākošajā dienā uz ezera vai mājās? Izrādās, bija pazudis baznīckungs – priesteris Pauls Virketis – un boļševiki domāja, ka šie zemnieki viņu noslēpuši. Pēc dievkalpojuma baznīcā daži devās uz sapulci, kuras izdzenāšanai bija lūgti palīgi no Šķaunes. Bet arī ticīgie darīja savu darbu – viens ticīgais no Šķaunes atjāja ar zirgu uz Asūni un ieskrējis baznīcā kliedza: “Glābiet savu prāvestu, jo mūsējo Šķaunē jau nošāva!””[41]

Daži Asūnes draudzes locekļi ātri noreaģēja un prāvestu pārģērbtu aizveda prom ar zirga ragavām. Neviens cits to nezināja, līdz ar to apcietinātie zemnieki veltīgi tika pratināti pagasta mājā, jo viņi neko nezināja. “Daļa arestēta pie pagasta nama, kur notikusi sapulce, daļa – nākošajā dienā pie ezera, kur zemnieki griezuši ledu prāvesta ledus pagrabam, citi bija paņemti no mājām. Arestētie aizdzīti uz Dagdu, pēc tam nogādāti Daugavpilī.”[42]

Annas Graubas savāktajiem atmiņu stāstiem apcietināšanas dienai vajadzētu būt vai nu svētdienai (23. marts), vai kādai no baznīcas svētku dienām – 19. vai 25. martam. Iespējams, ka 19. martā lielinieki meklējuši prāvestu Virketi, bet nākamajā dienā “kārtojuši rēķinus ar buržujiem”. Notikuma datējums ir svarīgs, jo tieši pēc baznīcas zemnieki bija devušies pie pagasta mājas[43].

Annas Graubas savāktajos atmiņu stāstos ir daudz detalizētas informācijas par 1919. gada marta notikumiem daudzus tur minētos faktus apstiprina citi avoti. A. Grauba nodod tālāk aculiecinieku pārliecību, ka asūniešu nogalināšana bija cieši saistīta ar lielinieku naidu pret kristīgo ticību un baznīcu.

 

4. 3. “Katoļu Baznīca Latvijā XX gs.”

Lakonisks kopsavilkums par Asūnes-Beresnes ticīgajiem atrodas monumentālā materiālu krājumā “Katoļu Baznīca Latvijā XX. Vēstures materiāli”. Informācija par Asūnes ticīgo grupu atrodas nodaļā, kas ir veltīta Latvijas Romas katoļu baznīcas mocekļiem. Rīgas Metropolijas kūrijas bijušais notārs un arhivārijs bīskaps Jānis Cakuls sadala mocekļu vēsturi trijos periodos. Pirmajā ietilpst XIII gadsimta kristietības izplatīšanās sākuma mocekļu grupa. Otrais periods attiecas uz kritušajiem boļševiku terora laikā no 1917. gada boļševiku revolūcijas Krievijā līdz 1920. gadam, kad tika noslēgts miera līgums starp Padomju Krieviju un Latvijas Republiku, savukārt trešajā periodā tiek ierindoti tie liecinieki, kas tika nonāvēti no 1940. līdz 1990. gadam Padomju Savienības okupācijas gados.

Otrajā mocekļu periodā, līdzās trim nogalinātajiem priesteriem, ir lakoniski pieminēti ticīgie no Asūnes: “Autentiskas ziņas Rīgas metropolijas kūrijai ir par Asūnas – Beresnes ticīgo grupu, kas aizvesta uz Daugavpili, kur vairāki šīs grupas locekļi tika nošauti”. Apraksts par Asūnes ticīgajiem nav izvērsts, tam trūkst konkrētas informācijas, jo trūkst liecību par ticības apliecināšanu, kas ir neapšaubāma nonāvēto priesteru gadījumā. Šī iemesla dēļ nodaļas sākumā bīskaps Cakuls skaidro: “Šeit rakstīts tikai par neapšaubāmiem mocekļiem par ticību, bet par quasi mocekļiem pieminēts tikai vispārējos vilcienos”[44]. Tātad Asūnes ticīgie ir kvalificēti kā quasimartyres, jo trūkst skaidras liecības par nošauto asūniešu kristīgo nostāju, atšķirībā no tā, kā tas ir koptu mocekļu gadījumā.

 

Nobeigums

Gandrīz gadsimts ir apritējis kopš Asūnes ticīgo traģiskās bojā ejas. Viņu nāves pieminēšanu rakstiskos avotos var pielīdzināt pārbaudes akmenim basanītam. Kā melno basanītu izmantoja, lai noteiktu dārgmetāla tīrību, tā nevainīgi noslepkavoto asūniešu apraksti presē atklāj tās ideoloģijas humāno vai antihumāno raksturu, kuras iespaidā autori rakstīja.

Komunistu un nacistu totalitārie režīmi pastrādāja noziegumus pret cilvēci. Abu ideoloģiju piekritēji vainojami masu slepkavībās. Komunistu režīmam, lai nogalinātu, pietika ar apsūdzību kontrrevolucionārā darbībā vai piederībā buržuju kārtai. Asūniešu gadījums ir tam hrestomātisks piemērs – režīma represīvajiem orgāniem viņi bija „buržuji un buntavnieki”, nogalināti aiz atriebības par neveiksmēm poļu frontē. Savukārt nacisti atcerējās par komunistu pastrādātajiem noziegumiem Asūnē un Daugavpilī, lai izceltu komunistu režīma brutālo necilvēcību.

Asūnieši vācu nacistu ideoloģijas caurstrāvotās avīzēs ir brutāla komunistu režīma upuri, pretstatā nacistiem, kas sevi stāda priekšā kā atbrīvotājus. Šī propaganda, ko publicēja laikraksts “Rēzeknes ziņas” 1942. gada martā un “Daugavas vēstnesis” tā paša gada novembrī, bija klajā pretrunā ar nacistu darbiem tajā pašā apgabalā, par ko minēto rakstu autori nevarēja nezināt. 1941. gada 23. augustā Aglonā, kur atrodas Latvijas katoļiem dārga Dievmātes svētvieta, katoļu ģimnāzijas priekšā gestapo sarīkoja ap 750 mentāli slimo masu slepkavību. Aglonas dekāns un vidusskolas direktors priesteris Aloīzijs Broks bija publiski denuncējis noziegumu sprediķa laikā, pēc tam tika arestēts un gāja bojā vienā koncentrācijas nometnē. Savukārt turpat Asūnes pagastā pie Baltkrievijas robežas 1942. gadā ilgi blāzmoja un kūpēja austrumu pamale – vācieši tur dedzināja ciemus, līdz ar dzīviem, šķūņos sadzītiem cilvēkiem.

Krasā pretstatā ar totalitāriem režīmiem asūniešu lietā ir Latvijas demokrātiskās valsts avīžu raksti un tiesas materiāli. Jau Jelgavas apgabaltiesa, pielietojot amnestiju, saudzīgi notiesāja uz 6 un 7 brīvības atņemšanas gadiem divus miličus, pēc kuru paviršiem vārdiem tika nošauti 13 labākie Asūnes iedzīvotāji. Savukārt Saeima pilnībā attaisnoja tos, kuri kalpoja demokrātiskās valsts politiskajiem pretiniekiem. Jau tas vien parāda milzīgu atšķirību attieksmē pret cilvēka personu, tiesībām un cilvēka dzīvības vērtējumu demokrātiskā valstī, kuru pilsoņus veidoja kristīgās kultūras inspirēts humānisms, pretstatā totalitārā režīma valstij. Pēc Latvijas preses atzinuma noslepkavotie asūnieši ir vardarbīgā režīma nevainīgie upuri, kuri drosmīgi pretojās komunistu netaisnīgiem likumiem.

Savukārt Latvijas katoļu baznīcas acīs asūnieši ir gan nevainīgi upuri, gan tiesiskās sabiedrības aizstāvji, gan netaisnību denuncētāji, taču reizē viņi ir arī mocekļi, jo tika nogalināti aiz naida pret kristīgo ticību. Agresoriem bija pilnīgi skaidra viņu piederība Baznīcai. Un tieši šī piederība, tieši ticība Kristum bija spēka avots publiski denuncēt sociālās netaisnības. Kaut gan ne liecības, ne tiesu materiāli neuzrāda ticības noliegšanas draudus un ticības apliecināšanu, pēc reliģijas sociologu T. M. Džonsona un D. B. Bareta metodoloģijas Asūnes ticīgie atradās “moceklības situācijā” un tika nogalināti tāpēc, ka bija kristieši, situācijā, kas iesaistīja viņu kristīgo liecību.

Šādu “moceklības situāciju” ņem vērā bīskaps Jānis Cakuls, raksturojot Asūnes ticīgos kā “quasi mocekļus”, jo trūkst skaidras liecības par viņu ticības apliecinājumu. Tas nozīmē, ka Asūnes nevainīgi noslepkavotos ticīgos nevar pieminēt atsevišķi Baznīcas liturģiskajos svētkos kā mocekļus, bet būtu iespējams atcerēties viņus, ja tiktu iedibināta svētku diena, pieminot visus ticības varoņus kopā ar godināmo Boļeslavu Sloskānu un Konstantīnu Butkeviču, kas palika uzticīgi Kristum līdz galam traģiskajos komunistiskā režīma vajāšanu brīžos.

Šādus faktus no nesenas Baznīcas vēstures Latvijā vajag stāstīt un atspoguļot no jauna mūsu laikabiedriem, lai neaiziet nebūtībā asins liecības, lai mūsu paaudzei ir drosme stāties pretī jaunām ideoloģijām, “relatīvisma ideoloģijām”, kas Eiropā rada augsni un draudus tam, ka kristieši savas ticības dēļ var kļūt – un šādu gadījumu jau ir daudz – par vardarbības objektu.

Joprojām ir aktuāli pāvesta Pija XI vārdi, ko viņš ar satraukumu teica svinīgajā uzrunā “Gratum nobis”, iedrošinot Baznīcu, kas pieredzēja jaunu vajāšanas vilni: “Ciešanas, kuras pieredzam par šo varonīgo dēlu likteni, mums brīnišķā veidā sniedz mierinājumu, kas no vienas puses izriet no mūsu ticības un paša Dieva, un no otras – no visdrošākās paļāvības, ka tiesas spriedumi, spīdzināšanas un it sevišķi – asinis kļūs par sēklu daudziem izciliem katoļiem, “kristiešu sēklu” – tāpat kā tas notika Baznīcas pirmsākumos”[45].

 

Avots: ks. Aleksandrs Stepanovs, Ideoloģija un moceklība: 1919. gada 28. martā Daugavpilī boļševiku nogalinātā Asūnes katoļu draudzes grupa // „Studia Teologiczne – Białystok – Drohiczyn – Łomża” 33 (2015), 373.-390. lpp.

Foto: Daugavpils dzelzceļa tilts, wikimapia.org      

[1] Pāvests Francisks, Omelie di Santa Marta, Lunedì, 30 giugno 2014. Tikšanās laikā ar konsekrētajiem Vatikānā Pāvila VI aulā 2015. gada 17. septembrī pāvests Francisks atkārtoti uzsvēra mūsdienu dramatisko kristiešu vajāšanas realitāti, ka “šodien ir vairāk mocekļu, nekā pirmajos gadsimtos”.

[2] Pāvesta Franciska uzruna Pontifikālajā padomē Cor unum organizētajā kongresā, Konsistorijas zāle, 2015. gada 17. septembrī.

[3] Pāvests Francisks, Rīta meditācija kapelā Domus Sanctae Marthae, “Vajāti tāpēc, ka kristieši”, 2015. gada 7. septembrī.

[4] Massimo Introvigne, Cristiani ucisi nel mondo ogni cinque minuti, http://www.cesnur.org/2011/mi-cri.html.

[5] Todd M. Johnson, David B. Barrett, and Peter F. Crossing, Christianity 2011: Martyrs and the Resurgence of Religion, International Bulletin of Missionary Research 2011, n 1 (35), pp. 28–29.

[6] Šeit var iepazīties ar izvērstu citātu, kurā pētnieki definē, ko nozīmē “martyrdom situations”: “While most of us probably think of martyrdom as an individual phenomenon (such as the 2008 killing of Iraqi Chaldean bishop Paulos Faraj Rahho), our basic method for counting martyrs in Christian history is to list “martyrdom situations” at particular points in time. A martyrdom situation is defined as “mass or multiple martyrdoms at one point in Christian history.” It is then determined how many of the people killed in that situation fit the definition of martyr – “believers in Christ who have lost their lives, prematurely, in situations of witness, as a result of human hostility.” (This definition is explained in more detail in World Christian Trends.) Note that in any situation of mass deaths or killing of Christians, one does not automatically or necessarily define the entire total who have been killed as martyrs, but only that fraction whose deaths resulted from some form of Christian witness, individual or collective. For example, our analysis does not equate “Crusaders” with “martyrs” but simply states that during the Crusades a number of zealous and overzealous Chris- tians were in fact martyred. Likewise we do not count as martyrs all Christians who became victims of political killings in Latin America in the 1980s, but only those whose situations involved Christian witness. Typical illustrations of the latter include the many cases of an entire congregation singing hymns inside their church building as soldiers outside locked all the doors and proceeded to burn it to the ground, leaving no survivors.” Todd M. Johnson, David B. Barrett, and Peter F. Crossing, Christianity 2011: Martyrs and the Resurgence of Religion, International Bulletin of Missionary Research 2011, n 1 (35), 28. lpp.

[7] Sal. Brian J. Grim, Roger Finke, The Price of Freedom Denied, Cambridge University Press, Cambridge 2011.

[8] Rupert Shortt, Chistianofobia. A faith under attack, Random House, London, 2012, ievads ix lpp.

[9] Aid to the church in need, Religious freedom in the world. Report 2014, http://religion-freedom-report.org.uk/wp-content/uploads/2014/10/executive_summary.pdf., 7. lpp., iegūts 2014. gada 15. decembrī.

[10] Jānis Pāvils II, Tertio millennio adveniente, n. 37.

[11] Priesteru vajāšanas Latgalē, īpaši Preiļu pusē, plaši apraksta pr. J. Grišāns MIC grāmatā „Pa atmiņu stygom”, II (1969, 49.–184. lpp.); luterāņu mācītāju vajāšanas – G. Kalme grāmatā „Durvis uz mājām: Mācītāja pārdomas par savas tautas vēsturi” (2008).

[12] Otīlija Kovaļevska, “Asūnieši Grīvas pļavās? Pa 1919. gada notikumu pēdām”. Referāts starptautiskajā zinātniski praktiskajā konferencē “Kalkūni, Cilvēki un notikumi” 2013. gada 22.–23. novembrī, Kalkūnē. O. Kovaļevska ir savākusi un apkopojusi ļoti plašu materiālu par Asūnes mocekļiem, sal. http://map.lgia.gov.lv/index.php?lang=0&cPath=3&txt_id=116&0&ap=60, iegūts 2014. gada 30. maijā.

[13] Par šiem vajāšanas gadiem bīskaps Jāzeps Rancāns rakstīja: „Pirmie upuri krita no gara darbinieku rindām. Šeit jāpiemin Nautrēnu prāvests Severijs Martinenass, Landskoronas prāvests Jānis Bikšis. Abi šie garīdznieki krita no komunistu lodēm kā drošsirdīgi varoņi un mocekļi. Arī daudziem citiem garīdzniekiem bija jāpiedzīvo smagi pārbaudījumi un ciešanas. Garīdznieku vajāšanas plosījās visā zemē, tāpēc daži bija spiesti meklēt patvērumu kaimiņu zemē Lietuvā. Šeit bija izceļojuši vecākās paaudzes garīdznieki: maģistrs Skrinda un dekāns Pāvils Tukišs. Šinī zemē arī plosījās pēckara laika epidēmijas, un abi šie centīgie priesteri, apkalpodami lietuviešus, 1919.gadā krita par upuri sērgām. Savā Dzimtenē citi garīdznieki tika vazāti pa cietumiem un padoti komunistu izsmieklam un naidīgām vajāšanām. Tā, piemēram, prāvests A.Sviklis un dekāns Fr.Lukšo bija apcietināti un ievietoti cietumā, pirmais Ludzā, otrs Kuldīgā. Šos sirmos tautas darbiniekus no drošas nāves izglāba ticīgie draudzes locekļi.”, citēts pēc R. Feldmanis, Latvijas Baznīcas vēsture”, Rīga: Lutera mantojuma fonds, 2011, 396.lpp.

[14] Sal. http://latgalesdati.du.lv/3/27, iegūts 2014. gada 30. maijā.

[15] Ivars Ločmelis, “Idejas vārdā pret savu tautu” // Dabas un vēstures kalendārs 1999, Rīga: Zinātne, 1998, 93. lpp.

[16] http://latgalesdati.du.lv/3/27.

[17] Otīlija Kovaļevska, “Asūnieši Grīvas pļavās? Pa 1919. gada notikumu pēdām”.

[18] “Krasnoje znamja”, Nr. 70, (02.04.1919).

[19] Sal. “Tygodnik Polski”, Nr. 74 (27.03.1927).

[20] Jānis Ezergailis, “Daugavas Vanagu mēnešraksts”, Nr. 5 (1970), 20.–21. lpp.

[21] “Latvis”, Nr. 1683 (21.05.1927).

[22] “Pēdējā Brīdī”, Nr. 66 (21.05.1927).

[23] Brīvā Tēvija, Nr. 189 (21.05.1927).

[24] Otīlija Kovaļevska, “Asūnieši Grīvas pļavās? Pa 1919. gada notikumu pēdām”.

[25] Valsts Vēstures arhīvs, 1534. fonds, 2. apraksts, 4548. lieta.

[26] Ibidem.

[27] Saeimas IV sesija 13. sēde 1926. gada 19. novembrī // Latvijas Nacionālā Bibliotēka: periodika.

[28] Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas departamenta akts Jāzepa-Osipa Daukstes un Jāzepa-Osipa Arnicana apsūdzībā // Valsts Vēstures arhīvs, 1535. fonds, 2. apr., 6512. lieta.

[29] Tiesas protokols par Juliāna Prikņas darbību lielinieku laikā, Valsts Vēstures arhīvs, 1603. fonds, 4. apr., 117. lieta.

[30] “Rēzeknes ziņas” (14.03.1942).

[31] Stéphane Courtois, Perché // Stéphane Courtois, Nicolas Werth, Jean-Louis Panné, Andrzej Paczkowski, Karel Bartosek, Jean-Louis Margolin, Il libro nero del comunismo. Crimini, terrore, repression, Oscar Mondadori, Milano 2007 (12), 686. lpp.

[32] Ibidem, 692. lpp.

[33] Ibidem, 690. lpp.

[34] Georgij Fedotov, La verita dei vinti // Nuova Europa 5 (2008), 7. lpp.

[35] O. Stykuts, “Nu Osyunes draudzes pagotnes” // Katoļu dzeive, 4 (1930), 109. lpp.

[36] Ibidem.

[37] Ibidem.

[38] Ibidem.

[39] Ibidem, 110. lpp.

[40] Raksta Otīlija Kovaļevska: “1919. gadā Ispolkoms izdevis pavēli visām baznīcām konfiscēt metriku grāmatas. Krāslavieši, uzzinājuši, ka 21. martā tiks izņemtas metriku grāmatas, lielā skaitā sapulcējušies pie baznīcas, lai to nepieļautu. Nevarēdami „ieviest kārtību”, Ispolkoma locekļi izsaukuši soda vienību no Daugavpils, kas arestēja aktīvākos aizstāvjus un aizveda uz Daugavpili, kur 27. vai 28. martā nošāva. 20. gados pie Krāslavas baznīcas bija uzcelts piemineklis sarkanā terora upuriem – novadniekam priesterim Konstantīnam Butkevičam, kurš nošauts Maskavā 1923. gadā, kā arī pieciem 1919. gadā Daugavpilī nošautajiem Krāslavas draudzes locekļiem.” (Otīlija Kovaļevska, “Asūnieši Grīvas pļavās? Pa 1919. gada notikumu pēdām”).

[41] Anna Grauba, No Asūnes draudzes pagātnes // Katoļu kalendārs 2014. gadam. Rīga, 2013, 115. lpp.

[42] Ibidem.

[43] Sal. Otīlija Kovaļevska, “Asūnieši Grīvas pļavās? Pa 1919. gada notikumu pēdām”.

[44] J. Cakuls, Katoļu Baznīca Latvijā XX. Vēstures materiāli, Rīga, 2001, 223. lpp.

[45] Allocuzione di sua santita Pio XI durante il concistoro segreto sulla Chiesa cattolica “Gratum nobis”, 23 maggio 1923. https://w2.vatican.va/content/pius-xi/it/speeches/documents/hf_p-xi_spe_19230523_gratum-nobis.html, iegūts 2014. gada 30. maijā.

 

   

 

Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 29 Marts 2016 10:41