Brisele: jauna “Islāma valsts” stratēģija

Trešdiena, 23 Marts 2016 12:19

/Masimo Introvinje/

Kāpēc “Islāma valsts”, kas apstiprināja terorakta rīkošanu, uzbruka Briselei? Nepietiek ar vienīgo atriebības izskaidrojumu pēc terorista Salaha Abdelaslama apcietināšanas Beļģijā. Lai izprastu to, kas pašreiz notiek, nepieciešams iedziļināties jauno terorisma vadoņu ideoloģijā, pārskatot tumšās galējā Islāmas fundamentālisma publikācijas, kas mums dod interpretatīvo atslēgu.

Vispirms īsi jāapskata islāma ultra fundamentālistu šķelšanās vēsture. Savā mūsdienu veidā tas radās 1981. gadā ar uzbrukumu Ēģiptes prezidentam Anvaram Sadatam. Atentāts bija panākums militārajā plānā, jo teroristiem izdevās nogalināt valsts līderi, kuru apsargāja iespaidīgs drošībnieku aparāts, taču politiskajā plānā tā bija izgāšanās. Pēc atentāta sekoja nevis islāma revolūcija Ēģiptē, kā rīkotāji bija cerējuši, bet gan galveno fundamentālistu līderu aresti un pakāršana, ko pavadīja lielākās tautas daļas vienaldzība. Pēc 1981. gada fundamentālisti nolēma iegūt varu, pateicoties lēnai sabiedrības islamizācijai, demokrātijas pieprasīšanai un vēlēšanām. No šī virziena atdalījās ultra fundamentālisti, ko Ēģiptē vadīja Aimans al Zavahiri (Ayman al-Zawahiri), kas ir pašreizējais Alkaidas līderis, kurš vēlējās turpināt terorisma un atentātu ceļu.

Bet arī ultra fundamentālismam ir savas iekšējās šķēlšanās. Vissvarīgākā notika pēc 2001. gada 11. septembra, kā arī pēc uzbrukumiem Madridē (2004) un Londonā (2005). Arī tos var ieskaitīt pie militāriem panākumiem, bet ar neskaidriem politiskiem iznākumiem. Ir pietiekoši daudz dokumentu, kas ļauj saprast, kādus mērķus ar teroraktiem vēlējās sasniegt Osama bin Ladens. Viņš apgalvoja, ka laicistu jeb “viltus” musulmaņu valdības Tuvo Austrumu valstīs turas, tikai pateicoties Rietumu atbalstam. Ja Rietumu saimnieks nogriezīs marionetēm striķus, tad marionetes, proti, Tuvo Austrumu valdības, ātri kritīs. Atentātu uzdevums bija pārliecināt rietumniekus, ka turpmāk nodarboties ar Tuvajiem Austrumiem nav veselīgi, iebiedējot sabiedrisko domu un radot spiedienu uz valdībām, lai tie atsakās no jebkuras iejaukšanās arābu valstīs.

Bin Ladens bija studējis Londonā, kur apmeklējis futbola mačus, bijis Arsenāla līdzjutējs, taču nicīgi atteicies apmeklēt kino. Ja viņš būtu redzējis kādu vesternu, tad saprastu, ka aprēķins varētu funkcionēt (un arī funkcionē) dažās Eiropas valstīs, taču tas nav ASV gadījums. Jo, kad amerikāņi jūtas apdraudēti, viņi reaģē. Pēc 11. septembra viņi reaģēja juceklīgi, pieļaujot daudzas kļūdas, bet noteikti viņi ir iznīcinājuši Alkaidas bāzes Afganistānā un Buša prezidentūras laikā sāka nodarboties ar Tuviem Austrumiem nevis mazāk, bet vairāk. No tā izrietēja Alkaidas kritika Bin Ladenam, un radās iekšējā opozīcija.

Opozīcija Bin Ladenam konsolidējās ap Abu Musabu al Zarkavi (Abu Musab al-Zarqawi), kurš bija Alkaidas līderis Irakā. Al Zarkavi ne tikai uzskatīja uzbrukumus Rietumiem par maz noderīgiem, bet arī pārmeta Bin Ladenam slepenas vienošanās ar Irānas šiītiem un Asada Sīriju, kas pieder alavītu islāma novirzienam (šiītisma herēzija), kas no viņa redzes viedokļa nebija pieņemams, jo al Zarkavi neuzskatīja šiītus par īstiem musulmaņiem. Kad šiīti gadījās viņam ceļā, al Zarkavi tos nogalināja bez žēlastības. Konflikts starp al Zarkavi un Alkaidu bija tik spēcīgs, ka pēc tam, kad amerikāņi nogalināja al Zarkavi 2006. gadā, daudzi domāja, ka informācija par viņa atrašanās vietu nokļuva līdz amerikāņu drošības dienestiem ar viņu Pakistānas kolēģu palīdzību no paša Bin Ladena.

No šejienes neremdinātais aizvainojums, kas pastāv starp al Zarkavi un Alkaidas piekritējiem. Tas eksplodēja 2014. gada februārī, kad “Islāma valsts”, kas apvieno tos, kuri Irākā un Sīrijā sevi uzskata par al Zarkavi mantiniekiem, kā arī nostaļģiskus Sadama Huseina militāristus, atdalījās no Alkaidas. Taču pašreizējā “Islāma valsts” un Alkaida kopš 2011. gada (Bina Ladena nāve) līdz 2014. gadam bija gājuši kopīgu ceļu, kura laikā izkristalizējās iespēja neaprobežoties ar terorismu, bet mēģināt radīt īstas valstis, kuras, protams, nebūs starptautiski atzītas, bet kurām būs pašām sava nauda, kuras ievāks nodokļus, kurām būs savas skolas, policija un slimnīcas. Tikai Alkaida bija domājusi par maziem “emirātiem”, kas būs izplatīti kā leoparda plankumi islāma pasaules robežās no Mali līdz Somālijai un no Jemenas līdz Afganistānas un Pakistānas cilšu teritorijām, turpretī “Islāma valsts” nolēma tiekties pēc viena liela kalifāta.

Gan Alkaida, gan “Islāma valsts” organizēja Rietumos atentātus. Dažkārt arī sadarbojās, kā tas bija Šarli Hebdo gadījumā. “Islāma valsts” primārais mērķis nebija destabilizēt Rietumu sabiedrību, bet gan izveidot kalifātu austrumos un Āfrikā. Lai to panāktu, bija nepieciešami brīvprātīgie, kas veido tās armijas pamatu. Pēc Šarli Hebdo atentāta ne tikai analītiķi, bet arī “Islāma valsts” publikācijas bija ļoti skaidras attiecībā uz šādu atentātu nodomu. Tā ir reklāma, lai savervētu jaunus cīnītājus, kas no Rietumu valstīm dosies karot uz Sīriju un Irāku. Un tā ir reklāma, kas darbojas. Saskaņā ar dažiem novērtējumiem, cīnītāju skaits, kas devušies no Francijas, lai pievienoties “Islāma valstij”, pārsniedza tūkstoti.

Ja tas tā bija Šarli Hebdo gadījumā, tad, vairāku mēnešu laikā – no atentāta pret franču satīrisko žurnālu 2015. gada janvārī līdz Parīzes atentātiem novembrī un pēdējā uzbrukuma Briselē – kaut kas ir mainījies. Reklāma ar nolūku rekrutēt jauniešus ekstrēmistus, kas būtu gatavi doties uz kalifāta zemēm, joprojām palikusi pirmais atentātu mērķis. Bet tam klāt nāk otrs mērķis, kas arī ir skaidri parādīts “Islāma valsts” publikācijās, ko, cita starpā, ir rakstījuši inteliģenti cilvēki. Pats kalifs al Bagdadi nav zemnieks, bet cilvēks ar akadēmisku izglītību, pēc vieniem avotiem ieguvis vienu universitātes doktora grādu, pēc citiem – divus.

Otrs mērķis ir radīt haosu dažās valstīs, kas ir identificētas kā “riska” valstis, kurās dzīvo daudz musulmaņu un kurās policija nespēj kontrolēt perefērijas, kvartālus un pat neiedrošinās tur ienākt. Haoss liks policijai nodarboties ar citām lietām un netraucēs “Islāma valsts” vervēšanu. Un sabiedrībā, kuru pārņems haoss, rekrutēšana kļūs vēl vieglāka. To paskaidro brošūra Muslim gangs, ko 2015. gada jūnijā publicēja “Islāma valsts”. To sarakstījis Abu Musabs al Suri (Abu Mussab al-Suri), Spānijas pilsonis, pēc izcelsmes sīrietis. Ar saviem rakstiem viņš īpaši ietekmēja “Islāma valsti”, kā arī pēdējo Alkaidas paaudzi. Abu Musabs Al Suri ir džihāda teorētiķis, kas kritizēja Alkaidu par tās apēstību ar ASV, kas noveda pie 2001. gada 11. septembra atentāta, kas bija vērienīgs, bet politiski bezjēdzīgs. Al Suri prāt, vajag uzbrukt Eiropai, jo eiropieši pretstatā amerikāņiem pēc uzbrukumiem nobīstas un atkāpjas, turklāt musulmaņu perifērijas Eiropā, galvenokārt Francijā un Belgijā, ir viena soļa attālumā, lai kļūtu par maziem emirātiem, proti, par zemi, kas nevienam nepieder, kur policija uzdrošinās ieiet tikai ar lielām grūtībām un kur rekrutēšana džihādam Tuvajos Austrumos var noritēt praktiski netraucēti. Al Suri teorijas šķita tālu no realitātes. Bet tas tā bija tikai līdz Parīzes un Briseles atentātiem.

 

Avots: Massimo Introvigne, Bruxelles, la nuova strategia dell'Isis, lanuovabq.it

Foto: Luca Venturi, flickr.com

Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 29 Marts 2016 10:42