Kā audzināt pusaudzi?

Otrdiena, 23 Februāris 2016 10:29

/Marks Jermaks/ Strīdi, pretrunas, skandāli un mūžīgais: „Ar viņu vispār nav iespējams sarunāties!” Šī ir daudzu pusaudžu vecāku dzīves realitāte. Kas jādara, lai tiktu galā ar audzināšanas pienākumiem un nesajuktu prātā? 

„Dzimumnobriešanas laikā pati fizioloģija sniedz cilvēkam skaidras zīmes. Pēkšņi pieaug hormonu producēšana, kas būtiski ietekmē pašsajūtu un uzvedību. Piemēram, sākoties menstruālajam ciklam, meitenēm raksturīgs jūtīgums un iekšēja spriedze. Viņas var palikt raudulīgas, kašķīgas un emocionāli neprognozējamas. Puišiem pieaug testosterona līmenis, kas ir cīņas un agresijas hormons. Tas var izraisīt riskantu uzvedību, tieksmi pēc konkurences un cīņām,” skaidro ārste Irēna Grohovska. 

Šīs pārmaiņas jaunieti pārsteidz. Mainās ne jau tikai ķermenis un pašsajūta, bet arī intereses un pasaules uztvere. Vecāki, kuri līdz šim šķita gudri un forši, „pārvēršas” par visai nepilnīgiem. Agrāk bērni nopietni uztvēruši katru viņu vārdu, tomēr tagad viedokļi var atšķirties. Izrādās, ka jaunietis var iegūt identitāti, kas ir pilnīgi neatkarīga no viņa vecākiem. Bet kādu? Ieejot šajā jaunajā pasaulē, pusaudzis parasti lieto mēģinājumu un kļūdu metodi, kas veido auglīgu augsni konfliktiem. 

„Pubertātes posmā būtiski paātrinās separācijas process no vecākiem. Jaunietis cenšas nostāties uz savām kājām. Šis ir dabisks process, tādēļ nav vērts apvainoties. Drīzāk būtu jāuztraucas, ja pusaudzis nevēlas „nogriezt nabassaiti,” stāsta klīniskā psiholoģe Agnese Hennel-Bžozovska no Krakovas Pedagoģiskās universitātes. 

Sakramentālie jautājumi

Ar ko tu pavadi laiku? Kur tu dodies? Cikos būsi atpakaļ? Vecākiem šie jautājumi ir ļoti būtiski, tomēr pusaudzis tos uztver kā prettiesisku un nepamatotu uzraudzību. Tieši atrašanās ārpus mājām līdz vēlam vakaram ir tas, kas skaidri liecina par jaunieša brīvības robežu paplašināšanos. Vienlaicīgi vecāki tajā saskata vislielāko risku. Abas puses ir gatavas rīkoties, lai aizstāvētu savas pozīcijas.

„Mums pakāpeniski jānodrošina bērnam aizvien lielāka brīvība. Skaidrs, ka sākumā mums jāzina, kur bērns dodas, un cikos būs atpakaļ. Bērnam pieaugot, jāpalielinās arī laikam, ko viņš pavada ārpus mājām. Nedrīkst uztvert 17 gadnieku kā 12 gadnieku un otrādi,” uzskata Hennel-Bžozovska. 

Speciālisti uzsver, ka vecākiem jāmeklē zelta vidusceļš. Nebūtu produktīvi paļauties tikai uz stingriem sodiem, kas ilgtermiņā vairs neļaus ietekmēt situāciju. Tomēr arī sarunas ne vienmēr sniedz rezultātus. Optimālā kārtā sods ir sekas, kas izriet no konkrētas rīcības, nevis vecāka emociju izpausme. Neadekvāta stingrība izraisa sacelšanos, taču „liberalizācija” izraisa asociālu uzvedību. 

Grūtas sarunas

Ir zināms, ka ar bērniem ir jārunā, taču praksē to panākt nav viegli. Pēc kārtējās neveiksmes abas puses var zaudēt vēlmi mēģināt no jauna. Jāņem vērā, ka pusaudžiem nav attīstītas klausīšanās prasmes, viņi arī bieži jauc faktus un vērtējumus. Viņuprāt, viss ir „stulbi” un „bezcerīgi”. 

Tomēr saskarsme ir iespējama. Pirmkārt, jācenšas paskatīties uz situāciju ar pusaudža acīm. Iespējams, no viņa skatu punkta vecāki galīgi nav atvērti komunikācijai. Kāds labums no sarunas ar kādu, kurš nemitīgi kontrolē, un kuram interesē tikai atzīmes skolā? „Galvenā kļūda ir tas, ka vecāki sāk meklēt kontaktu ar bērnu tikai tad, ja kaut kas nav kārtībā. Līdz ar to visas sarunas koncentrējas ap strīdīgiem jautājumiem. Pieaugušie nemēģina iepazīt to, kas pusaudzim interesē, viņa draugus, nicinoši izturas pret jauniešu problēmām un hobijiem,” atzīst psiholoģe. 

Lai izveidotu labu platformu turpmākiem kontaktiem, būtu vērts sākt ar diskiem, ko klausās dēls, var viņa hobiju vai pēdējo filmu. Turklāt nebūtu tālredzīgi gaidīt uz brīdi, kad jau ir noticis kaut kas briesmīgs. Kontakta uzturēšanai ar pusaudzi der kopā aiziet uz picēriju vai aizbraukt kaut kur nedēļas nogalē. Kad sarunāties ir pārāk grūti, var, piemēram, rakstīt bērniem vēstules, skaidrojot savu pozīciju. 

Glāze uz pusi pilna

Vēl viena būtiska pieaugušo kļūda ir lielākas uzmanības pievēršana jaunieša neveiksmēm nekā panākumiem. Tomēr audzināšanā jāspēj pamanīt un atzīt bērna stiprās puses. Par spīti visiem asumiem aiz dzeloņainām bruņām slēpjas bērns, kurām slāpst pēc vecāku akceptācijas. 

Mamma un tētis mēdz kļūdīties, un tas jāspēj atzīt. Vairums pieaugušo nepamatoti uzskata, ka bērnam pamanot viņu nepilnības, viņi zaudēs savu autoritāti. Taču attiecībā uz vecāku kļūdām pusaudžu „sestā maņa” attīstīta vienkārši apbrīnojami. Vecāku spēja atzīt kļūdas neapdraud viņu pozīciju, bet tieši pretēji – to nostiprina, jo jaunietis saprot, ka pret viņu izturas ar cieņu. 

Bet kas jādara, kad vairs nekas nepalīdz? „Jāturpina iesāktais. Pacietīgi un konsekventi. Tāpat jāuztic savi bērni Visaugstākajam Audzinātājam, kas ir pats Dievs. Reizēm mums atliek tikai tas,” rezumē pedagoģijas doktors Juzefs Plaha. 

 

Avots: Iwona Świerżewska, Sposób na nastolatkaadonai.pl

Foto: morguefile.com

Jaunākie raksti