Divi bīskapi lidlaukā

Ceturtdiena, 18 Februāris 2016 09:51

„Sarunājāmies kā brāļi, man ir tā pati kristība. Esam bīskapi.” Divu bīskapu saruna. To uzsverot, Francisks neatsakās no lomas, ko pilda kā pāvests. Tomēr viņš ar cieņu izturas pret to, kā šo lomu uztver Austrumos.

Ekumeniskais dialogs starp pareizticīgiem un katoļiem attīstās kopš II Vatikāna koncila. Kontakti ir intensīvi. Varētu pat runāt par draudzību starp Konstantinopoles patriarhiem un pāvestiem. Francisks labprāt citē Bartolomeju, un tas ir abpusēji. Teoloģiskās atšķirības nav lielas, un tās visbiežāk izdodas pārvarēt pateicoties dziļākai valodas refleksijai, apzinoties atšķirības starp latīņu un grieķu formulējumiem. Brālīgas tikšanās un kopīgas deklarācijas kontaktos ar pareizticību kļuvušas par normu.

Kādēļ tad tikšanos Havanā dēvē par vēsturisku, par pirmo, sākot no 1054.gadā, kad notika t.s. „Austrumu shizma”? Skaidrs, ka 1054. gadā vēl nebija Maskavas, līdz ar to neeksistēja arī Maskavas patriarhāts. Frāze „pirmā reize tūkstošgadē” ir pārspīlējums. Tajos laikos galvenais pareizticības centrs Eiropā bija Kijeva.

Tomēr vēstures gaitā notika tā, ka pārējie Austrumu patriarhāti salīdzinot ar Maskavu kļuva salīdzinoši nelieli. Skaitliskā ziņā Maskava ir visspēcīgākā. Krievijas tieksme iegūt lielvaras statusu sekmēja Maskavas patriarha ambīcijas vadīt pareizticību pretēji agrīnās kristietības tradīcijai. Un līdz šim nekad nebija notikusi Maskavas patriarha un Rietumu patriarha, Romas bīskapa, tikšanās.

Šī ir vēsturiskā tikšanās. Tomēr tas attiecas nevis uz teoloģisko, bet drīzāk praktisko dimensiju. Runa ir par varas realizēšanas veidiem. Patiesībā runa ir par valdīšanas veidiem Baznīcā.

Pāvesta teiktais par „divu bīskapu tikšanos” ir īpaši nozīmīga deklarācija. Rietumos esam pieraduši pie divu līmeņu varas sistēmas: diecēzē valda bīskaps, bet pāri stāv pāvests. Viss pārējais ir tikai palīgstruktūras. Tādējādi pāvests ietekmē katru diecēzi. Savukārt pareizticīgie atsaucas uz agrīno dalījumu uz pieciem patriarhātiem, kas vēlāk attīstījās dažādos veidos. Te eksistē kaut kas līdzīgs trīs līmeņu varai. Virs diecēzes bīskapa ir patriarhs, kurš ietekmē diecēzē notiekošo, bet tikai sava patriarhāta robežās. Savukārt patriarhi atzīst, ka starp viņiem pirmais ir svētā apustuļa Pētera pēctecis, Rietumu patriarhs, Romas bīskaps, ko sauc par pāvestu. Taču pāvests var tiešā veidā ietekmēt diecēzes bīskapus tikai sava patriarhāta ietvaros (katoliskie Rietumi). Citos jautājumos viņam jāgriežas pie attiecīgajiem patriarhiem.

Tādēļ pareizticīgajiem īpaši svarīgs jautājums ir zināma atsevišķu Baznīcas „provinču” autonomija.

Tas savukārt nozīmē, ka nedrīkst „nočiept” cita patriarhāta ticīgos (kas tika ierakstīts Havanas deklarācijā). Tāpat tajā tika ierakstīts, ka ceļš pie vienotības nav diecēžu „izraušana” no viena patriarhāta un pievienošana citām, kā tas noticis, piemēram, Polijas pierobežā. Un tomēr deklarācija ir mūsdienīga. Tā atzīst: kas bijis, bijis - tagad ar cieņu jāizturas pret „jauno” situāciju. Pasaule ir mainījusies. Piemēram, Latīņamerikā, tradicionāli katoliskā kontinentā, ir izveidojusies milzīga pareizticīgo diaspora. Senās struktūras vairs nav efektīvas. Tādēļ nepieciešams dialogs, kopīga izšķiršana, par ko Francisks runājis tikšanās noslēgumā Kubā.

Šķiet, šis sarunas Dienvidamerikas konteksts ir ļoti iedvesmojošs. Krievijas Baznīca ir īpaši „nocietināta”. Tautas līmenī valda naidīga attieksme pret to, kas svešs, rietumniecisks. Rietumi esot pakļauti laicizācijai, zaudējot kristīgās vērtības un tml. Tas saskatāms tajā pašā deklarācijā. Lai varētu satikties ar Francisku, Kirilam tas bija jāpasaka. Un viņš to pateica.

Vienlaikus jāņem vērā, ka Kirils satikās ar pāvestu, kurš nāk no Argentīnas, nevis no Polijas vai Vācijas. Kirils viņus respektēja, pat mīlēja, taču „tauta” viņam neļautu. Deklarācija skaisti vēstī par praktisko sadarbību starp pareizticīgajiem un katoļiem Krievijā un Austrumeiropā pēc ateistisko režīmu krišanas. Man vienmēr bija interesanti, kāpēc tik daudz jezuītu no Latīņamerikas iesaistījās aktivitātēs Krievijā. Tagad tas ir skaidrs. Domājot par imperiālismu, latīņamerikāņiem nāk prātā ASV. Šāda pasaules uztvere ir tuvāka krieviem, nevis mums, eiropiešiem. Šādu pāvestu Krievijai ir vieglāk „sagremot”. Turklāt viņš neizvairās kritizēt milzīgas ekonomiskas disproporcijas pasaulē. Havana ar savu smago pagātni un tagadni ir ideāla vieta šādai ilgtermiņa politikai. Iespējams, tādēļ pāvests uzsvēra, ka tā var kļūt par vienotības galvaspilsētu. 

Visbeidzot arī par to, kā pietrūka. Deklarācija apraksta draudus, pret ko jācīnās kopīgiem spēkiem. Labi. Taču mēs zinām, ka dažādas „harismātiskās baznīcas” masveida „nočiepj” ticīgos, īpaši Dienvidamerikā. Tā jau ir ļoti nopietna krīze. Krīze, ka vieno katoļus un pareizticīgos. Izskatās, ka tas nav atspoguļots deklarācijas pantos. Tomēr cerēsim, ka Franciskam Meksikā izdosies atbildēt uz šo problēmu, aicinot uz dzīvu ticību, uz personisku ticības izdzīvošanu. Kā ievads tam bija pāvesta frāze par Svētā Gara izliešanos sarunas laikā ar Kirilu.

 

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Na lotnisku dwaj biskupi rozmawiali, deon.pl