Bīskapu Sinode: cerības un bažas

Ceturtdiena, 08 Oktobris 2015 01:42

/Marks Jermaks/

4. oktobrī pāvests Francisks Romā atklāja bīskapu Sinodi, kas veltīta ģimenes jautājumiem. Uzsākot diskusijas par lietām, kas skar mūsdienu ģimeni, daudziem cerības mijas ar bažām par sanāksmes rezultātu. Sinodes laikā ticīgie visā pasaulē ir aicināti lūgt Baznīcas vadībai Svētā Gara gudrību.

Plānots, ka pēc bīskapu diskusijām svētais tēvs uzstāsies ar Sinodes rezumējumu adhortācijas formā. Gan katoļu, gan laicīgie mēdiji ziņo par būtiskām pretrunām starp bīskapiem, kuri atbalsta Baznīcas mācības liberalizāciju un tiem ganiem, kuri pieturas pie tradicionāliem uzskatiem. Sinode ar skaidriem vēstījumiem var mazināt spriedzi, kas pēdējos gados radusies sakarā ar versijām ar katoļu mācības „mīkstināšanu” attiecībā uz dažiem karstiem jautājumiem.

Jāņem vērā, ka esošā Sinode faktiski ir 2014. gada Sinodes turpinājums, kas nav sniegusi pietiekoši skaidras atbildes uz jautājumiem par ģimeņu krīzes cēloņiem, kā arī nav izvirzījusi konkrētus piedāvājumus Baznīcas aktivitātēm šajā jomā, atzīmē izdevums „Gość Niedzielny”.

Plašsaziņas līdzekļos, kas saistīti ar katoļu aprindām, nemitīgi tiek uzsvērts, ka Sinode nav jāuzlūko politiskas cīņas jēdzienos. Kaut gan Baznīcas iekšienē pastāv uzskatu daudzveidība, tās mācība vienmēr palikusi vienota. Tomēr bažas izraisa „liberālo” bīskapu aktivitātes ar vācu kardinālu Valteru Kasperu priekšgalā. Piemēram, šī bīskapu grupa uzskata, ka katoļiem, kuri ir šķīrušies un noslēguši jaunu laulību, jāļauj pieņemt svēto Komūniju. Tāpat izskan viedokļi par „laulības elementu” esamību vīrieša un sievietes kopdzīvē, nesaņemot laulības sakramentu. Reformu piekritēji vēlas mīkstināt arī Baznīcas attieksmi pret homoseksuāliem pāriem.

Katoļu doktrīnas liberalizācija tiek pamatota ar žēlsirdību, kas Baznīciņai būtu jāizrāda arī tiem cilvēkiem, kuri faktiski atrodas grēka stāvoklī. Tomēr lielākā daļa Sinodes tēvu šādus jaunumus neakceptē, uzskatot, ka liberālo reformu veikšana realitātē nozīmē radikālu Baznīcas mācības revīziju. Neskatoties uz „konservatoru” pārsvaru, Sinodes laikā sagaidāmas karstas debates, ko noteikti uzkurinās arī liberālo plašsaziņas līdzekļu kampaņa par katolicisma „humanizāciju”, kas parasti pavada līdzīgus pasākumus.

Arī pats pāvests Francisks atklāti runā par „Sinodes kārdinājumiem”. Viens no tiem ir „tradicionālistu kārdinājums”, kas paredz „ieslēgšanos burtā”. No otras puses svētais tēvs labi saskata ar „progresistu kārdinājumu”, kas balstās uz „destruktīva un naiva optimisma, kas viltus žēlsirdības vārdā dziedina brūces, kuras pirms tam nav tikušas ārstētas”. Kaut gan svētais tēvs publiski nav paudis simpātijas vienai vai otrai nometnei, viņa izteikumi skaidri liecina par uzticību laulības nešķiramībai. Tomēr Francisks vēlas arī pārmaiņas, par ko liecina nesenais lēmums, paātrinot Baznīcas tiesas procesus par laulības atzīšanas par spēkā neesošu.

Daudzi novērotāji atzīst, ka šī Sinode ir īpaši nozīmīga, jo Baznīcas nākotne ir atkarīga no ģimenes stāvokļa pasaulē. Tur, kur eksistē stabilas un dzīvībai atvērtas laulības, uzplaukst arī kristīga ticība. To apliecina kaut vai „kristietības pavasaris” Āfrikas kontinentā. Savukārt laulības krīze un dzimstības sarukums Rietumos neizbēgami izraisa krīzi arī Baznīcā. Kopumā situācija nav labvēlīga ģimenei, un Baznīca nav spējusi tikt galā ar 1968. gada „seksuālās revolūcijas” sekām. Daudzās valstīs, arī Latvijā, pieaug laulības šķiršanas gadījumu skaits. Aizvien vairāk cilvēku, kuri pozicionē sevi kā katoļi, izvēlas kopdzīvi bez Baznīcas svētības. Kontracepcijas līdzekļu pieejamība izraisa seksuālās ētikas degradāciju un nemazina abortu skaitu. Rietumu kultūrā katoļu ģimenes pārvēršas par pēdējo vērtību bastionu, kuram nepārtraukti ir jāpretojas uzbrukumiem no visām pusēm.

Kas attiecas uz reformām, piešķirot Baznīcai „cilvēcisku seju”, pastāv risks, ka katoļi sekos daudzu protestantu denomināciju piemēram, kuri, aizraujoties ar pārmaiņām, faktiski zaudēja savu kristīgo identitāti. Kontracepcijas, abortu, laulības šķiršanas un homoseksuālu attiecību akceptēšana šajās konfesijās bija reliģiska pašnāvība. Jāpiebilst, ka morāles normu pārskatīšana nevienā no gadījumiem nav ļāvusi atrisināt problemātiskus jautājumus.

Ko mums sagaidīt?

Visdrīzāk Sinodes iznākums nebūs „revolucionārs”, taču jāuztraucas par to, cik konkrēta un efektīva būs Baznīcas atbilde mūsdienu izaicinājumiem. Var prognozēt, ka visas pretrunas tiks risinātas Baznīcas mācības garā, kas savā būtībā paliek nemainīga. Sinodes tēvi noteikti uzsvērs patiesas atgriešanās nepieciešamību, kas ir kristīgas ģimenes dzīves pamatu pamats. Nav pamata arī uzskatīt, ka līdz ar to bīskapu liberālais spārns tiks apklusināts. Tieši pretēji, laicīgie mediji darīs visu iespējamo, lai radītu iespaidu, ka jau drīz Vatikāns būs spiests atteikties no „Viduslaiku tumsonības”.

Darvas karote

Kā jau tika minēts, Sinodi pavada masīva informatīva kampaņa par labu radikālām izmaiņām katoļu doktrīnā. Par to liecina pēdējo dienu skandāls sakarā ar poļu izcelsmes priestera Kšištofa Haramsas (Krzysztof Charamsa) coming out, publiski pasludinot, ka viņš ir gejs un dzīvo kopā ar citu vīrieti. Līdz šim Haramsa ir strādājis Vatikānā kā Starptautiskās Teoloģiskās komisijas otrais sekretārs, kā arī Ticības mācības kongregācijas amatpersona un vairāku katoļu augstskolu mācībspēks. Haramsa priecājas, jo beidzot jūtas „atbrīvots”. „Esmu gejs un nevienam par to nelūgšu piedošanu,” apgalvo priesteris ar žilbinošu smaidu sejā. Dabiski, Haramsa uzstāj, ka Katoļu Baznīcai būtu jāmaina attieksme pret geju savienībām. Kas attiecas uz Polijas bīskapu aicinājumu atgriezties uz „Kristus priesterības ceļa”, tie Haramsu neuztraucot.

Komentējot Haramsas rīcību, pazīstamais jezuīts, daudzu grāmatu autors Juzefs Augustins (Józef Augustyn) norāda: „Priesteris Haramsa ir ļaunprātīgi izmantojis savu pozīciju, funkcijas un amatu. Tas bija nepieklājīgi un bezatbildīgi. Viņš atradās augstā pozīcija, jo baudīja lielu uzticību, ko nav attaisnojis.”

„18 gadi priesterībā pluss seši gadi seminārā. Kopā 24 gadi homoseksuālā pagrīdē, necenšoties sakārtot savu seksualitāti, kaut gan to paredz celibāts, kas ir apsolījums ne jau tikai Baznīcai, bet Kungam Dievam... Tas viss noveda līdz emociju sprādzienam... Es vēršos pie maniem jaunākiem brāļiem, kuri nopietni pārdomā priestera kalpojumu: mēs varam būt vāji, mums var būt dažādas problēmas un tieksmes, taču mums jādzīvo morālā patiesībā. Nedrīkst gadiem ilgi dzīvot melos. Katrs grēks ir jāizsūdz un jāatzīst. Tā ir galvenā mācība, kas izriet no šī sāpīgā skandāla,” secina Augustins.

Foto: morguefile.com

Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 07 Oktobris 2015 11:49