Vai sievietēm ir dvēsele?

Pirmdiena, 27 Jūlijs 2015 11:03

/Vittorio Messori/

Tad nu sievietes ir pilnvērtīgas personas, kas līdzvērtīgas vīrietim? Vai arī kā dzīvniekiem viņām piemīt mirstīga miesa, bet nevis nemirstīga dvēsele?

Pirms pieņemt apgalvojumu, ka arī sievietei ir dvēsele, Baznīca gadsimtiem ilgi vilcinājās, sasauca koncilus, pieļāva teologu diskusijas. Beigu beigās viņai bija jāpadodas, taču nelabprāt un ar šaubām, kuras ik pa reizei parādījās. Tā var lasīt skolas grāmatās un avīzēs vai arī dzirdēt no tiem, kas runā par Baznīcas ilgo tumsonību. Nesen kādā Itālijas valsts televīzijā kāda “speciāliste” nebeidzamajās diskusijās par dzimumu vienlīdzību lika pārskriet jau atkal jaunām sašutuma trīsām, apgalvojot: “Tikai 15. gadsimtā Baznīca pieņēma, ka sievietei tāpat kā vīrietim piemīt dvēsele.” To dzirdot, es pasmaidīju, labi zinot šādu ekspertu vidējo vēstures zināšanu līmeni. Taču es vairs nesmaidīju, bet gan satrūkos no pārsteiguma un pēc tam no skumjām, ieskatoties 2000 lappušu biezajā 1978. gada izdevumā “La civilta del Medioevo europeo” (Viduslaiku Eiropas civilizācija). Tas ir gana smalks izdevums, kas novērtēts arī starptautiskā līmenī un ko uzrakstījis lielais viduslaiku pētnieks Paulo Breci (Paolo Brezzi). Viņu pazīst kā pētnieku, kurš ir kristīgi orientēts, precīzāk sakot, katoliski orientēts (..). Es jau teicu, ka satrūkos, lasot pirmās daļas 482. lappusi: “Slavenais Makonas koncils, kurā tika diskutēts, vai sievietei ir dvēsele, nav tikai atsevišķs vai absurds gadījums, neskatoties uz to, ka lēmums bija par labu sievietēm, ņemot vērā, ka Kristus bija dzimis no sievietes (lūk, vēlreiz mātišķības zīme, kas paaugstina sievieti un piedēvē viņas lomai atzinību sabiedrībā).”

Ir tiešām jānoskumst, jo vieni no rupjākajiem meliem, kas radās apgaismības propagandas iespaidā, atstāj pēdas arī nākamajos gadsimtos, pat lappusēs, ko sarakstījis ne tikai ievērojams, bet arī kristietībā atzīts vēsturnieks. Man, kas pēc universitātes grāda saņemšanas vairs nav sēdējis augstskolas solā un nav nekāds “profesors”, kaut ir neērti, tomēr jāatgādina lielajam profesoram un citiem, kas atkārto šo kļūdu, kas tad patiesībā notika. Man tas jādara neatspēkojamā veidā.

Francijas vidienē Makonas pilsētā 585. gadā notika nevis koncils, bet otrā provinces sinode. Mūsu rīcībā ir dokumenti, bet veltīgi tur meklēt diskusijas par dvēseli, vēl jo mazāk par sievietes dvēseli. Nav ne vēsts no līdzīgām diskusijām nevienā no Baznīcas oficiālajiem dokumentiem.

Kas tad notika patiesībā? Sinodē piedalījās Tūras bīskaps, vēlākais svētais Gregors, kas sava darba “Historia Francorum” astotajā grāmatā apraksta sinodes darbu. Kādā starpbrīdī, lai atpūstos no smagajām teoloģiskajām diskusijām, kāds bīskaps piedāvāja brāļiem bīskapiem sava veida filozofisku viktorīnu. Vai latīņu termins homo var tikt lietots paplašinātā nozīmē kā “cilvēciskā persona”, norādot uz abiem dzimumiem, vai arī tas attiecas tikai uz vir, t. i., vīrieti? Jāņem vērā, ka šī problēma atkal kļuvusi aktuāla, jo ASV, piemēram, ja vēlas atsaukties uz abiem dzimumiem, vairs netiek lietots vārds man, bet person. (Ja ASV gadās piedalīties kādā kongresā un, ja vēlaties, lai jūs nosauktu par “seksistu” un “maskulīnu šovinistu”, sauciet “vadītāju” vai “moderatoru” par chairman. Saskaņā ar nediskriminējošo valodu, šo cilvēku jāsauc par chairperson).

Atgriežoties pie Gregora no Tūras, viņš stāsta, ka, atbildot uz viktorīnas jautājumu, citi bīskapi viņu vienbalsīgi aicināja atgriezties pie latīņu Radīšanas grāmatas tradīcijas, saskaņā ar kuru Dievs radīja cilvēku (homo) kā sievieti un vīrieti, kā arī pie Jēzus definīcijas kā “cilvēka dēlu” (filius hominis), neskatoties uz to, ka viņš bija Jaunavas dēls, tātad sievietes dēls. Tātad tā bija lingvistiska atpūtas pauze bīskapiem, nevis teoloģisks disputs. Un, ka tas būtu bijis disputs, tad patiesi tas būtu bijis “absurds un vienīgais” jeb pretējs tam, ko rakstīja profesors Breci. Jo, kā to atgādina kāds viņa kolēģis viduslaiku pētniecībā: “Tad jau gadsimtiem tiktu kristītas, biktētas un vestas pie Euharistijas būtnes, kurām nav dvēseles? Tad kāpēc lai nerīkojamies līdzīgi ar dzīvniekiem? Dīvaini, ka pirmie mocekļi, kas tika celti svēto kārtā, bija sievietes un nevis vīrieši: svētā Agnese, Cecīlija, Agate un vēl daudzas citas. Būtu patiesi skumji, ja svētā Blandīna vai Genovefa būtu būtnes bez nemirstīgas dvēseles!

Pievērsiet uzmanību tam, ka daudzi pirmo gadsimtu mocekļi, kurus kristīgā kopiena uzreiz sāka godināt kā svētos, nāca no “jaunavu” kategorijas. Līdz ar to šķiet vēl mazāk saprotams Benci komentārs, kurā viņš apgalvo, ka “tikai mātišķība (Baznīcai) paaugstina sievieti un piedēvē viņas lomai atzinību sabiedrībā”. 18. gs. enciklopēdistu vidū daži cerēja izmantot Gregora no Tūras stāstu antikristīgā kontekstā, cerot, ka tikai daži izlasīs visas desmit gandrīz neatrodamās grāmatas “Historia Francorum”. Viņi trāpīja desmitniekā, jo līdz pat šai dienai meli par īpašu koncilu, lai noteiktu, vai sievietēm ir dvēsele, ir klīduši no autora pie autora, ne to pārbaudot, ne par to diskutējot. Pēc tam šos melus mūsdienās bezrūpīgi izmanto pseidofeministi. Lai nu paliek šie, bet nevis tādi katoļu speciālisti kā Paulo Breci un citi dažāda veida būtiski pētījumi un pētnieki.

Avots: Vittorio Messori, L'anima delle donne, www.kattoliko.it (no Pensare la storia, San Paolo, Milano, 1992, 501. lpp.)

Tulkoja Ilze Mežniece