Inkvizīcija – vēsture par kuru maz zinām (3)

Otrdiena, 21 Jūlijs 2015 09:34

Garantijas

Nonākam pie trešā punkta. Kad runājam par inkvizīciju, prātā nāk tiesneši ar tik lielu, absolūtu, nekontrolējamu varu, kuru var salīdzināt ar valdnieka varu mūsdienu totalitārajos režīmos.

Taču arī šajā gadījumā leģenda ir jāapgāž. Nav tiesa, ka inkvizīcijas tiesneši bija visvareni un tāpēc apsūdzētajam nebija nekādu garantiju uz taisnīgu procesu.

Uzreiz ir jāprecizē, ka inkvizitori tika nemitīgi kontrolēti. Pāvests Inocents IV 1246. gadā un pāvests Aleksandrs IV 1256. gadā lika dominikāņu un franciskāņu provinciāļiem un ģenerāļiem atbrīvot no pienākumiem inkvizitorus, ja viņi bija nežēlīgi, lai tādā veidā neizceltos tautas nemieri.

Kā redzams, pāvests ņēma vērā sabiedrības viedokli un lika sodīt inkvizīcijas tiesnesi, ja tā rīcība izraisīja nemierus.

Ne tikai tas. Vīnes Koncila laikā pāvests Klements V 1311. gadā draudēja ar ekskomunikāciju inkvizitoriem, kas izmantotu savu amatu, lai gūtu neatļautu labumu vai izspiestu no apsūdzētajiem naudu.

Dosimies tālāk. Bīskapu pienākumos ietilpa ziņot pāvestam par visām ļaunprātībām, kas tika veiktas procedūras laikā un apsūdzības laikā. Tāds pats pienākums tika uzlikts visiem tiem, kas, palīdzot izmeklētājiem, nemitīgi bija liecinieki viņu rīcībai.

Gadījās, piemēram, ka Reimsas un Sēnas (Francijā) bīskapi ziņoja pāvestam, ka dominikānis Roberts le Bougre bijis ļoti nežēlīgs inkvizitors (1239).

Inkvizīcijas tiesnešiem nebija nekāda visvarenība, nekāda neapgāžama vara! Šī leģenda ir nepatiesa.

Tāpat jāapgāž vēl viena leģenda, kura stāsta par neaizsargātu apsūdzēto, kuram nav nekādu garantiju un kuram līdz ar to jebkurā gadījumā draud notiesāšana.

Daudzas no tām garantijām, kuras kanoniskās jeb Baznīcas normas piešķīra apsūdzētajam, tika izveidotas tolaik, bet tās ir spēkā arī šodien un ir ienākušas mūsu tiesu sistēmā.

Daži piemēri. Vispirms, inkvizitors nekad nebija viens, viņa spriedums veidojās, ņemot vērā žūriju, kuru veidoja laji. Viņi sprieda par liecinieku un liecību patiesumu.

Šie laji bija likuma pazinēji, un neviens dokuments neliecina, ka viņi samierinājās tikai ar šķietamu lomu. viņi radīja garantiju, ka inkvizitors nevarēja attālināties no likuma, kā viņam tīk.

Vēl viens piemērs un vēl viena garantija apsūdzētajam. Apsūdzētais varēja paziņot, ka viņam ir nāvīgi ienaidnieki, un tas bija jāpierāda, viņam bija jāpaskaidro motīvi un jānosauc ienaidnieku vārdi. No tā brīža neviens no nosauktajiem nevarēja palikt žūrijā un nevarēja tiesas prāvā piedalīties.

Trešais piemērs. Lai mazinātu liecinieku vēlmi melot un apsūdzēt nevainīgos, bija paredzēti smagi sodi par viltus liecībām. Viens no lielākajiem inkvizīcijas pretiniekiem, protestantu vēsturnieks Čārlzs Lea (Charles Lea) godīgi raksta: “Kad tika atklāts kāds viltus liecinieks, pret viņu izturējās tikpat stingri kā pret herētiķiem.

Vēsturnieki ir pierādījuši, un šeit tiešām ir pārsteigumi, ka inkvizīcijas uzliktie sodi praksē nebija tik stingri vai pat tika atcelti.

Ieslodzītie saņēma atļaujas tikt uz laiku atbrīvoti vai pavadīt kādu laiku mājās. Francijas pilsētā Karkasonā (Carcassone) 1250. gada 13. decembrī bīskaps kādai Alazias Sicre deva atļauju doties prom no cietuma, kurā viņa izcieta sodu par herēziju, līdz pat Visu svēto dienai, dodoties kur vien viņa gribēja. Tādu piemēru ir daudz, tas nav tikai izolēts gadījums.

Atļaujas tika dotas slimības dēļ. Par to ir daudz dokumentu. Inkvizīcija atbrīvoja ieslodzītos, kuriem bija jāapkopj savi vecāki vai bērni. Bija pat gadījumi, kad sods tika nomainīts.

  1. gadā Narbonas (Narbonne) arhibīskaps, kā arī Karkasonas (Carcassonne), Elnas (Elne), Magvelones (Maguelonne), Lodevas (Lodève), Agdas (Agde), Nīmas (Nîmes), Albī (Albi), Bezjē (Béziers), San Benuā (Saint Benoît) bīskapi nolēma: “Ja ieslodzītā ieslodzījuma dēļ tuvotos kādas redzamas nāves briesmas viņa bērniem vai vecākiem, tad, ja nav citas iespējas, ieslodzījums jāapmaina ar kādu citu soda veidu. Tādā gadījumā stingrība ir jāapmaina pret maigumu.

Pat visstingrākie inkvizitori pielietoja šo praksi. Bernards de Ko (Bernard de Caux) 1246. gadā piesprieda mūža ieslodzījumu recidīvistam herētiķim Bernardam Sabatjēram (Bernard Sabatier). Taču šo pašu spriedumu viņš papildināja ar piezīmi, ka, tā kā apsūdzētā tēvs ir labs katolis, kas ir slims un vecs, tad dēls var palikt pie tēva, lai viņu līdz nāvei aprūpētu.

Neraugoties uz savu antikatolisko nostāju, Čārlzs Lea atzīst, ka “šī prakse mazināt sodu tika bieži pielietota” un citē ievērojamu skaitu gadījumu.

Inkvizīcijas dokumentos lasām par “mūža un nepiedodamiem” ieslodzījumiem. Taču uzmanīgi – lai mūs nemaldina tā laika izteiksmes veids. Toreiz pastāvēja, piemēram, spriedumi par “mūža cietumsodu uz vienu gadu”. Parasti “mūža” nozīmēja 5 gadus, “nepiedodams” – 8 gadus. Tāds mūža ieslodzījums, kādu to saprotam mūsdienās, neeksistēja. Tas radās 18. gadsimtā Apgaismības laikmetā, kas aizsāka mūsdienu antikristīgo un antikatolisko sabiedrību.

Vēl pēdējais novērojums, lai sagrautu pēdējo leģendu, saskaņā ar kuru visi herētiķi bijuši labi kristieši, kas gribējuši tikai mierīgi izdzīvot savu ticību, kas atšķīrās no oficiālās.

Taču uzreiz jāpasaka kāda neērta un nemoderna lieta. Nevajag domāt (kā tas ir iesakņojies tautas apziņā), ka herētiķi bija mierīgi pilsoņi, kas iesaistījās nekaitīgās reliģiskās praksēs.

Herētiķus sodīja arī laicīgā vara, jo viņi apdraudēja mieru sabiedrībā. Atcerēsimies par katariem. Viņi noliedza miesas vērtību, kuru uzskatīja par dvēseles cietumu. Dvēsele cieš, un viņu var atbrīvot tikai apspiežot ķermeni. Dažreiz tādā nolūkā viņi praktizēja pašnāvības. Viņi nosodīja laulību, ģimeni un pēcnācēju laišanu pasaulē. Dzīvība, viņuprāt, nebija jānodod tālāk. Bet ģimenes iznīcināšana bija tas pats, kas visas viduslaiku sabiedrības iznīcināšana. Viņi neieredzēja zvērestu, kas bija savstarpējo attiecību pīlārs Viduslaikos. Zvērestā balstījās katras autoritātes spēks. Katari vardarbīgi cīnījās arī pret Baznīcu.

Lūk, viens piemērs. 1112. gadā Utrehtas (Utrecht) diecēzi satricināja herētiķis vārdā Tanhelmo (Tanchelmo), kas noliedza pāvesta autoritāti, kopā ar saviem 3000 bruņotajiem vīriem viņš okupēja un postīja baznīcas, sita un dzina prom priesterus. Ķelnes un Utrehtas bīskapi nolēma viņu apturēt nevis ar spēku, bet uzaicinot sprediķot svēto Norbertu.

Pēc tam šo Tanhelmo vajāja Lotringas (fr. Lorraine) hercogs Gotfrīds Bārdainais. Un mēs zinām, ka hercogs bija Baznīcas ienaidnieks un vajātājs.

Domāju, ka šai reizei pietiks, kaut gan vēl daudz kas būtu sakāms. Lasītāji noteikti sapratīs, ka neizsmēlu visu inkvizīcijas tēmu, bet tikai pievērsu uzmanību atsevišķām tēmām, kas tiek visvairāk apspriestas un izmantotas cīņā pret Baznīcu, īpaši pret viduslaiku Baznīcu. Es vēlējos jūs darīt uzmanīgus, lai jūs pārbaudītu lietas, kas tiek teiktas, un lai iedrošinātu jūs nebaidīties no patiesības.

Bibliogrāfija:

Jean-Baptiste Guiraud, Elogio della inquisizione. Leonardo, Milano, 1994.

Jean-Pierre Dedieu, L'Inquisizione. Edizioni Paoline, Cinisello Bal.mo (MI), 1990.

John Tedeschi, Il giudice e l'eretico. Vita e pensiero, Milano 1991.

Luigi Negri, Controstoria. Una rilettura di mille anni di vita della Chiesa. San Paolo, Cinisello Bal.mo (MI), 2000.

Franco Cardini [a cura di], Processi alla Chiesa. Mistificazione e apologia. Piemme, Casale Mon.to (AL), 1994.

Avots: L'inquisizione, apologetica.altervista.org

 

Tulkoja: Ilze Mežniece

 

Foto: Son of Groucho, flickr.com

Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 21 Jūlijs 2015 09:35