Inkvizīcija – vēsture par kuru maz zinām (1)

Pirmdiena, 06 Jūlijs 2015 10:24

Publicējam materiālu no 1999. gada 4. marta raidījuma “Serata Sacerdotale” (Vakars ar priesteri) – priestera Tino Rolfi intervijas ar “Il Timone” direktoru Džanpaulo Barru /Gianpaolo Barra/. Tekstā saglabāts sarunvalodas stils.

Ievads

Šīs sarunas laikā pievērsīsim uzmanību kādam delikātam tematam, par kuru tiek daudz runāts, bet par kuru maz zinām. Tā ir inkvizīcija.

Kad runājam par inkvizīciju, pietiek izteikt vārdu “inkvizīcija”, un, mums, katoļiem, trūkst pretargumentu, tiekam apklusināti.

Kā tas ir iespējams, ka jūsu Katoliskā Baznīca bija spējīga izveidot inkvizīcijas tiesas?” – mums jautā sekulārisma aizstāvji un Baznīcas pretinieki. Un mēs bieži nemaz nezinām, ko atbildēt. Pat vēl vairāk, katoļi pievienojas tiem, kas norāj Baznīcu par pagātni un norāj to pat vairāk nekā citi, sekojot modei, kas praktizē mūsdienu pasaulē tik plaši izplatīto metodi – atgādināt kristiešiem par visām pagātnes kļūdām.

Mūsu draugi radio klausītāji labi zina, ka inkvizīcija ir arguments, kas tiek izmantots, lai nomelnotu Baznīcu. Viņi arī zina, ka ar Baznīcas vēstures nomelnošanu sākas arī pašas Baznīcas nomelnošana, tātad arī ticības, kuru tā māca un tālāk nodod, nomelnošana.

Šovakar kā labi apoloģēti, tātad Baznīcas aizstāvji, mēģināsim rast skaidrību par dažiem inkvizīcijas aspektiem. Atkārtoju, nevis par visu inkvizīciju, bet par dažiem aspektiem, kurus visbiežāk izmanto pret katoļiem vērstā propaganda.

Sārts

Sāksim uzreiz ar pirmo punktu. Kas nāk prātā, pieminot inkvizīciju? Nāk prātā sārts, nāve uz sārta. Plaši izplatīts viedoklis, ka inkvizīcijas tiesas tika izveidotas, lai visus herētiķus sadedzinātu uz sārta. Tiek uzskatīts, ka visi, kas krita nežēlīgo inkvizitoru rokās, nonāca uz sārta.

Tā cilvēki domā, to bieži mums saka un pārmet, un tāda veida apgalvojumi apklusina jebkura veida aizstāvību.

Nejautāsim, vai tiešām tā ir. Palūkosimies dažos vēsturiski dokumentētos faktos, kas palīdzēs veidot viedokli atbilstoši vēsturiskajai patiesībai.

Vispirms jāprecizē, ka notiesāšana uz sārtu herētiķiem bija sods, kuru uzlika krimināllikums, nevis Baznīcas kanoniskais likums. Kanoniskajā likumā neeksistē nāve uz sārta.

Viens no Baznīcas un kristietības lielākajiem pretiniekiem imperators Frīdrihs II Hohenštaufens 1231.–1232. gadā visā impērijā deklarēja (viņš bija lielākā autoritāte impērijā, tāpēc varēja to atļauties) herēziju kā valsts nodevības noziegumu un noteica, ka herētiķi jāsoda ar nāvi. Jebkura veida aizdomas bija jāizskata Baznīcas tiesā, un noziedznieks bija dzīvs jāsadedzina, ja viņš tika atzīts par vainīgu.

Tātad, ir taisnība, ka tad, ja inkvizīcijas tiesa atzina kādu par herētiķi, tad to nodeva tālāk sekulārajām autoritātēm, un šis cilvēks tika notiesāts uz nāvi saskaņā ar sekulāro likumdošanu tad, ja viņš savu vainu tiesas priekšā nenožēloja. Tomēr tā nebija Baznīca, kas notiesāja viņu uz nāvi vai nogalināja. Baznīca tikai atzina viņu par herētiķi, kā to, kas nenožēlo. Tāds bija krimināllikums, kas paredzēja nāvi un izpildīja spriedumu.

Tagad ķersimies klāt pie jautājuma būtības, un te sākas pārsteigumi. Mēs būsim pārsteigti, kad uzzināsim, cik bieži notika laicīgās varas spriedumi. Datu izpēte norāda, ka inkvizīcijas tiesas bija ārkārtīgi labvēlīgas, tās ļoti piesardzīgi nodeva herētiķus laicīgās varas rokās.

Francijas pilsētas Pamjē (Pamiers) inkvizīcijas dati ir sekojoši. No 1318. līdz 1324. gadam tika tiesāti 98 apsūdzētie. Divi tika atlaisti, par 21 trūkst informācijas, tāpēc tiek pieņemts, ka viņi sodu nesaņēma, 35 notiesātie tika ielikti cietumā un 5 nodoti laicīgajai varai. Pārējie 25 tika attaisnoti.

Šādas proporcijas attiecas arī uz Spānijas inkvizīciju, kas tiek uzskatīta par visnežēlīgāko. Dāņu vēsturnieks Gustavs Heningsens (Gustav Henningsen) statistiski analizēja 44 000 inkvizīcijas tiesāto gadījumus, kas notika laikā no 1540. līdz 1700. gadam, un atklāja, ka tikai 1% gadījumu sods tika izpildīts.

Tikai 1%! Šie dati atbilst mītam par spāņu inkvizīcijas nežēlību. Un ne tikai! ASV vēsturnieks Edvards Peters (Edward Peters) šos datus apstiprina. Lūk, ko viņš raksta: “Visticamākie dati liecina, ka no 1550. līdz 1800. gadam Spānijā pēc inkvizīcijas tiesu sprieduma tika izpildīti 3000 nāvessodi, kas ir daudz mazāk, nekā tai pašā laikā pēc laicīgo tiesu spriedumiem.

Kā redzat, šie dati apgāž leģendu, ka visi tie, kurus tiesāja inkvizīcija, nonāca uz sārta. Tā ir leģenda, kuru ir apgāzuši vēsturnieki, bet kura joprojām turpinās cilvēku iztēlē. Vismaz mēs neļausim, lai mūs tā piekrāpj.

Turpinājums sekos

Avots: L'inquisizione, apologetica.altervista.org

Tulkoja: Ilze Mežniece

Foto: Son of Groucho, flickr.com

Pēdējo reizi rediģēts Pirmdiena, 13 Jūlijs 2015 07:24