Krusta kari – “melnā leģenda”, kas aizēno patiesību (3)

Pirmdiena, 08 Jūnijs 2015 08:17

Iesim tālāk. Doma par to, ka krusta gājiens būtu militāra operācija ar mērķi ne tikai atbrīvot svētvietas, bet arī okupēt Jeruzalemi un pievienot to kristīgajiem Rietumiem, nekad pat neparādījās Baznīcas līderu vai pāvestu domās. Saskaņā ar juridisko pārliecību, kas valdīja Rietumos, Svētā zeme likumīgi piederēja Austrumu imperatoram, Konstantinopoles imperatoram.

Pierādījums, ka Jeruzalemes iekarošana nebija ne pāvesta, ne kristīgo valdnieku plānos, kas devās pirmajos krusta gājienos (1095-1099), kas bija vienīgais veiksmīgais krusta gājiens, meklējams apstāklī, ka neviens labi nezināja, kā organizēt jaunus iekarojumus.

Daudzi bruņinieki un svētceļnieki, beidzoties viņu solījumiem, atgriezās Eiropā, mājās. Radās problēma, kā nosargāt gūtās uzvaras, jo pirms tam par to neviens nedomāja un nebija sagatavojies. Tā ir zīme, ka krusta gājienu mērķis bija atbrīvot Svēto zemi, nevis to militāri okupēt.

Un tikai pirmajā no septiņiem vai astoņiem krusta gājieniem izdevās atbrīvot Jeruzalemi. Pārējie cieta neveiksmi.

Neveiksmi cieta otrais krusta gājiens, kas turpinājās divus gadus (1144–1146) un kurš sākās, atbildot uz Jeruzalemes karalistes lūgumu palīdzēt.

Neveiksmi cieta trešais krusta gājiens, kas turpinājās sešus gadus (1187–1193), kas pieredzēja, ka musulmaņu valdnieks Saladins no jauna iekaro Jeruzalemi. Šeit jāapstājas, lai aprakstītu kādu epizodi, kas atklāj krusta gājienu garu.

Trešo krusta gājienu vadīja Anglijas karalis Ričards Lauvassirds un Francijas karalis Filips II Augusts. Ir vērts atgādināt, ka šajā krusta gājienā piedalījās arī imperators Frederiko Barbarossa, taču ne kā galvenais karavadonis, jo pāvests viņu bija ekskomunicējis.

Tātad, imperators, Eiropā ietekmīgs cilvēks, kurš pretojās pāvestam un tika pāvesta ekskomunicēts, uzskatīja par goda lietu piedalīties krusta gājienā pat kā vienkāršam kareivim. Viņš mira krusta gājiena laikā, noslīkstot upē.

Ticības dēļ, kā arī, lai gūtu grēku atlaišanu (indulgenci), pat imperators ir gatavs cīnīties kā vienkāršs kareivis.

Atgriezīsimies pie krusta gājieniem. Neveiksmi piedzīvoja arī ceturtais krusta gājiens, kas ilga divus gadus (1202–1204) un bija visneveiksmīgākais. Šajā karā politiska rakstura motivācija guva virsroku pār ticību. Dodoties uz Jeruzalemi, Venēcijas šantāžas dēļ gājiena dalībnieki iekaroja kristīgo Konstantinopoli, liekot dzimt īslaicīgajai latīņu impērijai, kas pastāvēja tikai dažas desmitgades.

Neveiksmi piedzīvoja visi pārējie krusta gājieni, nekad tā arī nesasniedzot Jeruzalemi.

Tātad, kopumā divu gadsimtu laikā 7–8 krusta gājienos kristieši cīnījās tikai nedaudzus gadus.

1300. gadā pāvests Bonifācijs VIII pasludināja pirmo jubilejas gadu un, lai saņemtu vispārējo grēku atlaišanu (indulgenci), vairs nebija jādodas krusta gājienā, bet gan svētceļojumā uz Romu. Tādā veidā viņš atteicās no jebkādiem mēģinājumiem atbrīvot Jeruzalemi. Tā izbeidzās krusta gājieni uz Svēto zemi.

Iztirzāsim vēl vienu argumentu. Kad runājam par krusta gājieniem, dažiem nāk prātā nežēlīga krustnešu vardarbība, kuri slepkavoja tautas, nogalinot ebrejus un arābus.

Turpinājums sekos

Avots: Le Crociate, http://apologetica.altervista.org

Tulkoja: Ilze Mežniece

Foto: One lucky guy, flickr.com