Kardināls Brandmillers kvalificē Amazones sinodi kā herētisku un tuvu apostāzei

Svētdiena, 07 Jūlijs 2019 23:18

Jau kopš tā publicēšanas 17. jūnijā Amazonei veltītās sinodes pamatdokuments Instrumentum Laboris ir daudzkārt kritizēts, jo, salīdzinot ar visās iepriekšējās sinodēs risinātajiem jautājumiem, tas vairs neiekļaujas rāmjos, pārkāpjot pieļaujamās robežas arī ierosinājumu ziņā.

Taču uz šo brīdi ir vēl citi jaunumi. Dokumentu saistībā ar tajā saskatāmo herēzi un apoztāzi nosoda vācu kardināls Valters Brandmillers, kurš, nu jau 90 gadus vecs, ir pazīstams kā izcils Baznīcas vēsturnieks un no 1998. līdz 2009. gadam bijis Pontifikālās Vēstures zinātņu komisijas prezidents. Viņš ir arī līdzautors 2016. gadā pāvestam adresētajai vēstulei Dubia, kurā tika paustas šaubas par pareizu apustuliskā pamudinājuma Amoris Laetitia interpretāciju un pielietojumu un uz kuru pāvests Francisks tā arī nekad neatbildēja.

Piedavājam viņa izklāstu jeb, citiem vārdiem, viņa „J’accuse“*, kas jau tulkots un publicēts daudzās pasaules valodās.

 

 

Kardināls Valters Brandmillers

 

Amazones sinodes pamatdokumenta

Instrumentum Laboris

kritisks izvērtējums

 

 

Ievads

 

Patiesi pārsteigumu var sagādāt fakts, ka, atšķirībā no agrākajām pulcēšanās reizēm, šoreiz Bīskapu sinode tiek sasaukta vienīgi tādēļ, lai lemtu par zemes reģionu, kura iedzīvotāju skaits ir vien puse no Mehiko pilsētas iedzīvotāju skaita jeb 4 miljoni. Tas arī vieš aizdomas par sinodes sasaukšanas patiesajiem mērķiem, kas varētu būt īstenojami apslēptā veidā. Taču it īpaši gribas jautāt, kāda ir reliģijas, kristietības un Baznīcas izpratne, uz kuru balstās nesen publicētais dokuments Instrumentum Laboris. Tas tiks aplūkots, analizējot atsevišķus teksta fragmentus.

 

Kādēļ sinode par šo reģionu?

 

Ir jāuzdod principiāls jautājums: kādēļ Bīskapu sinodei būtu jānodarbojas ar lietām, kuras, labākajā gadījumā tikai garām ejot, skar evaņģēlijus un Baznīcu, kā tas vērojams ¾ no Instrumentum Laboris apjoma? Acīmredzot, no Bīskapu sinodes puses notiek agresīva iejaukšanās Brazīlijas valsts un sabiedrības laicīgo  lietu kārtošanā. Gribas jautāt: kāds sakars ir ekoloģijai, ekonomikai un politikai ar Baznīcas uzdevumu un misiju? Un it īpaši: kurš profesionāla eksperta slēdziens būtu pilnvarojis Baznīcas Bīskapu sinodi risināt ar šīm sfērām saistītus jautājumus? Ja Bīskapu sinode tiešām būtu izvirzījusi sev šādus uzdevumus, tā būtu robežu pārkāpšana un tāda uzdrīkstēšanās no garīdzniecības puses, kādu valsts varas pārstāvjiem pienāktos pat  noraidīt.

 

Par dabas reliģijām un inkulturāciju

 

Aplūkojot Instrumentum Laboris vēl no cita aspekta, var secināt, ka visu šo dokumentu caurauž ļoti pozitīva attieksme pret dabas reliģijām, ieskaitot iezemiešu dziedināšanas prakses un tām līdzīgas darbības, jā, pat mītiski reliģiskas prakses un kultu formas. Saistībā ar aicinājumu būt harmonijā ar dabu, tiek runāts pat par dialogu ar gariem (nr. 75).

 

Tas nav tikai Ruso un citu apgaismības laikmeta autoru darbos atrodamais „dižciltīgā mežoņa“ ideāls, kas tiek pretnostatīts dekadentiskajam eiropietim. Šeit domu pavediens jau sniedzas tālāk, līdz 20. gadsimta sākumam, kur tas izplūst panteistiski elkdievīgā dabas pielūgsmē. 1913. gadā Hermans Klaudiuss uzrakstīja Sociālistiskās strādnieku kustības himnu „Kad mēs ejam, plecs pie pleca“, kur vienā no pantiem lasāmi šādi vārdi: „Bērza zaļums un sēklu zaļums – kā vecā Māte Zeme izstiepj pretī savas pilnās rokas lūdzošā žestā, lai cilvēks varētu kļūt viņai piederīgs…“ Ir vērts atzīmēt, ka vēlāk šis teksts tika ievietots arī Hitlera jaunatnes dziesmu grāmatā, iespējams, tāpēc, ka tas atbilda nacionālsociālistu „asins un zemes“ mītam. Ideoloģiskā radniecība ir labi saskatāma. Raksturīgi, ka Rietumu kultūra, kas uzsver saprāta nozīmi, dokumentā Instrumentum Laboris tiek iracionāli noraidīta, toties varam lasīt par Māti Zemi (nr. 44.) un „zemes un tautu vaidiem“ (nr. 101).

 

Tādējādi arī teritorija – Amazones reģiona meži – tiek atzīta par locus theologicus jeb īpašu Dieva atklāsmes avotu. Tur ir vietas, kurās ar epifānijas tēlainību atklājas planētas dzīvības rezerves un gudrība, kas runā par Dievu (nr. 19). No vienas puses, dokumentam Instrumentum Laboris ir raksturīga iracionāla atsacīšanās no Rietumu kultūras, kurā tiek uzsvērta saprāta nozīme. No otras puses, tam sekojošā atgriešanās no saprāta pie mīta tiek paaugstināta līdz kritērijam, kuru Instrumentum Laboris nosauc par Baznīcas inkulturāciju. Rezultāts ir dabas reliģija ar kristietības masku.

 

Inkulturācijas jēdziens patiesībā tiek sagrozīts, jo šeit tam ir pilnīgi pretēja nozīme, salīdzinot ar to, kuru 1988. gadā apstiprinājusi Starptautiskā Teoloģiskā komisija un kas arī  pirms tam tika skaidrota Vatikāna II koncila Dekrētā par Baznīcas misionāro darbību (Ad Gentes).

 

Par celibāta atcelšanu un sieviešu priesterības ieviešanu

 

Nav vairs iespējams noslēpt, ka „sinode“ tiek īpaši sasaukta, lai palīdzētu īstenot divus sapņu projektus, kas līdz šim vēl nav realizēti, proti, celibāta atcelšanu un sieviešu ordināciju, kas sākotnēji izpaustos ar kalpojumu diakonātā. Jebkurā gadījumā runa ir par „sievietes lomas un vadības pieņemšanu Baznīcas iekšienē“ (129a3), kas attiecīgi „paver ceļu jaunu kalpojumu izveidei, kā šis vēsturiskais mirklis to pieprasa. Ir laiks ieklausīties Amazones reģiona balsī…“ (nr. 43).

 

Taču šeit nav ņemts vērā fakts, ka, visbeidzot, arī Jānis Pāvils II, būdams atbildīgs par Maģistēriju, ir skaidrojis, ka Baznīcai nav varas piešķirt Priesterības sakramentu sievietēm. Patiesi, divu tūkstošu gadu laikā Baznīca vēl nekad nav piešķīrusi Priesterības sakramentu sievietei. Prasība, kas tiešā veidā oponē šim faktam, parāda, ka dokumenta Instrumentum Laboris autori šeit lieto vārdu „Baznīca“ vienīgi kā socioloģisku terminu, līdz ar to netieši noliedzot Baznīcas sakramentāli hierarhisko raksturu.

 

Par Baznīcas sakramentāli hierarhiskā rakstura noliegšanu

 

Līdzīgi arī 127. sadaļa, lai gan starp citu, tomēr satur tiešu uzbrukumu hierarhiski sakramentālai Baznīcai, kad tiek izvirzīts jautājums par to, ka būtu laiks „no jauna apsvērt domu par vienotas valsts pārvaldes ieviešanu visās sfērās (sakramentālajā, juridiskajā un administratīvajā sfērā), vienīgi Priesterības sakramentu piešķirot uz mūžu“. No šāda aplama uzskata tad arī rodas aicinājums radīt jaunus kalpojumus, kas atbilst Amazones tautu vajadzībām (nr. 129).

 

Liturģija un kulti ir joma, kurā aplami saprastas inkulturācijas ideoloģija izpaužas īpaši iespaidīgi. Un izskatās, ka dažas dabas reliģiju formas labprāt arī pieņems. Instrumentum Laboris neatturas pat pieprasīt, lai „nabadzīgie un vienkāršie ļaudis varētu izteikt savu (!) ticību ar attēlu, simbolu, tradīciju, ritu un citu sakramentu (!!) palīdzību“ (nr. 126e).

 

Tas, protams, nesakrīt ar konstitūcijas Sacrosanctum Concilium priekšrakstiem, nedz arī ar to, ko pauž  Dekrēts par Baznīcas misionāro darbību (Ad Gentes). Tādējādi dokumentā Instrumentum Laboris atklājas viscaur horizontāla liturģijas izpratne.

 

Nobeigums

 

Summa summarum: Instrumentum Laboris apgrūtina Bīskapu sinodi un, visbeidzot, arī pāvestu, radot postošus robus ticības depozītā, kas nozīmē, ka turpinājumā sekos Baznīcas pašlikvidācija jeb Corpus Christi mysticum nomaiņa pret laicīgu nevalstisku organizāciju, kuras uzdevums būtu risināt ar ekoloģijas, sociālo un psiholoģijas sfēru saistītus jautājumus.

 

Vērojot to, kas notiek, protams, rodas arī jautājumi: vai ir jau izveidojusies – it īpaši runājot par Baznīcas sakramentāli hierarhisko dabu – izšķiroša plaisa ar apustulisko Tradīciju, kas ir būtiski svarīga Baznīcas daļa, vai arī drīzāk autoriem ir nodoms attīstīt doktrīnu, kas būtu teoloģiski pasniegta un varētu kalpot minēto robu attaisnojumam?

 

Izskatās, ka tā arī varētu būt. Mēs esam liecinieki tam, ka ir radies jauns 20. gadsimta sākuma klasiskā modernisma veidols. Toreiz ar stingri evolucionāru pieeju tika prezentēta ideja, ka līdz ar cilvēka nepartrauktās attīstības virzīšanos augšup tiek rasti arī augstāki apziņas un kultūras līmeņi, bet līdz ar to dažkārt var izrādīties, ka tas, kas vēl vakar šķita aplams, šodien var būt pareizs. Šī evolucionārā dinamika atstāj ietekmi arī uz reliģiju, proti, uz reliģisko apziņu, kas izpaužas gan doktrīnā, gan kultā un, protams, arī morālē.

 

Taču ideja par dogmas attīstību, kas varētu rasties no šī uzskata, ir pilnīgi pretēja patiesi katoliskai izpratnei, kurā dogmas un Baznīcas attīstība nav saistīta ar izmainīšanu, bet drīzāk ar subjekta organisku attīstību, kurš tai pat laikā paliek uzticīgs savai identitātei.

 

Tā ir mācība, kas atrodama abu Vatikāna koncilu konstitūcijās: Dei Filius, Lumen Gentium un Dei Verbum.

 

Ir laiks stingri un nepiekāpīgi izteikt spriedumu, ka dokuments Instrumentum Laboris ir pretrunā ar Baznīcas nemainīgo mācību izšķiroši svarīgos punktos un līdz ar to ir kvalificējams kā herētisks.

 

Un, tā kā šeit tiek apstrīdēts vai pārprasts pat Dievisķās Atklāsmes fakts, ir vēl piedevām jārunā arī par apostāzi.

 

To vēl jo vairāk apstiprina fakts, ka dokumentā Instrumentum Laboris reliģijas jēdziena lietojums  parādās izteiktā imanences filozofijas skatījumā un reliģija tiek uzskatīta par cilvēka paša garīgās pieredzes rezultātu un izteiksmes formu. Kristīgās leksikas un jēdzienu lietojums nevar apslēpt faktu, ka tie, neraugoties uz šo vārdu patieso nozīmi, tiek lietoti vienīgi kā tukši vārdi.

 

Amazones sinodes dokuments Instrumentum Laboris ir vērtējams kā uzbrukums ticības pamatiem, turklāt veidā, kāds līdz šim nav bijis pat iedomājams. Līdz ar to tas ir kategoriski jānoraida.

 

 

 

Tulkoja Marta Jance

Foto: corrispondenzaromana.it

 * Franču val. – „Es apsūdzu“ (tulk. piez.)

Pēdējo reizi rediģēts Pirmdiena, 08 Jūlijs 2019 21:16

Jaunākie raksti