Kādam jābūt Vatikānam nākamā pontifikāta laikā? Jaunais "Demosa II" dokuments

Svētdiena, 17 Marts 2024 19:49

Starp kardināliem jau vairākas dienas cirkulē jauns, pārdomas stimulējošs dokuments ar parakstu: "Demos II". Tas nepārprotami atsaucas uz "Šodienas Vatikānu" - memorandu, kas tika izplatīts starp kardināliem 2022. gada martā un ko bija parakstījis "Demos" (šeit), kurš, kā vēlāk atklājās, bija desmit mēnešus vēlāk mirušais kardināls Džordžs Pels.

Jaunajā Demosa dokumentā kardinālu kolēģijas locekļu (nākamā konklāva vēlētāju) uzmanībai un pārdomām tiek piedāvātas septiņas prioritātes, lai "atgūtu un atjaunotu patiesības, kas daudzu kristiešu vidū ir lēnām aptumšotas vai zudušas".

Prioritāšu sarakstam seko praktiski paskaidrojumi ar cerību "palīdzēt rīkot nepieciešamās sarunas par to, kādam jābūt Vatikānam nākamā pontifikāta laikā", lai novērstu tagadējā pontifikāta radīto jucekli un krīzi.

 

*****

Rītdienas Vatikāns 

 

2022. gada martā parādījās anonīms teksts ar parakstu "Demos" un nosaukumu "Vatikāns šodien", kurā tika izvirzīti vairāki nopietni jautājumi un izteikta kritika par pāvesta Franciska pontifikātu. Kopš šī teksta parādīšanās Baznīcas stāvoklis nav būtiski mainījies, un nepavisam ne uzlabojies. Tādēļ balstoties uz sākotnējām pārdomām, šeit piedāvātā izvērtēšana ņem vērā rītdienas Vatikāna vajadzības.

 

Pontifikāta noslēguma gadi (jebkura pontifikāta noslēguma gadi) ir laiks, lai izvērtētu Baznīcas stāvokli tagadnē un Baznīcas un tās ticīgo vajadzības nākotnē. 

 

Ir skaidrs, ka pāvesta Franciska pontifikāta stiprā puse ir viņa pastiprinātais uzsvars uz līdzjūtību pret vājajiem, solidaritāti ar nabadzīgajiem un atstumtajiem, rūpes par radības cieņu - no kuras izriet rūpes par vides problēmām - kā arī centieni palīdzēt cietošajiem un marginalizētajiem nest viņu nastas. 

 

Tā trūkumi ir tikpat acīmredzami: autokrātisks, dažkārt šķietami atriebīgs pārvaldes stils; zināma vieglprātība tiesību jautājumos; neiecietība pret uzskatu atšķirībām pat tad, ja tās ir cieņpilnas, un, visnopietnākā lieta - neskaidrība ticības un morāles jautājumos, kas rada apjukumu ticīgo vidū. Apjukums rada šķelšanos un konfliktus. Tas grauj uzticību Dieva vārdam. Tas vājina evaņģēlisko liecību. Rezultātā Baznīca šodien ir sašķelta vairāk nekā jebkad tās nesenajā vēsturē.

 

Tādēļ nākamā pontifikāta uzdevums ir atgūt un atjaunot patiesības, kas daudzu kristiešu vidū ir tikušas lēnām aptumšotas vai pazaudētas. Tās ietver dažus pamatprincipus, lai gan ar tiem neaprobežojas: 

(a) neviens netiek pestīts citādi kā tikai caur Jēzu Kristu un tikai caur Viņu, kā Viņš pats to ir skaidri norādījis; 

(b) Dievs ir žēlsirdīgs, bet arī taisnīgs un ir cieši ieinteresēts ikviena cilvēka dzīvē, Viņš piedod, bet arī sauc mūs pie atbildības, Viņš ir gan Pestītājs, gan Tiesnesis; 

(c) cilvēks ir Dieva radība, nevis cilvēka paša izgudrojums ; radība, kurai ir ne tikai ar emocijas un vēlmes, bet arī intelekts, brīva griba un mūžīgs liktenis; 

(d) pastāv objektīvas un nemainīgas patiesības par pasauli un cilvēka dabu, un tās var iepazīt, izmantojot Dievišķo Atklāsmi un saprātu; 

(e) Dieva Vārds, kas ir izteikts Svētajos Rakstos, ir uzticams un tam ir pastāvīgs spēks;

(f) grēks ir reāls un tā sekas ir nāvējošas;

(g) Viņa Baznīcai ir gan vara, gan pienākums "darīt par mācekļiem visas tautas". Nespēja ar prieku uzņemties šo misijas un glābjošās mīlestības darbu rada sekas. Kā Pāvils raksta 1. vēstulē korintiešiem 9:16, "bēdas man, ja es nesludinu evaņģēliju".

 

No iepriekš minētā uzdevuma un saraksta izriet vairāki praktiski novērojumi:

 

Pirmkārt, patiesa autoritāte tiek grauta, ja tās īstenošanai tiek izmantoti autoritāri līdzekļi. Pāvests ir Pētera pēctecis un Baznīcas vienotības garants. Taču viņš nav autokrāts. Viņš nevar mainīt Baznīcas doktrīnu un nedrīkst patvaļīgi izdomāt vai mainīt Baznīcas disciplīnu. Viņš pārvalda Baznīcu koleģiāli ar saviem brāļiem bīskapiem vietējās diecēzēs. Un viņš to r dara vienmēr uzticīgi sekojot Dieva vārdam un Baznīcas mācībai. "Jaunas paradigmas" un "jauni, neizpētīti ceļi", kas novirzās no abām šīm metodēm, nav no Dieva. Jaunajam pāvestam būs jāatjauno nepārtrauktības hermeneitika katoļu dzīvē un no jauna jāapstiprina Vatikāna II koncila izpratne par pāvesta patieso lomu.

 

Otrkārt, tāpat kā Baznīca nav autokrātija, tā nav arī demokrātija. Baznīca pieder Jēzum Kristum. Tā ir Viņa Baznīca. Tā ir Kristus Mistiskā Miesa, kas sastāv no daudziem locekļiem. Mums nav pilnvaru mainīt tās mācību, lai tā atbilstu pasaulei. Turklāt katoļu sensus fidelium nav sabiedriskās domas aptauju rezultāts, nedz arī kristīto vairākuma viedoklis. Tas izriet tikai no tiem, kas patiesi tic un aktīvi praktizē vai vismaz sirsnīgi cenšas praktizēt Baznīcas ticību un mācību.

 

Treškārt, neskaidrība nav nedz evaņģēliska, nedz labvēlīga. Gluži pretēji, tā veicina šaubas un šķelšanos. Baznīca ir ne tikai Vārda un Sakramenta, bet arī ticības kopiena. Tas, kam mēs ticam, palīdz mums definēt un uzturēt izpratni par sevi. Tāpēc doktrinālie jautājumi nav slogs, ko uzliek nejūtīgi "likuma doktori". Tie nav arī kristīgās dzīves intelektuāla atrakcija. Gluži otrādi, tie ir būtiski, lai dzīvotu autentisku kristīgu dzīvi, jo tie attiecas uz patiesības praktisko pielietojumu, un patiesībai ir nepieciešama skaidrība, nevis divdomīgas nianses. Jau no paša sākuma pašreizējais pontifikāts ir pretojies savu priekšgājēju evaņģēliskajam spēkam un intelektuālajai skaidrībai. Jāņa Pāvila II institūta Romā likvidācija un reorganizācija, kā arī tādu tekstu kā Veritatis Splendor marginalizācija liecina par "līdzjūtības" un emociju paaugstināšanu uz saprāta, taisnīguma un patiesības rēķina. Ticības kopienai tas ir neveselīgi un ļoti bīstami.

 

Ceturtkārt, papildus Vārdam, sakramentam un ticības apliecībai , katoļu Baznīca ir arī tiesību kopiena. Kanoniskās tiesības regulē Baznīcas dzīvi, saskaņo tās institūcijas un procedūras, kā arī garantē ticīgo tiesības. Pašreizējā pontifikāta pazīmes ir pārmērīga paļaušanās uz motu proprio kā pārvaldības instrumentu un vispārēja nevērība un nepatika pret kanoniskajām normām. Kanonisko tiesību un pareizas kanoniskās procedūras neievērošana mazina ticību Baznīcas misijas tīrībai, līdzīgi kā tas notiek doktrinālu divdomību gadījumā.

 

Piektkārt, Baznīca, kā to lieliski raksturoja Jānis XXIII, ir mater et magistra, cilvēces "māte un skolotāja", nevis paklausīga tās sekotāja; cilvēka kā vēstures subjekta aizbildne, nevis tās objekts. Viņa ir Kristus līgava; viņas daba ir personiska, pārdabiska un intīma, nevis tikai institucionāla. To nekad nevar reducēt uz elastīgu ētikas vai socioloģiskās analīzes sistēmu un pārveidot, lai tā atbilstu laikmeta instinktiem un velmēm (un seksuālajam apjukumam). Viens no galvenajiem pašreizējā pontifikāta trūkumiem ir tā atkāpšanās no pārliecinošas "miesas teoloģijas" un pārliecinošas kristīgās antropoloģijas trūkums... tieši laikā, kad pieaug uzbrukumi cilvēka dabai un identitātei, sākot ar transseksuālismu un beidzot ar transhumānismu.

 

Sestkārt, globālie ceļojumi savulaik bija labs līdzeklis tādam garīgam ganam kā pāvests Jānis Pāvils II, viņa unikālo personīgo dāvanu un laikmeta iezīmju dēļ. Taču laiki un apstākļi ir mainījušies. Baznīca Itālijā un visā Eiropā - vēsturiskajā ticības mājvietā - ir krīzē. Arī pašam Vatikānam ir steidzami nepieciešama morāles atjaunošana, iestāžu, procedūru un personāla attīrīšana, kā arī pamatīga finanšu reforma, lai sagatavotos grūtākai nākotnei. Tās nav mazsvarīgas lietas. Tās prasa ikviena jaunā pāvesta klātbūtni, tiešu uzmanību un personīgu iesaistīšanos.

 

Septītais un pēdējais punkts: kardinālu kolēģija pastāv, lai sniegtu augsta līmeņa padomus pāvestam un ievēlētu viņa pēcteci pēc viņa nāves. Šai kalpošanai ir nepieciešami cilvēki ar nevainojamu personību, stabilu teoloģisko izglītību, nobriedušu vadības pieredzi un personīgu svētumu. Tai ir nepieciešams arī pāvests, kas ir gatavs lūgt padomu un ieklausīties. Nav skaidrs, cik lielā mērā tas attiecas uz pāvesta Franciska pontifikātu. Pašreizējais pontifikāts ir uzsvēris kardinālu kolēģijas dažādību, bet nav spējis sapulcināt kardinālus regulārās konsistorijās, kuru mērķis ir veicināt patiesu koleģialitāti un uzticību brāļu vidū. Rezultātā daudzi no vēlētājiem, kas balsos nākamajā konklavā, viens otru īsti nepazīs un tādējādi var būt neaizsargātāki pret manipulācijām. Lai nākotnē kolēģija kalpotu savam mērķim, kolēģiju veidojošajiem kardināliem ir nepieciešams kas vairāk nekā sarkanā cepure un gredzens. Pašreizējai kardinālu kolēģijai vajadzētu aktīvi iepazīt vienam otru, lai labāk izprastu tās locekļu atšķirīgos redzējumus par Baznīcu, situāciju attiecīgajās vietējās baznīcās un tās locekļu personības: faktorus , kas ietekmēs viņu redzējumu attiecībā uz jauno pāvestu.

 

Ir saprotams, ka lasītāji vaicā, kāpēc šis teksts ir anonīms. Atbildei vajadzētu būt acīmredzamai ikvienam, kas pārzina pašreizējo Romas vidi. Atklātība nav vēlama, un tās sekas var būt nepatīkamas. Tomēr šīs pārdomas varētu turpināt vēl daudzās lappusēs, īpaši uzsverot pašreizējā pontifikāta spēcīgo atkarību no Jezuītu ordeņa, neseno kardināla Fernandesa problemātisko darbu Ticības mācības dikastērijā un ar nelielas un pārmērīgu ietekmi apveltītas uzticības personu oligarhijas Vatikānā veidošanos - tas viss par spīti apgalvojumiem par sinodālo decentralizāciju.

Tieši šo iemeslu dēļ šeit izklāstītās pārdomas var būt noderīgas turpmākajos mēnešos. Cerams, ka šis ieguldījums palīdzēs vadīt nepieciešamās sarunas par to, kādam jābūt Vatikānam nākamajā pontifikātā.

 

Demos II

 

 

Avots: A profile of the next Pope, writes Cardinal, lanuovabq.it

Pēdējo reizi rediģēts Svētdiena, 17 Marts 2024 20:48