Aborts Francijas konstitūcijā – tirāniskas valsts iekārtas pazīme

Svētdiena, 10 Marts 2024 18:52

Valstij, kas uzskata, ka tā var atņemt visneaizsargātāko cilvēku dzīvības, piemīt "būtiska totalitārisma" iezīmes, pat ja tā ievēro "demokrātiskus noteikumus"- skaidroja Jānis Pāvils II. Tādējādi likums piekāpjas spēcīgāko gribas priekšā.

 

*****

/Tomazo Skandroljo/

1995. gada martā Jānis Pāvils II publicē Evangelium vitae. 2024. gada martā Francija ir pirmā valsts pasaulē, kas iekļauj konstitūcijā tiesības uz abortu. Divdesmit deviņus gadus vēlāk piepildās pāvesta Vojtilas enciklika, kas veltīta nevainīgas dzīvības aizsardzībai. Tik tiešām, svētais pāvests norādīja: "Sākotnējās un neatņemamās tiesības uz dzīvību tiek apšaubītas vai liegtas, pamatojoties uz parlamenta balsojumu vai vienas iedzīvotāju daļas - kaut arī vairākuma - gribu. Tas ir valdošā relatīvisma kaitīgais rezultāts: "tiesības" pārstāj būt tādas, jo tās vairs nav stingri balstītas uz personas neaizskaramo cieņu, bet ir pakļautas spēcīgāko gribai. Tādējādi demokrātija, neraugoties uz tās noteikumiem, būtībā iet totalitārisma ceļu. Valsts vairs nav "kopīgās mājas", kurā ikviens var dzīvot saskaņā ar vienlīdzības pamatprincipiem, bet gan pārvēršas par tirānisku valsti, kas uzdrīkstas rīkoties ar vājāko un neaizsargātāko dzīvībām - sākot ar nedzimušu bērnu un beidzot ar vecu cilvēku - sabiedriskā labuma vārdā, kas patiesībā ir tikai dažu cilvēku intereses".

 

Jānis Pāvils II turpina: "Šķiet, ka viss notiek, stingri ievērojot likumību, vismaz tad, kad par likumiem, kas atļauj abortus vai eitanāziju, balso saskaņā ar tā sauktajiem demokrātiskajiem noteikumiem. Patiesībā mēs saskaramies tikai ar traģisku likumības šķietamību, un demokrātiskais ideāls, kas ir patiesi tāds, kad atzīst un aizsargā ikvienas cilvēciskas personas cieņu, tiek nodots pašos tā pamatos. Kā var turpināt runāt par ikvienas cilvēciskas personas cieņu, ja tiek atļauts nogalināt vājākos un nevainīgākos? Kāda taisnīguma vārdā mēs īstenojam netaisnīgāko diskrimināciju starp cilvēkiem, pasludinot vienus par cienīgiem tikt aizstāvētiem, kamēr citiem šī cieņa tiek liegta?" (Jānis Pāvils II, Uzruna studiju konferences "Tiesības uz dzīvību un Eiropa" dalībniekiem, 1987. gada 18. decembris). "Kad šie apstākļi rodas, jau ir iedarbojusies dinamika, kas noved pie autentiskas cilvēku līdzāspastāvēšanas iziršanas un pašas valsts realitātes sabrukuma. Pieprasīt tiesības uz abortiem, bērnu slepkavību, eitanāziju un juridiski tās atzīt ir tas pats, kas piešķirt cilvēka brīvībai perversu un negodīgu nozīmi - absolūtu varu pār citiem un pret citiem. Bet tā ir patiesas brīvības nāve".

 

Liekas, ka šie vārdi būtu sacīti tieši par nesen pieņemtā Francijas parlamenta lēmumu. Tajos mēs izceļam vairākas jēdzieniskas atbilstības. Pirmā: parlamentārisms ir aizstājis patiesību. Tā kļūst atkarīga no balsošanas procedūras. Patiesības atzīšanu ir sagrāvusi patiesības piešķiršana. Ieņemtais bērns ar savu cilvēcību un personību nav realitātes fakts, kas jāatzīst un no kura attiecīgi izriet morālie pienākumi, bet gan realitāte, kas jānoslēpj zem tās šķietamības: cilvēks kļūst par šūnu pikuci. Kad slepkavība ir noslēpta, aborts tiek atzīts par juridisku un morālu patiesību.

 

Demokrātijas škietamībai, kura pretojas realitātei, neatliek nekas cits kā uzspiešanas ceļš, jo realitāte vienmēr saceļas. Lūk, nākošais apgalvojums: katrs demokrātisks lēmums, kas nerespektē patiesību, noteikti kļūst par tirānijas izpausmi. "Auctoritas, non veritas facit legem" (T. Hobss, Leviatāns, II, 26): autoritāte, nevis patiesība veido likumu. Vairs ne ius quia iustum - likums tāpēc, ka tas ir taisnīgs, bet ius quia iussum - likums tāpēc, ka tas ir tā sakārtots, tā nolemts. Tā ir divu galveno cilvēka spēju - intelekta un gribas - hierarhijas maiņa. Intelekts vairs nav tas, kas atklāj reālo – « nedzimušais bērns ir persona »  - un attiecīgi virza gribu – « tev ir jāciena tā dzīvība »  -, bet tieši otrādi. To, ko griba vēlas - nogalināt bērnu dzemdē, - intelekts ratificē kā labu - aborts ir tiesības. Varu vairs neierobežo intelekta atzītās realitātes robežas (lit. « krasti »- tulk.piez.) , griba pārplūst, izplūstot absolūtā varā, proti, absolutus - atraisīts no jebkādām saitēm, vienu vara pāri citiem. Tas ir džungļu likums, pat ja tas ir apstiprināts parlamentā; tas ir jau minētā Hobsa "bellum omnium contra omnes" (sk. De Cive, priekšvārdu): visu karš pret visiem. Kurš uzvar? Spēcīgākais, nevis taisnīgākais. 

Tādējādi aborta gadījumā pieaugušais uzvar pār bērnu, tas, kurš jau ir attīstījies, pār to, kurš vēl tikai attīstās (un attīstīsies arī pēc piedzimšanas); tas, kurš var aktualizēt noteiktas spējas, pār to, kurš to vēl nespēj; tas, kurš ir vesels, pār slimo.

 

Tiesiska valsts pagrimst, kļūstot par varas valsti. Tiesiskums degradējas tiesību nelietīgā izmantošanā. Tas ir kara stāvokļa likums. Likuma tulkojums latīņu valodā ir ius. Un ius nozīmē "viņa" ( vīr. dz. Ģen. – tulk. piez.), tas, kas subjektam pieder vai nu pēc dabiskām tiesībām, vai pēc kolektīvās atribūcijas (valsts, kā mēs šodien teiktu). Tādējādi ir viegli izprast vārda iustitia saknes nozīmi, tikumu, kas prasa, lai katram tiktu dots savs: tas kas tam pienākas. Ieņemtais bērns pieprasa tiesības uz dzīvību, jo tā ir viņa, un līdz ar to arī atbilstošu erga omnes pienākumu cienīt un aizsargāt viņa eksistenci. Taču pašreizējo laikmetu iezīmē dabisko tiesību noliegšana: dabisko tiesību, kas rodas līdz ar cilvēka rašanos; tās ir iznīcinātas ar mākslīgajām tiesībām, kuras ir radījis cilvēks, lai apmierinātu mākslīgi radītas visnežēlīgākās vēlmes. Tās ir stiprākā tiesības, kas sagrauj neaizsargātās ieņemtā bērna dabiskās tiesības.

 

Brīdī, kad aborts tika atzīts par konstitucionālām tiesībām, tika nolemta tiesiskuma nāve, jo noziegums – tiesiskuma pretstats - tika pasludināts par augstāko prasību, lai šīs tiesības (tiesības uz abortu) varētu tikt juridiski aizsargātas. "Tiesības vairs nav tiesiskas," teica Jānis Pāvils II. Cilvēka likums, "ja tas kaut kādā ziņā ir pretrunā ar dabiskajām tiesībām, vairs nav likums, bet gan likuma perversija", viņam piebalso Akvīnas Toms (Summa Theologiae, I-II, q. 95, a. 2 c.).

 

Viens no visnopietnākajiem rezultātiem, ko radījis lēmums abortu noziegumu ietērpt konstitucionalitātes aizsegā, ir sabiedrības vienotības sabrukums un ieslīgšana neredzamā, bet reāli pastāvošā pilsoņu karā. Patiesi, ja notiek karš pret nedzimušiem bērniem, kā var runāt par sociālo mieru? Tas ir šķietams miers, jo ik pēc dažām minūtēm tiek nogalināta kāda nevainīga persona. Aborti ir vardarbīgas, barbariskas un anarhiskas sabiedrības rezultāts un vienlaikus arī veido šo vardarbīgo sabiedrību, kas paceļ roku pret neaizsargātajiem un tiem, kas vēlas aizstāvēt neaizsargātos.

 

Priecīgais pūlis, kas nesen dejoja zem mirdzošā Eifeļa torņa, uz kura konstrukcijas izcēlās vārdi " Mana miesa, mana izvēle ", dejoja virs savām drupām, virs sava kapa, neapzināti priecājās par savu nāves spriedumu. Jo šis konstitūcijas 34. pants, kura grozījumi tika rakstīti ar bērnu asinīm, ir Rietumu sabiedrības epitāfija. Francūži ir pasludinājuši nāvi ne tikai saviem bērniem, bet arī sev pašiem.

 

 

Avots un foto: Tommaso Scandroglio, Aborto in Costituzione, segno di uno Stato tiranno, lanuovabq.it

 

Pēdējo reizi rediģēts Svētdiena, 10 Marts 2024 19:29