Tie, kas protestē pret "Fiducia Supplicans" (FS), "pieder pie nelielām ideoloģiskām grupām". Tā teica pāvests Francisks vēl vienā 29. janvārī publicētā intervijā, šoreiz laikrakstam "La Stampa". Dažas dienas iepriekš, dodoties uz televīziju, lai uzstātos talk show veida raidījumā "Che tempo che fa", kuru vada Fabio Facio, viņš bija teicis, ka tie, kas nepieņem FS, "to nepārzina".
Šo tēmu ir vērts vēlreiz pieminēt, tieši raugoties uz veidu, kādā pāvests nepārtraukti uzstājas, aizstāvot pretrunīgi vērtēto deklarāciju, ko pagājušā gada 18. decembrī publicēja Ticības doktrīnas dikastērija prefekts Viktors Manuels Fernandess (Victor Manuel "Tucho" Fernandez). Ne vien šie paziņojumi , bet arī Fernandesa "paaugstināšana" par kardināla Kurta Koha vadītās Kristīgās vienotības veicināšanas dikastērijas locekli , pieder pie izteiksmīgiem signāliem.
Kā zināms, mēs runājam par "homoseksuālu un neregulāru pāru" svētībām. Kāpēc būtu vērts pie tā atgriezties? Tāpēc, ka, saskaroties ar plašiem starptautiska mēroga iebildumiem, pāvests – kā daudzi to pieprasa – nesper soli atpakaļ , bet gan cenšas "sajaukt kārtis", apstiprinot acīmredzami nepatiesu narratīvu un apvainojot šķietamos ienaidniekus - dēvējot viņus par cietsirdīgiem, tādiem, kas nav īsti kristieši un vēlas šķelt Baznīcu. Ir skumji redzēt, kā pāvests spēlējas ar vārdiem, lai veicinātu paša iecerēto darba kārtību, taču šis fakts ir jāņem vērā un arī jāatzīst, ka nav pirmā reize, kad viņš šādi rīkojas. Tāpēc ir labi vēlreiz noskaidrot lietas apstākļus.
Uz pāvesta izvirzīto apsūdzību, proti, ka kāds kritizējot Deklarāciju tāpēc, ka to nepārzinot, kardināls Gerhards L. Millers jau iepriekšējās dienās ļoti skaidri atbildēja, uzstājoties Raimonda Arojo (Raymond Arroyo) vadītajā EWTN televīzijas raidījumā "World Over": "Neviens nevar teikt, ka bīskapi un kardināli nav sapratuši FS. Mēs visi esam studējuši teoloģiju un spējam saprast divdesmit lappušu tekstu". Tam seko asa, pret kardinālu Fernandesu un viņa hot satura grāmatām vērsta replika: "Mēs studējām teoloģiju, nevis ginekoloģiju, mēs nepārzinām visas detaļas kā daži citi, taču mums ir nepieciešamais: Rakstu, Tradīcijas un Baznīcas mācības pārzināšana".
Patiesi, šķiet, ka tieši pāvests nezina FS saturu. Intervijā "La Stampa" viņš atkal gribēja uzsvērt, "ka svētī nevis savienību, bet gan personas", taču Deklarācijā tas tā nav rakstīts. Jau ievadā, garā paragrāfa beigās kardināls Fernandess norāda, ka "var saprast iespēju svētīt pārus neregulārās situācijās un viendzimuma pārus". Un nekur šajā garajā dokumentā nav minēts, ka būtu svētījamas atsevišķas personas, pat ja tās stādās priekšā kā pāris.
Tomēr šajā sakarā ir vēl kāda nianse, kas rada izkropļotu priekšstatu par Baznīcu: faktiski pāvests liek domāt, ka līdz šim svētības ir bijušas liegtas noteiktām cilvēku kategorijām un ka FS pretinieki vēlas turpināt rezervēt svētības tikai dažiem izredzētajiem: "Mēs visi esam grēcinieki, - teica pāvests intervijā, - kāpēc gan vajadzētu sastādīt grēcinieku sarakstu, kuri var iestāties Baznīcā, un grēcinieku sarakstu, kuri nevar būt Baznīcā? Tas nav Evaņģēlijs". Tad nu gan - kurš būtu iecerējis sastādīt grēcinieku sarakstus? Drīzāk to dara pāvests un Fernandess, veidojot "elitāro grēcinieku" sarakstu, jo slavenais "Todos, todos, todos" (visi, visi, visi) tiek piesaukts tikai un vienīgi homo-transseksuāļu un atkārtoti precētu šķirteņu (derīgām laulības saitēm paliekot, red) gadījumos.
Patiesībā tas ir viltīgs veids, kā novirzīties no tēmas, jo pat pāvests zina, ka cilvēki vienmēr ir tikuši svētīti neatkarīgi no viņu personīgā stāvokļa, tas notiek arī katras Svētās Mises beigās, kad svētība tiek dota visiem klātesošajiem. Un tāpēc dokuments, kas atkārto to, ko Baznīca vienmēr ir darījusi, būtu pilnīgi bezjēdzīgs, tāpat kā nebūtu saprotama tik tālejoša sacelšanās, ja tajā nebūtu kāda destruktīva jaunieveduma.
Intervijā laikrakstam "La Stampa" pāvests pārraksta Baznīcā notiekošo savām vajadzībām: bez afrikāņiem, kas "ir atsevišķs gadījums", "tie, kas dedzīgi protestē, pieder pie mazām ideoloģiskām grupām”. Visu cieņu, taču notiek gluži otrādi: tie, kas pieder pie mazām ideoloģiskām grupām, ir tie, kas cenšas sagraut Baznīcas doktrīnu par seksualitāti, kā to precīzi jau 1986. gadā bija aprakstījis kardināls Racingers (šeit). Un šīs grupas, teiksim, šis lobijs, ir pāvestā Franciskā atradis savu lielo sponsoru, kā to rāda stāsts par "New Ways Ministry" un māsu Žanīnu Gramiku (Jeannine Gramick) (šeit un šeit) un ko tikai aklais varētu nepamanīt. No otras puses, opozīcija pret FS ir neapšaubāmi plaša, jo īpaši pasaules Dienvidos (sakritības dēļ tieši tajās perifērijās, kas tik ļoti tiek cildinātas šī pontifikāta laikā), un arī Rietumos un Romas kūrijā.
Tomēr Āfrika ir pelnījusi atsevišķu paskaidrojumu (šeit), jo Franciskaprāt, viņi ir vienīgie, kuriem būtu iemesli iebilst: "Āfrikas iedzīvotājiem," viņš teica, "homoseksualitāte ir kaut kas "neglīts" no kultūras viedokļa raugoties, viņi to necieš. Bet kopumā es ticu, ka pamazām visi sapratīs deklarācijas Fiducia Supplicans [..] garu: tā vēlas iekļaut, nevis šķelt".
Mēs atsevišķi pievērsīsimies šo afrikāņiem rezervēto vārdu svarīgumam, kuri norāda uz zināmu rasistisku redzējumu, taču ir vērts uzsvērt vienu punktu: stigmatizējot Āfrikas kultūru, kurai homoseksualitāte ir "slikta" lieta, pāvests Francisks vēlas apliecināt, ka tā ir "laba" lieta, un tas nonāk pretrunā ar Katoļu Baznīcas katehismā teikto.
Tāpēc ir skaidrs - ja kāds vēl par to šaubās - ka "Fiducia Supplicans" avots ir tieši pārliecība, ka homoseksualitāte ir normāls seksualitātes variants, un tās mērķis ir panākt, lai visa Baznīca "pastorāli" pieņemtu šo redzējumu.
Tādēļ jācer, ka arvien vairāk bīskapu un kardinālu apzināsies šīs situācijas nopietnību un strādās, lai apturētu šo tendenci.
Avots un foto:
Riccardo Cascioli, Coppie gay, le contorsioni del Papa per non dire la verità, lanuovabq.it