Viendzimuma pāru svētīšanai nav pamatojuma katoliskajā Tradīcijā

Pirmdiena, 01 Janvāris 2024 13:06

/Aleksandrs Stepanovs/

Kopš šī gada 18.decembra Ticības mācības dikastērija deklarācijas “Fiducia supplicans” par svētību pastorālo nozīmi publikācijas, katoļu garīdznieki varēs dot svētību viendzimuma personu pāriem, ja vien to nejauc ar laulības svētību un ja tas notiek ārpus liturģiskā konteksta. Tā var apkopot 44 paragrāfu garo doktrinālo dokumentu, ko ir parakstījis dikastērija prefekts kardināls Viktors Manuels Fernandess, sekretārs Armando Matteo un pāvests Francisks.

Jaunais Ticības mācības dikastērija prefekts un pāvests nedod laiku katoļiem atpūsties un mierīgi svinēt Kristus Dzimšanas svētkus. Nav vēl paspējušas norimt debates un ieļaunojums par “homoafektīvu” un “transseksuālu” personu kristībām un iespēju viņiem būt par krustvecākiem, kad kārtējais dokuments ne tikai izraisa apjukumu un neizpratni katoļu vidū, bet arī sašķeļ Baznīcu, mudinot daudzu diecēžu bīskapus, publicēt diametrāli pretējus paziņojumus: no priecīgas piekrišanas līdz radikālam aizliegumam priesteriem dot šādas svētības viņu diecēzēs.

Fiducia supplicans pelna tādu reakciju, jo šī deklarācija sniedz bezprecedenta paziņojumu par Katoliskās Baznīcas mācību, apgalvojot, ka priesteri var privāti svētīt kā neregulāros pārus, kuri savu seksualitāti izdzīvo ārpus laulības saitēm, tā arī viendzimuma pārus.

Kāds ir šīs jaunās mācības pamatojums?

Vienīgais doktrinālais avots, no kura jaunievedums smeļ savu pamatojumu ir “pāvesta Franciska pastorālā vīzija” (FS), ko apkopo viņa plaši izskandinātais teiciens “tutti, tutti, tutti” (visi, visi, visi), tā ir vīzija, kurā socioloģiskais raksturs, ņem virsroku par teoloģisko, un kas nav iesakņota katoliskajā Tradīcijā, jo nav nekādu Bībeles, Baznīcas tēvu, Baznīcas doktoru tekstu, vai arī  iepriekšējo pāvestu magistērija dokumentu – pilnīgi neviena! – , kas pamatotu Fiducia supplicans apgalvojumus.

Vēl vairāk, kardināls Gerhards Millers, bijušais Ticības mācības dikastērija prefekts, norāda, ka šīs deklarācijas sagatavošanas laikā tika izlaista svarīga procedūra, proti, dikastērija kardinālu un bīskapu generālā asambleja nav nedz diskutējusi par Fiducia supplicans, nedz to apstiprinājusi (sk. kardināla Millera dokumentu par Fiducia supplicans latviešuangļu val.).

 

Vai  iepriekš Baznīcā jau ir tikusi izvērtēta  prasība  pēc svētības viendzimuma pāriem?

 

 Fiducia supplicans nav pirmais documents, kas aplūko jautājumu par homoseksuālo pāru svētīšanu. Jau 2021.gadā Ticības mācības dikastērijs, toreiz kardināla Luisa Ladarias Ferrera vadībā, bija izvērtējis šo jautājumu dokumentā “Ticības mācības kongregācijas Responsum uz dubium par viendzimuma pāru svētīšanu”.

Tikai divus gadus atpakaļ atbilde uz to pašu jautājumu bija negatīva: Baznīcai nav varas dot svētību homoseksuāliem pāriem, “tāpēc ka tā nevar izrīkoties ar Dieva nodomiem, kas pretējā gadījumā paliktu nepazīti un noliegti. Baznīca nav šo nodomu un tajos pausto dzīves patiesību arbitrs, bet gan to uzticams skaidrotājs un sludinātājs.”

Attiecībā uz viendzimuma pāriem Responsum dokuments skaidri pasludina “par nelikumīgu jebkuru svētības formu, kas vērsta uz to savienību atzīšanu". 

Divus gadus vēlāk  to pašu jautājumu cilājot tika dota diametrāli pretēja atbilde tai, ko tā pati iestāde, kas dibināta, lai sargātgu katoliskās mācības ticības depozītu no izkropļojumiem un herēzēm, deva pirms tam.

 

Jautājums par transpersonu krustvecāku gadījumu

 

Taču tā nav pirmā reize, kad Fernandesa vadīts dikastērijs sirgst ar atmiņas trūkumu un dod pilnīgi jaunas, pretējas nozīmes atbildes. Šī gada 31.oktobrī Fernandess, pāvesta Franciska autoritātes atbalstīts, publicēja “Atbildes uz vairākiem mons. Žozē Negri, Santo Amaro bīskapa, Brazīlija, jautājumiem par Transseksuālu un homoseksuālu personu dalību Kristības un laulības sakramentos”.

Viens no dubia [šaubu] jautājumiem bija sekojošs: “Vai transseksuāla persona var būt par krustvecāku?” Ievadot oficiālajos Baznīcas dokumentos ateistiskās un nihilistiskās antropoloģijas jēdzienus (kā “homoafektīvā” un “transseksuālā” persona) Fernandess rakstīja: “Noteiktos apstākļos pilngadīga transseksuāla persona - pat pēc hormonu terapijas un dzimuma maiņas operācijas - var uzņemties krustvecāku pienākumus.” Vienīgais negatīvais apstāklis, kas varētu to atturēt, viņaprāt, ir ieļaunojuma draudi, nevis nepieciešamās prasības  - “dzīvot saskaņā ar ticību,” - kuru Baznīca izvirza krustvecākiem, trūkums (Kanonisko Tiesību kodeks kan. 874).

Uz šo pašu jautājumu, ko 2015.gadā iesniedza Kadisas un Seutas diecēzes (Spānija) bīskaps Rafaels Sornoza Boi (Rafael Zornosa Boy), Ticības mācības dikastērijs, ko toreiz vadīja kardināls Gerhards Millers, atbildēja, ka “nav iespējams dot šādu risinājumu”, jo “transseksuāla uzvedība pati par sevi publiski atklāj attieksmi, kas ir pretrunā morālajai prasībai atrisināt savu seksuālās identitātes problēmu atbilstoši sava dzimuma patiesībai", un tāpēc dikastērijs uzskatīja, ka "ir acīmredzami, ka šāda persona nespēj dzīvot saskaņā ar ticību un krustvecāku pienākumu, un tādēļ to nevar pielaist krustmātes vai krusttēva uzdevumam” (sal. šeit, šeit, šeit, šeit.)

Astoņu gadu laikposmā, viena un tā paša pontifikāta laikā, dikastērijs, kura uzdevums ir aizsargāt katoļu ortodoksiju, Fernandesa personā ar pāvesta autoritātes atbalstu ir sniedzis divas savstarpēji pretrunīgas atbildes uz vienu un to pašu jautājumu.

 

Šiem diviem gadījumiem vajadzētu bīskapus un priesterus darīt vismaz piesardzīgus un apdomīgus, lasot Fiducia supplicans, pirms to apstiprināt publiski, kā drošu Baznīcas mācību, nevis jaunā pastorālā jautājuma hipotēzi.

 

Iemesli, kas liedz dot svētību viendzimmuma pāriem

 

Atgriezīsimies pie jautājuma par viendzimuma pāru svētīšanu, lai saprastu iemeslus, kāpēc Baznīcai nav varas dot viņiem svētību.

Jaunajā deklarācijā Fiducia supplicans Fernandess turpina noraidīt - tāpat kā 2021.gada Responsum dokuments - svētības vai rituālus, kas varētu izskatīties kā ārpuslaulību savienību apstiprinājums vai kas jebkādā veidā atgādinātu laulību rituālu. Lai šķietami pasargātu laulības institūciju, Fernandess izgudro jauna veida svētības un novieto tās "ārpus liturģijas" (n. 23): tās "atrod savu vietu ārpus Euharistijas un citu sakramentu svinēšanas" (n. 24) un priesteris tās dotu spontāni neformālos apstākļos, piem., sakristijā, uz ielas vai svētceļojuma laikā utt. Fernandess mudina atturēties no noteiktām doktrinālām shēmām un neveikt svētības lūdzējiem “izsmeļošu morālo analīzi”  (n. 25).

Tieši šādā neritualizētā kontekstā, saskaņā ar Fiducia supplicans deklarāciju, svētības varētu piešķirt arī neregulāriem un viendzimuma pāriem, lūdzot Dievam žēlastības, kas viņiem nepieciešamas. Šādu ideju attīstību Fernandess stāda priekšā kā 2021. gada Responsum padziļinājumu (sal. n. 26). Taču atkal no neērtajiem agrāk publicētajiem dokumentiem, Fernandess izvēlas tikai to, kas kalpo viņa iepriekš uzstādītajai tēzei.

 Jo Responsum gadījumā runa nav tikai par to, lai ārēji nesajauktu šo pāru svētības ar laulību.  Tā vietā uzmanības centrā ir cits jautājums, ko Fernandess pat nepiemin: kas pēc būtības tiek svētīts, svētījot homoseksuālo pāri? Jo tas ir tieši pāris, kas saskaņā ar Deklarāciju, prasa svētību. Tas nozīmē, ka tiek svētītas attiecības; pretējā gadījumā tiktu svētītas atsevišķas personas.

Taču, kā paskaidro Responsum, "lai atbilstu sakramentāliju būtībai, kad svētība tiek piesaukta noteiktām cilvēku attiecībām, ir nepieciešams - papildus pareizajam nodomam no to dalībnieku puses -, lai tas, kas tiek svētīts, būtu objektīvi un pozitīvi sakārtots žēlastības saņemšanai un izpausmei saskaņā ar Dieva nodomiem, kas ierakstīti Radībā un pilnībā atklāti caur Kristu Kungu. Tādēļ tikai tās realitātes, kas pašas par sevi ir paredzētas, lai kalpotu šiem nolūkiem, ir savienojamas ar Baznīcas sniegtās svētības būtību.”

Tādējādi, tieši tāpēc, ka šādas homoseksuālās attiecības nav pakārtotas Radītāja nodomiem, bet objektīvi ir tiem pretējas, jo “pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību” (Katoliskās Bazīcas Katehisms n. 2357), šie pāri nevar saņemt nekādu svētību savām attiecībām. Oficiālais doktrinālais Katoliskās Baznīcas teksts, pamatojoties uz Svetajiem Rakstiem, šādas seksuālā rakstura attiecības sauc par “smagu izvirtību” (Katoliskās Baznīcas Katehisms n. 2357).

 

Tādēļ tam nav nekāda sakara ar to, ka Baznīca nedrīkstētu prasīt "pārāk daudz morālo priekšnoteikumu" (FS n. 12), jo tas būtu tikai svētību, nevis sakramentu jautājums. Vienkārši vajag saprast, vai svētības priekšmets ir vai nav sakārtots tā, lai būtu pakārtots Dieva nodomiem - nevis apslēptajiem nodomiem, bet tiem, kas izpaužas dabiskajā likumā un Atklāsmē.

 

2021.gada Responsum norāda:

Šī iemesla dēļ nav atļauts piešķirt svētību attiecībām vai pat stabilām partnerattiecībām, kas ietver seksuālu praksi ārpus laulības (t.i., ārpus nešķirāmas vīrieša un sievietes savienības, kas pati par sevi ir atvērta dzīvības nodošanai), kā tas ir viendzimuma personu savienību gadījumā. Pozitīvu elementu klātbūtne šādās attiecībās, kas paši par sevi ir vērtīgi un novērtējami, tomēr nespēj tās attaisnot un tādējādi padarīt tās par likumīgu Baznīcas svētības objektu, jo šādi elementi atrodas savienības kontekstā, kura nav sakārtota pēc Radītāja plāna.”

 

Ticības mācības dikastērijs Responsum dokumentā piebilst, ka “šis apgalvojums nekādā veidā nemazina cilvēcisko un kristīgo cieņu, ar kādu Baznīca izturas pret katru cilvēku.” Un noraidījums saņemt svētību viendzimuma pāriem,  "neizslēdz svētības piešķiršanu personām ar homoseksuālām tieksmēm, kuras izrāda gribu dzīvot uzticībā Dieva atklātajiem plāniem, kā to piedāvā Baznīcas mācība".

Secinām, ka jaunās Fiducia supplicans deklarācijas mācība par homoseksuālo pāru svētīšanu ir pretrunā ar Katoliskās Baznīcas maģistēriju. Turklāt, šī deklarācija neatbild uz konkrētām vajadzībām, pie baznīcas sakristijām nestāv šādu pāru rindas, lūdzoši gaidot svētību. Šai deklarācijai ir tikai ideoloģisks, nevis pastorāls raksturs.

 

Patiesi pastorālā pieeja nenoklusē patiesību 

 

Pāvests Francisks ir salīdzinājis Baznīcu ar kara hospitāli, kurš atrodas tuvu kaujas laukam, un atvērts visiem. Jaunās mācības aizstāvji pozitīvi novērtē atvērtību neregulāriem pāriem, jo mūsdienās vienlīdzības ideoloģijas iespaidā, ir emocionāli nepieņemami kādu izslēgt no kaut kurienes, tāpēc “tutti, tutti, tutti” atbalsojas sirdīs. Tomēr Evaņģēlijam ir citi kritēriji, piemēram: aicināti visi, bet ne visi atsaucas uz aicinājumu, kā tas ir  līdzībās par gudrām un negudrām jaunavām, labību un nezāli, labām un sliktām zivīm utt. Ja nedrīkst izslēgt nevienu, tad vajadzētu dot svētības visiem pāriem, kas ietilpst “neregulāro” pāru kategorijā: gan civili reģistrēto, gan dzīvojošo konkubinātā, gan poligāmā savienībā, gan tādiem, kuri ir civili reģistrēti, bet kuriem ir arī vairāk vai mazāk stabilas “mīlestības” attiecības arī ārpus reģistrētām laulībām, gan homoseksuāliem pāriem, kuri bieži vien maina partnerus. Tā kā jaunais katoliskās doktrīnas sargs, kardināls Fernandess, aicina garīdzniekus “neklasificēt” un “nekontrolēt” personas, veicot “izsmeļošu morālo analīzi” (n. 25), lai izlemtu, kam dot svētību un kam to liegt, tādējādi vajadzētu dot svētību pilnīgi visiem “neregulāriem” pāriem, kas nāk to lūgt. 

Vai tā būs patiesi pastorāla pieeja, kas saskan ar Evaņģēliju un Katoliskās Baznīcas mācību? 

Saskaņā ar Franciska skaisto metaforu, pirms ārstēt un operēt slimnieku ir nepieciešama diagnoze. Baznīcas augstākais likums ir “salus animarum” – dvēseļu pestīšana, tāpēc garīgajiem ganiem nav jāseko politkorektam uzstādījumam patikt visiem, nerunāt par grēku, bet jāpalīdz cilvēkiem sakārtot savas attiecības saskaņā ar Dieva plānu. Pēc vienpadsmit gadiem "kara hospitālis" ir cietis pilnīgo fiasko. Nu jau tā saucāmajos kristīgajos Rietumos baznīcās ir palicis praktiski tikai "mazais ganāmpulciņš", "slimnieku" pārņem metastāze, kāpēc vēl turpināt ārstēt ar tiem pašiem liberāliem līdzekļiem? Kāpēc atļaut homoseksuālo pāru svētīšanu un aizliegt svinēt Tradicionālo latīņu Misi? 

Baznīcai vienmēr ir rūpējusi un rūp cilvēku pestīšana un laba dzīve, un vēl jo vairāk to cilvēku, kuri nelaimīgā kārtā ir krituši savu kaislību varā un dzīvo smaga grēka stāvoklī. Tās drosmīgie garīgie gani (kurus mūsdienās vajag prast atrast) par viņiem nemitīgi lūdz Dievu, sludina patiesību, aicina uz atgriešanos, piedāvā arī tādus spēcīgus līdzekļus kā grēksūdze un identitātes atgūšanas terapijas, kā arī to kristiešu liecības, kuri izcīnot labo cīņu, izmainīja savu dzīvi un ievirzīja to Dievam tīkamās dzīves gultnē.

 

Vai priesteris varētu piekrist svētīt šādas savienības, no kurām dažas pastāv līdzās likumīgai laulībai vai kurās nereti notiek partneru maiņa?

 

Kardināls Millers dod skaidru atbildi uz šo jautājumu: “Saskaņā ar FS sniegto informāciju viņš to varētu darīt ar pastorālās svētības veidu, nevis ar liturģisko vai oficiālo svētību. Tas nozīmē, ka priesterim vajadzētu piešķirt šīs svētības, nerīkojoties Kristus un Baznīcas vārdā. Taču tas nozīmētu, ka viņš nerīkojas kā priesteris. Patiesībā viņam šīs svētības vajadzētu sniegt nevis kā Kristus priesterim, bet gan kā tam, kurš ir noliedzis Kristu, jo, svētījot šīs savienības, priesteris ar saviem žestiem tās pasniedz kā ceļu pie Radītāja. Tādējādi viņš izdara zaimojošu un svētzādzīgu rīcību pret Radītāja plānu un pret Kristus nāvi par mums, kurš mira, lai  piepildītu  Radītāja plānu. Tas attiecas arī uz diecēzes bīskapu. Viņam kā savas vietējās Baznīcas mācītājam ir pienākums nepieļaut šo svētzādzīgo aktu veikšanu, pretējā gadījumā viņš kļūtu par to līdzdalībnieku un noliegtu pilnvarojumu, ko viņam devis Kristus, lai stiprinātu savus brāļus un māsas ticībā.

 

Vairāku bīskapu un klēra reakcijas uz “Fiducia supplicans”:

 

Daudzās valstīs, piemēram, Austrijā, Šveicē, Francijā, Vācijā, Beļģijā, Kanādā, Latīņamerikas valstīs  bīskapi kopumā atzinīgi pieņēma deklarāciju. Savukārt daudzi citi bīskapi publicēja paziņojumus, kas aizliedz savas diecēzēs priesteriem dot šādas svētības.

 

- Āfrikā, Kotdivuārā, Abidžanas  Teoloģijas institūtā (ITCJ) jezuītu priesteris un  pasniedzējs  Džozefs Mbens no Kamerūnas, piesardzīgi ierosināja, ka šis teksts ir sākotnējā reakcija, kas aplūko jaunu problēmu: "Manuprāt, ir nepieciešams skaidri pateikt, ka šis teksts ir paziņojums, kas atspoguļo pirmo oficiālo Baznīcas nostāju par jaunu situāciju, tāpēc tas nav galīgais viedoklis šajā jautājumā. To var uzskatīt par piesardzīgu spriedumu, kas vienkārši jāņem vērā,  pat ja mēs ne vienmēr piekrītam izteiktajām detaļām." Mbens sacīja, ka aicinājums svētīt neregulāras attiecības var radīt "iespaidu, ka tā sauktās neregulārās situācijas tiek normalizētas". [..] "Āfrikā iespēja, ka viendzimuma pāri lūgs svētību, būs diezgan reta," viņš teica. "Neregulāras situācijas galvenokārt attiecas uz heteroseksuāliem pāriem: kopdzīves pāriem (pagaidu vai pastāvīgas), šķirtiem pāriem, pāriem, kas ir tikai civilā laulībā, un poligāmām mājsaimniecībām. "Ņemot vērā, ka nevienu nedrīkst izslēgt, vai tas nozīmē, ka visas situācijas ir svētījamas?" (šeit).

 

- Anglijā

Vēstījumā Vestminsteras diecēzes garīdzniekiem kardināls Vinsents Nikolss sacīja: “Deklarācijā ir skaidri noteikts, ka šādiem lūgšanas un svētības brīžiem jābūt "spontāniem" un nekad nav jābūt rituāla vai liturģiska akta sastāvdaļai. Nav paredzēta vai jāparedz noteikta lūgšanu un svētību formula" (šeit).

"Šādā veidā ir jāpaliek skaidram, ka šādi lūgšanu un svētības brīži ir pavisam kas cits nekā pašas savienības vai partnerattiecību svētīšana, un tie ir brīdis, kad vēršamies pie Dieva pēc Viņa žēlastības un palīdzības, lai dzīvotu arvien uzticīgākā mīlestībā un kalpošanā paklausībā Kungam."

 

- LGBT+ katoļu grupa Westminster Londonā, paziņoja, ka ir priecīga saņemt "šo viesmīlīgo Ziemassvētku dāvanu no Ticības doktrīnas dikastērija un pāvesta Franciska". "Tas ir milzīgs solis uz priekšu, lai atzītu un pieņemtu visus, kas meklē svētību savām mīlošajām un uzticības pilnajām attiecībām,"

 

- Latvijā masu saziņas līdzekļos un sociālajos tīklos redzamie katoļu bīskapu un garīdznieku izteiktie viedokli, kopumā vairāk līdzinās liberālajam viedoklim, kas izskan Anglijas katoliskajā Baznīcā, nekā zemāk citētajiem bīskapu paziņojumiem, kuri pauž tradicionālo katolisko mācību un nostāju. Ar pārsteigumu var novērot, ka Latvijas garīdznieki un bīskapi pieņēma homoherētisko Fiducia supplicans bez iebildumiem, kā katoliskās Baznīcas tīru mācību, kas neprasa nedz gudru piesardzību, nedz padziļinātu izvērtējumu iepriekšējā Baznīcas maģistērija gaismā.

Atskaitot tradicionālo katoļu laju argumentatīvi negatīvo nostāju sociālajos tīklos, nedzird neviena katoļu priestera komentāru, kas izskanētu tālāk par sakristiju, un kas palīdzētu kliedēt doktrinālo apjukumu, ļaujot aizdomāties par jaunās deklarācijas jaunieveduma doktrinālo kļūdu.

Kādu iespaidu atstās uz ticīgajiem šāda garīdznieku nostāja? Iespējams daudzi sašutuši vai piedzīvojuši doktrinālo apjukumu ticīgie meklēs patvērumu citās konfesijās vai sirdsapziņas iebilduma dēļ pārstās apmeklēt baznīcas. Garīdznieku pozitīvās vai klusējoši piekrītošās attieksmes dēļ Fiducia supplicans izraisīs kaitējumu sirdsapziņām, maldinot ticīgos ticības un morāles jautājumos. Tas notika arī ar Rīgas Romas katoļu arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču. Pietika, ka pretrunīgo dokumentu ir parakstījis pāvests Francisks, lai arhibīskaps acumirklī mainītu savu pārliecību un nostāju, ko tikai pirms mēneša bija paudis nesenās Romas sinodes laikā, kur bez aplinkiem apliecināja uzticību tam, “ko Baznīca ir atklājusi 2000 gadu laikā, interpretējot Bībeli”. Sinodes brīfinga laikā arhibīskaps teica, ka ja homoseksuāļi

 

“dzīvo seksuālās attiecībās, tas ir grēks” [..] Attiecībā uz homoseksuālā pāra svētībām, arhibīskaps uzsvēra, ka homoseksuālajam pārim var dot svētību, tikai “lai palīdzētu viņiem dzīvot šķīstībā”.

Savukārt, izpētot svētības pieprasījumu, atklājās, “ja viņi nāk un saka: mēs dzīvojam kā vīrs un sieva un vēlamies svētību, tad es šeit saskatu nopietnu problēmu, jo šādā veidā mēs dodam svētību dzīvei grēkā. Viņi ir jāuzņem ar mīlestību un cieņu, bet autentiska mīlestība ir neatdalāma no patiesības. Mīlestība bez patiesības nav mīlestība, bet kļūst par visatļautību. Un šādā veidā mēs darām ļaunu. Ja kāds dzīvo grēkā un mēs sakām, ka tas ir labi, turpini šādi, tad mēs nodarām ļaunumu šim cilvēkam, jo šis cilvēks ir apdraudēts. Kad viņš mirst, viņš ir lielās briesmās” (šeit, šeit).

 

Pēc Franciska parakstītā pretrunīgā  dokumenta nākšanas klajā arhibīskaps jau pielauj iespēju dot svētību homoseksuāliem pāriem, “sperot soli uz priekšu”. Uz kurieni ved šīs solis, ja ne pretī morālai un doktrinālai degradācijai, un kādu iespaidu tas radīs uz sirdsapziņām? Ieļaunojumu tas jau ir radījis un ne tikai katoļu vidū. 

Un ko bīskapi tagad darīs ar savu aicinājumu ticīgajiem par “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu, arī tie, kuri klusē, ieslēgušies savās kūrijās, gaidot kamēr vētra pāries? Šeit nedomāju pašu parakstu vākšanas kampaņu, ko viņi kompromitē, piekrītot Fiducia supplicans, bet ar vārdiem "likumam ir jāaudzina" un "arī tagad tas ir mūsu tautas pastāvēšanas jautājums un vienlaicīgi arī morāles jautājums." Piekrītot svētīt grēcīgās attiecības, kādu audzināšanas stundu viņi pasniedz? Un ko būs vērts tuvā Lielā gavēņa aicinājums uz atgriešanos, ja par to vēl uzdrīkstēsies vispār runāt, jeb tas būs aicinājums atgriezties pie jaunās pastorālās piejas?

Un ko teiktu, raugoties uz to visu, bīskaps Boļeslavs Sloskāns, iespējams pie tautas, kas "pati sevi iznicina, kad morāle pagrimst", viņš piemitinātu arī garīdzniekus. 

Kādām izmaiņām vēl būs jānotiek doktrīnas un morāles jautājumos, lai Latvijas katoliskās baznīcas hierarhija un klērs sāktu aizdomāties un izvirzītu sirdsapziņas iebildumu? Jo viņu nostāja FS, gatavība svētīt, iespaidos daudzas sirdsapziņas, kas novedīs pie katastrofas. Cik tālu viņi ir gatavi iet, sekojot savai lojalitātes izpratnei? Kam  jānotiek, lai pārtstātu attaisnot ikvienu pāvesta vārdu un rīcību? Vai tā nav nepareiza paklausības izprante, kas apgalvo, ka tas, kurš  noraida pāvesta jaunievedumus, saceļas  pret pašu Dievu?

 

- Kardināls Fridolins Ambongo, Kinzasas arhibīskaps un organizācijas, kas apvieno visus Āfrikas un Madagaskāras bīskapus, priekšsēdētājs, rakstīja: "Šīs deklarācijas neskaidrība, kas pieļauj daudzas interpretācijas un manipulācijas, rada daudz neizpratnes ticīgo vidū" (šeit). Viņš izsūtīja visām Āfrikas valstu bīskapu konferencēm pieprasījumu paust savu nostāju, lai izveidotu kopējās vadlīnijas Āfrikas kontinenta katoliskajai Baznīcai.

 

- Jau tagad vairāku Āfrikas valstu bīskapi ir publicējuši paziņojumus, noraidot viendzimuma pāru svētības: Malāvijas diecēžu bīskapi publicēja paziņojumu: "Lai izvairītos no pārpratumiem ticīgo vidū, mēs norādām, ka pastorālu apsvērumu dēļ jebkāda veida viendzimuma pāru svētības Malāvijā nav atļautas" (šeit).

 

- Kamerūnas bīskapu konference:Mēs, Kamerūnas bīskapi, esam uzticīgi nemainīgajai Baznīcas tradīcijas mācībai, kas homoseksualitātes aktus atzīst pēc būtības pretrunā ar morālisko kārtību un dabisko likumu (Katoļu Baznīcas katehisms n. 2357), un mēs, Kamerūnas bīskapi, atkārtoti paužam savu noraidošo attieksmi pret homoseksualitāti un homoseksuālām savienībām."

"Līdz ar to mēs oficiāli aizliedzam visas 'homoseksuālu pāru' svētības Kamerūnas Baznīcā" (šeit).

 

- Ganas katoļu bīskapu konference: "Šī publikācija ir izraisījusi lielu izbrīnu daudzu cilvēku - gan katoļu, gan nekatoļu - vidū," teikts paziņojumā. [..] "Deklarācijā teiktais, ka svētība, ko varētu piešķirt ikvienam, attiecas uz lūgšanām, ko cilvēki var lūgt. Tiem, kas atrodas grēka stāvoklī, lūgšanas ir domātas, lai vestu viņus uz atgriešanos. Tādēļ lūgšanas par personām, kas ir viendzimuma attiecībās, nav paredzētas, lai leģitimizētu viņu dzīvesveidu, bet gan lai vestu viņus uz atgriešanās ceļa. [..]

"Nobeigumā vēlamies vēlreiz uzsvērt, ka priesteri nevar svētīt viendzimuma savienības vai laulības." (šeit)

 

- Astanas (Kazahstāna) arhibīskaps mons. Tomaš Peta un palīgbīskaps Atanazijs Šnaiders arī noraida iespēju dot tādas svētības un aicina pāvestu atsaukt Fiducia supplicans deklarāciju (šeit).

 

- Polijas bīskapi paziņo, ka “Baznīcai nav autoritātes svētīt viendzimuma pārus” (šeit, šeit), bet tā ir gatava svētīt individuāli homoseksuālās personas, kuras cīnās ar grēku un vēlās sakārtot savu dzīvi pēc Dieva nodomiem, kā to paredz 2021.gada Responsum dokuments.

 

- Ukrainas Romas katoļu bīskapi savā paziņojumā norāda, ka FS trūkst aicinājuma uz grēku nožēlu un atgriešanos. Savukārt Harkovas Zaporožje bīskaps Pavlo Gončaruks radikāli noraidīja iespēju dot svētības viendzimuma pāriem: “Ir viens konkrēts gadījums: vai mēs svētīsim? Atbilde ir vienkārša: mēs to nedarīsim! Tā ir viena skaidra atbilde. Neviens nesvētīs tādus pārus, jo tas ir grēks. Punkts. [..] Tas ir līdzīgi tam, ja kāds iet taisīt abortu, ejot nogalināt bērnu, nāk pie priestera un saka: dod man  svētību. Jeb, ja kāds iet nogalināt cilvēku, vai zagt un saka: dod man svētību. Kaut kas tāds nekad nenotiks. Mēs uz grēku nesvētīsim. Dot svētību grēkam – tā ir Dieva baušļu pārkāpšana, jo Dieva vārdu nelietīgi valkā. Tādejādi, mani dārgie! Īsi un skaidri: “neviens nedos svētību viendzimuma un neregulāriem pāriem. Jo ja mēs tādu pāri svētam, mēs līdz ar to sakām, ka tā darīt ir pareizi. Tādā veidā mēs nostiprinām tos ļaunumā un paši kļūstam grēka dalībnieki, Dieva un to cilvēku ienaidnieki” (šeit).

 

- Ruandas bīskapu konference: "Baznīcas mācība par kristīgo laulību nav mainījusies. Šī iemesla dēļ Baznīca nevar svētīt viendzimuma attiecības, jo tas būtu pretrunā ar Dieva likumu un mūsu kultūru" (šeit).

 

- Nigērijas bīskapu konference: “Nigērijas Katoļu bīskapu konference apliecina visai Dieva tautai, ka Katoļu Baznīcas mācība par laulību paliek nemainīga."

"Tādēļ Baznīcā nav iespējams svētīt viendzimuma savienības un aktivitātes. Tas būtu pretrunā ar Dieva likumu, Baznīcas mācību, mūsu valsts likumiem un mūsu tautas kultūras jūtīgumu."

 

Rakstot Ibadanas arhidiecēzes laikrakstā, tēvs Anthony Akinwale, O.P., piedāvāja deklarācijas analīzi.

Viņš secināja: "Deklarācija ir vērsta uz to, lai izvairītos no pārpratumiem. Tomēr daudzu cilvēku prātos valda apjukums, jo viņi saskata pretrunu starp katoļu doktrīnas par laulību atkārtotu apstiprināšanu un pastorālo praksi svētīt viendzimuma personas un citas personas, kas atrodas seksuāli aktīvā kopdzīvē" (šeit).

 

 

 

 

Foto: interneta resursi