VIENĪGĀ MĀTES BAZNĪCAS SVĒTĪBA IR PATIESĪBA, KAS MŪS DARA BRĪVUS
Ticības doktrīnas dikastērija (TDD) prefekts ar Fiducia Supplicans (FS) dokumentu par svētību pastorālo nozīmi ir izsludinājis jaunu, Katoļu Baznīcas mācībā iepriekš neeksistējušu apgalvojumu. Šajā dokumentā ir teikts, ka priesteris var nevis liturģiski, bet privāti svētīt pārus, kuri savas seksuālās attiecības izdzīvo ārpus laulības, tostarp viendzimuma pārus. Daudzie bīskapu, priesteru un ticīgo laju jautājumi, kas radušies, reaģējot uz šiem paziņojumiem, ir pelnījuši skaidru un nepārprotamu atbildi.
Vai šis apgalvojums nav tiešā pretrunā ar katolisko doktrīnu? Vai ticīgajiem ir pienākums pieņemt šo jauno mācību? Vai priesteris ir pilnvarots dot šīs jaunradītās privātās svētības? Vai diecēzes bīskaps var tās aizliegt, ja tās notiek viņa diecēzē? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, aplūkosim, ko tieši māca dokuments un uz kādiem argumentiem tas balstās.
Dokumentā, kas netika nedz apspriests, nedz apstiprināts minētā dikastērija kardinālu un bīskapu ģenerālajā asamblejā, tiek atzīts, ka tajā piedāvātā tēze ir jauna un ka tā galvenokārt balstās pāvesta Franciska pastorālajā maģistērijā.
Saskaņā ar katolisko ticību, pāvests un bīskapi var uzlikt noteiktus pastorālus akcentus un radoši sasaistīt Atklāsmes patiesību ar katra laikmeta jaunajiem izaicinājumiem, piemēram, sociālās mācības vai bioētikas jomā, vienlaikus ievērojot kristīgās antropoloģijas pamatprincipus. Taču šie jaunievedumi nevar pārsniegt to, ko apustuļi viņiem reiz un uz visiem laikiem ir atklājuši kā Dieva vārdu (Dei verbum 8). Patiesībā nav neviena Bībeles teksta, nedz Baznīcas tēvu un doktoru teksta, nedz iepriekšējo maģistēriju dokumenta, kas pamatotu FS secinājumus. Turklāt mēs redzam nevis attīstību, bet gan doktrinālu lēcienu. Jo par doktrinālu attīstību var runāt tikai tad, ja jaunais skaidrojums vismaz netieši ir ietverts Atklāsmē un, galvenais, nav pretrunā ar dogmatiskajām definīcijām. Doktrinālai attīstībai, kas iztirzā dziļāku mācības jēgu, ir jānotiek pakāpeniski, ilgā nobriešanas periodā. Taču pēdējo maģistērija izteikumu šajā jautājumā Ticības doktrīnas kongregācija izdeva 2021. gada martā publicētajā Responsum, proti, pirms nepilniem trim gadiem, un tajā kategoriski noraidīja šo savienību svētīšanas iespēju. Tas attiecās gan uz publisku svētību, gan uz privātu svētību cilvēkiem, kuri dzīvo grēka apstākļos.
Kādā veidā FS var pamatot jaunas doktrīnas piedāvājumu, kas nebūtu pretrunā ar iepriekšējo 2021. gada dokumentu?
Pirmkārt, FS atzīst, ka gan 2021. gada TMD Responsum, gan tradicionālā, spēkā esošā un saistošā mācība par svētībām nepieļauj svētības situācijās, kas ir pretrunā ar Dieva likumu, kā tas ir ārpus laulības esošu seksuālu savienību gadījumā. Tas ir skaidrs ne tikai attiecībā uz sakramentiem, bet arī uz citām svētībām, kuras FS sauc par "liturģiskām". Šīs "liturģiskās" svētības pieder pie tā, ko Baznīca sauc par "sakramentālijām", kā to apliecina Romas rituāls (Rituale Romanum). Šajos divos svētību veidos ir jābūt saskaņai starp svētību un Baznīcas mācību (FS 9-11).
Tādēļ, lai pieņemtu svētību situācijās, kas ir pretrunā ar Evaņģēliju, DDF piedāvā oriģinālu risinājumu: paplašināt svētības jēdziena saturu (FS 7; FS 12). Tas tiek pamatots šādi: "Jāizvairās arī no riska saprast svētību tikai šādā šaurā nozīmē [t.i., kā "liturģiskas" svētības sakramentu un sakramentāliju formā], jo tas novestu pie tā, ka mēs sagaidītu, ka vienkāršā svētībā tiks ievēroti tādi paši morālie nosacījumi, kādi tiek prasīti sakramentu saņemšanā" (FS 12). Tas nozīmē, ka ir nepieciešams jauns svētības veids, kas iziet ārpus sakramentālas svētības robežām, lai pastorāli pavadītu to cilvēku ceļu, kuri dzīvo grēkā.
Patiesībā šī paplašināšanās ārpus sakramentiem jau notiek ar citām Rituale Romanum apstiprinātajām svētībām. Baznīca neprasa tādus pašus morālos nosacījumus svētības saņemšanai, kādus tā prasa sakramenta saņemšanai. Tas notiek, piemēram, gadījumā, kad grēku nožēlotājs nevēlas atteikties no grēka, bet var pazemīgi lūgt personīgu svētību, lai Kungs viņam dotu gaismu un spēku saprast un sekot Evaņģēlija mācībai. Šādā gadījumā nav nepieciešama jauna veida "pastorāla" svētība.
Kāpēc tad ir nepieciešams paplašināt "svētības" nozīmi, ja svētība – saskaņā ar to, kā tā tiek saprasta Romas rituālā - jau ir plašāka nekā sakramentu svētība? Iemesls ir tāds, ka Romas rituālā paredzētās svētības ir iespējamas tikai pār "lietām, vietām vai apstākļiem, kas nav pretrunā ar likumu vai Evaņģēlija garu" (FS 10, citējot Romas rituālu). Un tieši šo punktu TMD vēlas pārvarēt, jo vēlas svētīt pārus tādos apstākļos, piemēram, viendzimuma attiecībās, kas ir pretrunā ar likumu un Evaņģēlija garu. Tiesa, Baznīca var pievienot "jaunas sakramentālijas" jau esošajām (Vatikāna II koncils: Sacrosanctum Concilium 79), bet tā nevar mainīt to nozīmi tā, lai banalizētu grēku, īpaši ideoloģiski uzlādētā kultūras situācijā, kurā ticīgie tiek maldināti. Tieši šāda nozīmes maiņa notiek FS, kas izgudro jaunu svētību kategoriju ārpus tām, kas saistītas vai nu ar sakramentu, vai ar svētību, kā Baznīca tās saprot. FS saka, ka tās ir svētības, kas nav liturģiskas svētības un pieder pie tautas dievbijības. Tātad būtu trīs svētību veidi:
a) Lūgšanas, kas saistītas ar sakramentiem, un kuru saņemšanai tiek prasīts, lai persona būtu pienācīgi sagatavojusies, lai saņemtu sakramentu, vai, lai cilvēks saņemtu spēku, lai atgrieztos no grēka.
b) Svētības, kas ietvertas Romas rituālā un, kuras, saskaņā ar visu laiku katoliskās mācības izpratni, var saņemt pat cilvēki, kuri dzīvo grēkā, taču tās nevar tikt lūgtas “lietām, vietām vai apstākļiem, kas … ir pretrunā ar likumu vai evaņģēlija garu” (FS 10, citējot Romas rituālu). Tā, piemēram, var tikt svētīta abortu izdarījusi sieviete, bet ne abortu klīnika.
c) Jaunās FS piedāvātās svētības būtu pastorālas nevis liturģiskas vai rituālas svētības. Tāpēc uz tām vairs nebūtu attiecināmi b punktā minēto “rituālo” svētību ierobežojumi. Tās varētu tikt dotas ne tikai grēkā dzīvojošiem cilvēkiem, kā, tas notiek “rituālo” svētību gadījumā, bet arī lietām, vietām vai apstākļiem, kas ir pretējas Evaņģēlijam.
Šīs “c” veida svētības jeb “pastorālās” svētības ir jaunums. Nebūdamas liturģiskas, bet drīzāk piedēvētas "tautas dievbijībai”, tās nevarētu nodarīt kaitējumu evaņģēliskajai mācībai un tām nebūtu jāatbilst nedz morāles normām, nedz katoliskajai doktrīnai. Ko var teikt par šo jauno svētības kategoriju?
Pirmais novērojums ir tāds, ka šis jaunais lietojums netiek pamatots nedz ar FS citētajiem Bībeles tekstiem, nedz ar nevienu no iepriekšējiem Maģistērija paziņojumiem. Arī pāvesta Franciska piedāvātie teksti nesniedz pamatu šim jaunajam svētības veidam. Jo svētība saskaņā ar Romas rituālu (tips “b”) arī tagad atļauj priesterim svētīt kādu, kas dzīvo grēkā. Šāda veida “svētību var viegli piemērot kādam, kas atrodas cietumā vai rehabilitācijas grupā, kā saka Francisks (citēts FS 27). Turpretim novatoriskā “pastorālā” svētība (“c” tips) pārsniedz Franciska teikto, jo šo svētību var dot realitātei, kas ir pretrunā ar Dieva likumu, piemēram, ārpuslaulības attiecībām. Patiesībā, saskaņā ar šo svētības došanas kritēriju, pat abortu klīnika vai mafijas grupējums varētu tikt svētīti.
Tas noved pie otra novērojuma: ir bīstami izdomāt jaunus terminus, kuri ir pretrunā ar tradicionālo valodas lietojumu. Šāda procedūra var novest pie patvaļīgas varas izmantošanas. Dotajā situācijā patiesība ir tāda, ka svētībai ir sava objektīva realitāte, un tāpēc to nevar pēc vēlēšanās pārdefinēt, lai tā atbilstu subjektīvam nodomam, kas ir pretrunā svētības būtībai. Šeit nāk prātā Hampti Dampti slavenā frāze no Alises Brīnumzemē: "Kad es lietoju vārdu, tas nozīmē tieši to, ko es izvēlos, lai tas nozīmē - ne vairāk un ne mazāk." Alise atbild: "Jautājums ir, vai jūs varat darīt tā, lai vārdi nozīmētu daudz dažādu lietu." Un Hampti Dampti saka: “Jautājums ir par to, kuram ir vara lemt; tas arī viss."
Trešais novērojums attiecas uz pašu jēdzienu “neliturģiska svētība”, kas nav paredzēta, lai kaut ko sankcionētu (FS 34), tātad - “pastorāla” svētība (tips “c”). Kā tā atšķiras no svētības, ko paredz Romas rituāls (tips “b”)? Atšķirība nav svētības spontānajā raksturā, kurš ir iespējams arī “b” tipa svētību gadījumā, jo tās nav jāregulē vai jāapstiprina Romas rituālā. Tāpat atšķirība nepastāv tautas dievbijībā, jo svētības saskaņā ar Romas rituālu jau ir pielāgotas tautas dievbijībai, kas lūdz svētību priekšmetiem, vietām un cilvēkiem. Šķiet, ka novatoriskā “pastorālā” svētība tiek radīta ad hoc, lai svētītu situācijas, kas ir pretrunā Evaņģēlija likumam vai garam.
Tas mūs noved pie ceturtā novērojuma par šīs “pastorālās” svētības objektu, kurš to padara atšķirīgu no Romas rituāla “rituālās” svētības. “Pastorālā” svētība var ietvert situācijas, kas ir pretrunā evaņģēlijam. Ievērojiet, ka šeit tiek svētīti ne tikai grēcīgi cilvēki, bet, svētot pāri, tiek svētītas pašas grēcīgās attiecības. Taču Dievs nevar sūtīt savu žēlastību attiecībām, kas ir tiešā pretrunā ar Viņu un kuras nevar tikt Viņam pakārtotas. Dzimumakts ārpus laulības kā tāds nevar tuvināt cilvēkus Dievam un tāpēc nevar atvērties Dieva svētībai. Tāpēc, ja šī svētība tiktu dota, tās vienīgais rezultāts būtu apjukuma radīšana cilvēkos, kas to saņem vai tajā piedalās. Viņi domātu, ka Dievs ir svētījis to, ko Viņš nevar svētīt. Šī “pastorālā” svētība nebūtu nedz pastorāla, nedz tā nestu kādu svētību. Tiesa, kardināls Fernandess vēlākos paziņojumos Infovaticana sacīja, ka netiek svētīta savienība, bet gan pāris. Tomēr tas nozīmē iztukšot vārda nozīmi, jo tas, kas definē pāri kā pāri, ir tieši viņu savienība.
Grūtības svētīt savienību vai pāri ir īpaši acīmredzamas homoseksualitātes gadījumā. Jo Bībelē svētība ir saistīta ar kārtību, ko Dievs ir radījis un ko viņš ir pasludinājis par labu. Šīs kārtības pamatā ir vīrieša un sievietes, kuri ir aicināti tapt par vienu miesu, seksuālā atšķirība. Svētīt realitāti, kas ir pretrunā ar radīšanu, ir ne tikai neiespējami, bet tā būtu zaimošana. Vēlreiz jāatgādina, ka runa nav par personu, kuras "dzīvo savienībā, kas nekādā veidā nevar būt pielīdzināma laulībai" (FS, 30. lpp.), svētīšanu, bet gan tieši par savienību, kuru nevar pielīdzināt laulībai, svētīšanu. Tieši šim nolūkam tiek radīta jauna veida svētība (FS 7, 12).
Tekstā parādās vairāki argumenti, kas mēģina attaisnot šīs svētības. Pirmkārt, tiek pieļauta tādu apstākļu iespējamība, kas samazina grēcinieka vainojamību. Tomēr šie apstākļi attiecas uz personu, nevis uz pašām attiecībām. Ir arī teikts, ka lūgšana pēc svētības ir iespējamais labums, ko šīs personas var realizēt savos pašreizējos apstākļos, it kā svētības lūgšana jau būtu pati par sevi būtu atvēršanās Dievam un ceļam uz atgriešanos. Tas var attiekties uz tiem, kuri lūdz svētību personīgi sev, bet ne tiem, kas lūdz svētību kā pāris. Pēdējie, lūdzot svētību, netieši vai tieši cenšas attaisnot savas attiecības Dieva priekšā, neapzinoties, ka tieši viņu attiecības attālina viņus no Dieva. Visbeidzot, tiek apgalvots, ka attiecībās ir pozitīvi elementi un ka tie var tikt svētīti, bet šie pozitīvie elementi (piemēram, ka viens palīdz otram slimībā) ir sekundāri attiecībā uz pašām attiecībām, kuru definējošā iezīme ir kopīgā seksuālā darbība— un šie elementi nemaina šo attiecību būtību, kuras nekādā gadījumā nevar būt vērstas pretim Dievam, kā jau tas ir minēts Ticības mācības kongregācijas 2021. gada ziņojumā Responsum. Pat abortu klīnikā ir pozitīvi elementi, sākot ar anesteziologiem, kuri novērš fiziskas sāpes, un beidzot ar ārstu vēlmi aizsargāt abortu veicošās sievietes dzīves projektu.
Piektais novērojums attiecas uz šīs novatoriskās “pastorālās” svētības iekšējo nekonsekvenci. Vai vispār ir iespējams dot neliturģisku svētību, svētību, kas oficiāli neatspoguļo Kristus un Baznīcas mācību? Galvenā atslēga, lai atbildētu uz šo jautājumu, nav tas, vai rituāli ir oficiāli apstiprināti vai drīzāk spontāni improvizēti. Jautājums ir par to, vai tas, kurš dod svētību, ir priesteris, Kristus un Baznīcas pārstāvis. FS apstiprina, ka priesterim nav nekādu šķēršļu, lai pievienotos to cilvēku lūgšanām, kuri nonākuši situācijā, kas ir pretēja Evaņģēlijam (FS 30), taču šajā svētībā priesteris ne tikai pievienojas viņu lūgšanai, bet arī aicina Dieva dāvanu nolaišanos uz pašām attiecībām. Ciktāl priesteris darbojas kā priesteris, viņš darbojas Kristus un Baznīcas vārdā. Tagad apgalvot, ka šīs svētības nozīmi var nošķirt no Kristus mācības, nozīmē postulēt duālismu starp to, ko dara Baznīca un to, ko Baznīca saka. Bet, kā māca Vatikāna II koncils, atklāsme mums tiek dota caur vārdiem un caur darbiem, kuri ir viens no otra neatdalāmi (Dei Verbum 2), tāpēc Baznīcas sludināšanā nevar atdalīt darbus no vārdiem. Tieši vienkāršie cilvēki, kuriem, veicinot tautas dievbijību, dokuments vēlas dot priekšroku, , ir visvairāk pakļauti tam, ka viņus pievils simboliska darbība, kas ir pretrunā doktrīnai, jo viņi intuitīvi uztver žestu doktrinālo saturu.
Ņemot vērā visu iepreikšminēto, vai ticīgs katolis var pieņemt FS mācību?
Ņemot vērā darbu un vārdu vienotību kristīgajā ticībā, var pieņemt, ka ir labi svētīt šīs savienības (pat , ja tas būtu tikai pastorāli) tikai tad, ja tic, ka šādas savienības objektīvi nav pretrunā ar Dieva likumu. No tā izriet, ka tikmēr, kamēr pāvests Francisks turpina apliecināt, ka homoseksuālas savienības vienmēr ir pretrunā ar Dieva likumu, viņš netieši apstiprina, ka šādas svētības nevar dot. Tāpēc FS mācība ir pretrunīga, un tai ir nepieciešams papildu skaidrojums. Baznīca nevar svinēt vienu lietu un mācīt citu, jo, kā rakstīja svētais Antiohijas Ignācijs, Kristus bija Mācītājs, “ko sacīja, tas notika” (Efeziešiem 15,1), un neviens nevar atdalīt viņa miesu no viņa vārdiem.
Otrs jautājums, ko mēs uzdevām, bija, vai priesteris varētu piekrist svētīt šīs savienības, no kurām dažas pastāv līdzās likumīgai laulībai vai kurās nav retums, ka partneri tiek mainīti. Saskaņā ar FS viņš to varētu darīt ar pastorālās svētības veidu, nevis ar liturģisko vai oficiālo svētību. Tas nozīmē, ka priesterim vajadzētu piešķirt šīs svētības, nerīkojoties Kristus un Baznīcas vārdā. Taču tas nozīmētu, ka viņš nerīkojas kā priesteris. Patiesībā viņam šīs svētības vajadzētu sniegt nevis kā Kristus priesterim, bet gan kā tādam, kurš ir noliedzis Kristu, jo, svētījot šīs savienības, priesteris ar saviem žestiem tās pasniedz kā ceļu pie Radītāja. Tādējādi viņš izdara zaimojošu un svētzādzīgu rīcību pret Radītāja plānu un pret Kristus nāvi, kuras mērķis bija piepildīt Radītāja plānu. Tas attiecas arī uz diecēzes bīskapu. Viņam kā savas vietējās Baznīcas mācītājam ir pienākums nepieļaut šo svētzādzīgo aktu veikšanu, pretējā gadījumā viņš kļūtu par to līdzdalībnieku un noliegtu pilnvarojumu, ko viņam devis Kristus, lai stiprinātu savus brāļus un māsas ticībā.
Priesteriem jāsludina Dieva mīlestība un labestība visiem cilvēkiem, kā arī jāpalīdz grēciniekiem un tiem, kas ir vāji un kuriem ir grūtības atgriezties, ar padomu un lūgšanu. Tas ir pavisam savādāk, nekā ar pašu izdomātām, bet maldinošām zīmēm un vārdiem norādīt uz to, ka Dievs nav tik prasīgs tajā, kas attiecas uz grēku, tādējādi slēpjot to, ka grēks domās, vārdos un darbos attālina mūs no Dieva. Grēcīga dzīves situācija, kas objektīvi ir pretrunā ar Dieva svēto gribu, nevar tikt svētīta ne vien publiski, bet arī privāti. Un tas, ka drosmīgie kristīgās mācības aizstāvji tiek apzīmēti kā rigoristi, kas vairāk ieinteresēti savu morāles normu legālistiskā izpildīšanā, nevis konkrētu personu glābšanā, neliecina par veselīgu hermeneitiku. Jo Jēzus saka parastiem cilvēkiem: “Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu. Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir tīkams, un mana nasta viegla.” (Mt 11,28-30). Un apustulis to skaidro šādi: “Viņa baušļi nav grūti. Jo viss, kas dzimis no Dieva, uzvar pasauli; un mūsu ticība ir tā uzvara, kas uzvar pasauli. Kas ir tas, kas pasauli uzvar, ja ne tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls?” (1. Jāņa 5,3-5).
Laikā, kad viltus antropoloģija grauj dievišķo laulības institūciju starp vīrieti un sievieti, ģimeni ar tās bērniem, Baznīcai jāatceras sava Kunga un Galvas vārdi: “Ieejiet caur šaurajiem vārtiem, jo plaši ir vārti un plats ir ceļš, kas ved pazušanā; un ir daudzi, kas pa to iet. Cik šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā! Un tikai nedaudzi to atrod.” (Mt 7,13-14).
Avots: pillarcatholic.com
Foto: kardināls Gerhards Millers, interneta resursi, public domain