Daudzus gadus mēs uzskatījām, ka Jēzus Kristus dzimšanas datums ir pašas Baznīcas izvēlēts, ar nolūku aizstāt senos pagānu svētkus Sol Invictus (lat. Neuzvarētā saule). Kristīgie zinātnieki bija pārliecināti par šo nepierādīto teoriju arī tāpēc, ka daži pagānu svētki patiešām tika aizstāti ar kristiešu svētkiem. Datumi, kas ir saistīti ar šiem notikumiem nekad netika uzskatīti par evaņģēliskās ticības pamatu, taču daudzu gadu laikā ebreju un kristiešu zinātnieku veiktie pētījumi tos ir izgaismojuši.
1947. gadā netālu no Nāves jūras krasta Kumrānā tika atrasti jūdu Esēņu sektas manuskripti, un, izpētot šos vīstokļus, tika atklāts, ka tie datēti ar laiku no 200. g. pirms Kristus līdz 60.-70. g. pēc Kristus. Pētot manuskriptus, kas ir ebreju, aramiešu un grieķu valodās, atklājas divi aspekti: šie raksti sakrīt ar Bībeli, ko mūsdienās izmanto jūdi un kristieši. Jēzus Kristus un Jānis Kristītājs, pretēji dažu veiksmīgu romānistu teorijām, nebija esēņu sektas locekļi.
Jozefs Heinrihs Frīdlībs (Josef Heinrich Friedlieb, 1810-1900), ievērojams sakrālo tekstu pētnieks, atklāja, ka Abijas priesteru kārta kalpoja Jeruzalemes Templī ebreju mēneša Tišri otrajā nedēļā, Jom kipur svētku nedēļā jeb, pēc mūsu kalendāra, no 22. līdz 30. septembrim. Kalpojuma laikā erceņģelis Gabriēls paziņoja Zaharijam, ka viņam un Elizabetei būs piedzimis dēls (Lk 1,5-24). Tā viņi ieņēma Jāni, kurš, domājams, pēc 40 nedēļām mātes klēpī piedzima jūnija beigās. Šī iemesla dēļ mēs 24. jūnijā svinam Svētā Jāņa Kristītāja piedzimšanu.
Sv. Lūkass arī raksta, ka erceņģelis Gabriēls teica Marijai, ka Elizabete jau sešus mēnešus ir mātes cerībās ar Jāni (Lk 1, 36), kas nozīmē, ka Pasludināšana notika 25. martā, kad to arī svinam. Kristus piedzimšana notiek 25. decembrī - deviņus mēnešus pēc 25. marta vai sešus mēnešus pēc 24. jūnija - mūsu Ziemassvētkos.
Jeruzalemes Ebreju Universitātes Bībeles katedras emeritētais profesors Šemarjahu Talmons (Shemaryahu Talmon), liels Kumrānas vīstokļu pētnieks, 1958. gadā publicēja plašu pētījumu par Tempļa priesteru rotācijas sadalījumu, kā arī ar to saistītos vīstokļus, lai parādītu šo sadalījumu Jaunās Derības laikos. Pētījums pārliecinoši pierāda, ka Zaharija kalpoja kā Tempļa priesteris (Lk 1,8) septembra mēnesī. Viņa sieva, svētā Elizabete, septembra beigās ieņēma bērnu, kā bija sacījis erceņģelis Gabriēls (Lk 1, 24), un pēc tam piecus mēnešus palika vientulībā. Baznīcas tradīcija vēsta, ka viņas dēls Jānis Kristītājs tika ieņemts 23. septembrī.
Tālāk profesors Talmons norāda, ka mums ir liecības par to, ka Ziemassvētkus 25. decembrī svinēja Romas septītais bīskaps pāvests Telefors (ap 125-136), Cēzarejas bīskaps svētais Teofils (115-181), svētais Hipolīts (170-240), pāvests Liberijs (352-66), svētais Gregorijs no Nazianzes (389) un svētais Ambrozijs (397). Visbeidzot viņš secina: "Ziemassvētki tika svinēti 25. decembrī pirms tam, kad tika svinēti pagānu svētki šajā pašā datumā". Agrākais vēstures liecībās minētais datums, kad romieši svinēja Sol Invictus, ir 274. gads (to iedibināja imperators Aureliāns).
Pat pāvests Racingers savā grāmatā “Liturģijas gars”, Sv. Pāvila izdevniecība, 2001, skaidro: "Savulaik tika apgalvots, ka 25. decembris izveidojies kā opozīcija Mitras mītam vai kā kristiešu atbilde uz neapstrīdamo saules kultu, ko 3. gadsimtā veicināja Romas imperatori, cenšoties izveidot jaunu imperiālo reliģiju. Tomēr šīs vecās teorijas vairs nav iespējams atbalstīt".
Tātad, kur un kad radās tēze, kurai mēs vairāk vai mazāk visi ticējām?
Tikai XII gadsimtā pirmo reizi parādījās pieņēmums, ka Jēzus dzimšanas svinības tika apzināti saskaņotas ar pagānu svētkiem. Tas tiek minēts kādā sīriešu Bībeles komentētāja Dionīsija bar Salibi manuskripta piezīmē, kur ir teikts, ka senatnē Ziemassvētku svinības tika pārceltas no 6. janvāra uz 25. decembri, lai tie iekristu vienā datumā ar pagānu svētkiem Sol Invictus. XVIII un XIX gadsimtā Bībeles pētnieki, ko rosināja jaunie salīdzinošo reliģiju pētījumi, pievērsās šai idejai. Viņi apgalvoja, ka, tā kā pirmie kristieši nezināja, kad Jēzus ir dzimis, viņi vienkārši pārņēma pagānu saulgriežu svētkus izmantošanai savām vajadzībām, pasludinot tos par Mesijas dzimšanas laiku un attiecīgi tos svinot.
Sākot ar 4. gadsimta vidu, kristieši apzināti pielāgoja un kristianizēja pagānu svētkus. Slavens šīs prakses piekritējs bija pāvests Gregors Lielais, kurš 601. gadā pēc Kristus rakstītā vēstulē kristiešu misionāram Lielbritānijā ieteica nevis iznīcināt vietējos pagānu tempļus, bet gan pārveidot tos par baznīcām un pagānu svētkus svinēt kā kristiešu mocekļu svētkus. Šajā brīdī Ziemassvētki, iespējams, ir ieguvuši dažas pagānu svētku iezīmes. Taču mums nav pierādījumu, ka kristieši būtu pārņēmuši pagānu svētkus 3. gadsimtā, kad tika noteikti Ziemassvētku datumi. Tāpēc šķiet maz ticams, ka šis datums tika izvēlēts vienkārši tāpēc, lai atbilstu pagāniskajiem saules svētkiem.
Bet vai romieši patiešām 25. decembrī svinēja Sol Invictus?
Pētnieks Pols Saunders (Paul Saunders) norādīja: "Romieši svinēja Saturnālijas no 17. līdz 23. decembrim, atzīmējot ziemas saulgriežus 23. decembrī, tāpēc Ziemassvētki neietilpst šajā laika posmā".
Avots: Agostino Nobile, Gesù Cristo è nato il 25 Dicembre?
*****
Vai esat civitas.lv lasītājs?
Vai domājat, ka tas ir noderīgs un dara labu darbu brīvās informācijas un diskusijas apritē?
Civitas.lv publikācijas nefinansē neviena organizācija. Vienīgais, kas to uztur, ir privātie ziedojumi. Ja vēlaties to atbalstīt, variet ziedot, izmantojot šo kontu: LV86HABA0551026342796
Saņēmējs: Aleksandrs Stepanovs