Par cilvēka taisnīgumu neliecina laiks, kas pavadīts baznīcā

Otrdiena, 24 Aprīlis 2018 09:56

Nav svarīgi, vai kāds izskatās “pietiekoši dievbijīgs”. Daudz būtiskāk ir, vai šis cilvēks savā dzīvē nes labus augļus. Par to intervijā portālam deon.pl stāsta jezuīts, plaši pazīstams rekolekciju vadītājs Macejs Ščensnijs SJ(Maciej Szczęsny).

Kāds paziņa neiet uz baznīcu un ir “tālu no Dieva”. Ko lai dara? 

Pirmām kārtām jāuzdod jautājums, vai viņš ir laimīgs. Lai pārceltu sarunu no vērtējoša, aizspriedumu līmeņa līdz eksistenciālam. Tas nav jautājums par to, vai kāds dzīvo “tālu” vai “tuvu” Dievam. Bet vai viņš vispār dzīvo? 

Šādā gadījumā nav runa par to, lai kādu pārliecinātu par sava dzīvesveida priekšrocībām, viņa paša dzīvi pasludinot par tukšu. Ja cilvēks pats neizbaudīs atšķirības, nekādi argumenti te nelīdzēs. 

Līdz ar to būtu vērts pārdomāt, ko es varu darīt, lai palīdzētu viņam piedzīvot dzīves prieku un spēku kopā ar Dievu. Lai arī viņš izbaudītu to, kas mani fascinē. 

 

Un ja viņš atbildēs, ka “viss ir OK?”

To viņš pateiktu paša pazudināšanai. Ja šim cilvēkam par mērķi kļūst panākumi darbā un „žurku skrējiens”, tad viņš pat neapzināsies, ka kļuvis vergs. Derētu pievērst viņa uzmanību atšķirībai starp labklājību un pašrealizāciju dzīvē. Savādāk viņš negribēs mainīties. Varētu viņam pajautāt, kas no tā, ja viņam būs profesionāli panākumi un diplomi, bet tie nekalpos priekam? Galu galā, viss, ko šis cilvēks iegūst „laimīgai dzīvei”, padarīs viņu nelaimīgu. 

Nav tik būtiski, vai mēs kādu uzskatām par dievbijīgu vai arī nē. Pats svarīgākais – vai šis cilvēks nes augļus. Cilvēku neraksturo stundu skaits, kas pavadīts dievnamā vai rekolekciju biežums. Kungs Jēzus par saviem mācekļiem dēvējis tos, kuri dzīvo citiem, mīlošus cilvēkus. 

 

Ko varam darīt, lai dalītos savā ticības pieredzē? 

Tas ir kā ar riteņbraukšanu. Sākumā mums pašiem jāprot un jāmīl braukt. Tad būs vēlme dalīties šajā prasmē. Un nevis tādēļ, lai būtu vairāk riteņbraucēju, bet gan tādēļ, lai nodotu citiem to, kas mums svarīgs. Citiem vārdiem, sākumā mums pašiem jāiemīlas Dievā, lai tad varētu šajā mīlestībā dalīties ar citiem. 

Stāstot cilvēkiem, kā ir „jābūt”, ieejam reliģiskā kičā, falšumā. Mūsu sarunas biedrs sajutīs, ka viņam mums „jāpielāgojas”. Mēs stāstīsim to, kas jāstāsta, lai izskatītos pēc „labiem katoļiem.” „Pareizais” kristietis sludinās sev pašam. Te vispār nebūs divu cilvēku satikšanas. Riteņbraukšanu nevar iemācīt teorētiski vai piespiedu kārtā. Vēl trakāk ir, ja velosipēdists-teorētiķis, kuram nav praktiskas pieredzes, nespēj pasargāt „mācekli” no pārāk riskantiem trikiem. Te jau ir negadījuma briesmas. 

 

Un kā ar sirdsapziņas pārmetumiem – „mums taču jāsludina, bet mēs to nedarām” un tādā garā? 

Runa ir par pilnīgi citu virzienu, nevis par pašpārmetumiem. Piemēram, mums ir draugs, kuru citi nemīl un uzskata par balamuti. Citu pierunāšana, lai tie viņu iemīl, neko nedos. Tādi apgalvojumi kā „nāciet, jums vajag viņu iepazīt!” aktivizē klausītājos aizsargmehānismus. Mūsu draugu ienīdīs vēl vairāk. Tā vietā varam ieintriģēt, panākt, lai apkārtējiem pašiem rodas interese par šo draugu. Pastāstot paziņām par kādu problēmu – vislabāk, ja tas skar arī viņus, - un liecinot par to, kā Dievs mūs atbalstījis grūtos brīžos, viņi paši vēlēsies pakļauties Viņa spēkam. 

 

Bet, ja šis cilvēks ir mūsu sieva, vīrs, bērns? 

Baznīca neatraida tos, kuri vēl ir ceļā pie Kunga Jēzus pazīšanas. Tā nesagaida „demonstratīvas” kristības, lai kāds pēc tam varētu salaulāties. Svētā Monika, apprecoties ar pagānu, dedzīgi lūdzās par vīra atgriešanos, kā arī par dēlu Augustīnu, kurš bija izvēlējies izvirtīgu dzīvesveidu. Viņa no sirds ilgojās, lai arī viņas tuvinieki atklātu pasauli, kurā viņa dzīvo. Rezultātā viņas dēls kļuva par svēto. 

No vienas puses, daloties mūsu ticībā ar bērniem, tuviniekiem, ir svarīgi cienīt viņu izvēli, neizdarīt spiedienu. No otras puses - mums viņiem jāparāda, cik svarīgs un skaists ir tas, kam mēs ticam, ka „dzīvojam pateicoties Dievam.” 

Ja tēvs ilgojas iesaistīt dēlu makšķerēšanā, viņš nepiesien makšķeri viņam pie rokas, bet gan cenšas nodod pozitīvas emocijas, ko dāvā uzturēšanās pie dabas. 

 

Atstājot kādam brīvību, pieļaujam risku. 

Vārds „risks” paredz, ka mums ir taisnība. Ka mēs it kā riskējam kādu neiesaistīt savā pusē. Un tas jau robežojas ar spiedienu. Drīzāk jāveido dialogam draudzīgs klimats, lai kopā tuvotos patiesībai, kas mūs atdzīvina. 

Pastāv visai trausla robeža starp spiedienu, kad liekam kādam dzīvot pēc mūsu ieskatiem, un audzināšanu, t.i. palīdzību citai personai, lai tā nobriestu personīgām labām izvēlēm. 

Ir tāds nostāsts par Ābrahāmu, kurš ielūdza uz pusdienām kādu bezpajumtnieku un uzsāka lūgšanu. Sadzirdot lūgšanas vārdus, viņa ciemiņš sāka zaimot Dievu. Nespējot to izturēt, Ābrahāms viņu izdzina prom. Un tad sadzirdēja Dieva balsi: „Ābrahām, es viņu paciešu jau piecdesmit gadus, un tu nevarēju vienreiz paēst ar viņu pusdienas?”

Vispirms mums jābūt gaismai, liesmai citiem cilvēkiem. Dievam patīk piesaistīt vienus cilvēkus ar citu cilvēku dzīves piemēru. Arī mēs paši līdz šim esam attīstījušies tieši tā un esam tur, kur esam. Šis noteikums attiecas arī uz mūsu tuviniekiem. 

 

Avots: O człowieku nie świadczy liczba godzin spędzonych w kościele, deon.pl

Foto: deon.pl

Tulkoja Marks Jermaks

Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 24 Aprīlis 2018 09:58