Augšāmcelšanās izmainīja pasaules vēsturi

Otrdiena, 03 Aprīlis 2018 14:04

Cilvēka personas un tās cieņas koncepcija, cilvēktiesības, sieviešu un vīriešu līdztiesība, modernā zinātne, reliģijas nošķiršana no valsts un citas lietas, kas parasti asociējas ar mūsdienām, - tas viss nebūtu iespējams bez kāda notikuma pirms 2000 gadiem.

Var būt vai nebūt kristietis, var ticēt vai arī nebaudīt šo žēlastību, taču nevar ignorēt faktus. Un tie liecina: ja virspriesteri un farizeji nebūtu izdevuši Jēzu Poncijam Pilātam, ja Pilāts nebūtu notiesājis Jēzu uz nāvi, ja vēlāk kaps neizradītos tukšs, Eiropas un pasaules vēsture izskatītos pavisam savādāk. Un nekad nebūtu radies nedz liberālisms, nedz mūsdienīga laiciska valsts. 

Tieši tā. Visas šīs lietas sākās ar to, ka Jeruzalemē, Romas impērijas provincē, bija notikušas dažas lietas. Vispirms, kādu ebreju mācītāju, kurš sevi pasludināja par Mesiju un Dieva Dēlu, izdeva romiešu pārvaldniekam (par reālu ieganstu tam kļuva uzskats, ka viņa pašidentifikācija saistījās ar zaimošanu) un piesita pie krusta, nepamatoti pārmetot viņam sacelšanas provocēšanu pret ķeizaru. Trīs dienas vēlāk kaps izradījās tukšs, bet sievietes un vīrieši no mācītāja draugu loka sāka runāt par… satikšanos ar nežēlīgi nogalināto Mācītāju. Viņa vārdā tie sāka atgriezt citus, būdami gatavi upurēt tam savu dzīvību. 

Tā rezultātā izveidojās jaunā reliģija, Baznīca, kas dažu gadsimtu laikā sākumā pārņēma Romas impēriju, bet vēlāk pamazām kļuva par lielāko pasaules reliģiju, kas radīja veselu civilizāciju. Šīs dažas dienas, ko pašlaik pieminam un izdzīvojam liturģijā, radikāli mainīja vēsturi. Un tas nav salīdzināms praktiski ne ar vienu citu notikumu. 

Nav runa tikai par pašu nāvi. Ja tā tas būtu, satriektie apustuļi vairs nespētu atgūties. Visdrīzāk viņi atgrieztos pie saviem darbiem. Starp citu, tieši to viņi arī darīja, pirms satika Augšāmcelto. Iespējams, viņi atkal kļūtu par zvejniekiem, bet par Jēzu, tāpat kā par desmitiem un pat simtiem radikālu praviešu un mesiju, atcerētos tikai vēsturnieki. 

Taču tas tā nenotika. Pēc nāves notika kaut kas tāds, tas atgrieza cerību. Tā iespaidā apustuļi ar pilnīgi neticamu dedzību sāka sludināt, ka noslepkavotais dzīvo, ka tas, kurš šķietami cietis neveiksmi, ir augšāmcēlies. 

Apustuļi ne tikai sludināja, bet arī upurēja dzīvību. Var atzīt vai neatzīt augšāmcelšanos, taču nevar apšaubīt, ka nedz Pēteris, nedz Jānis, nedz citi apustuļi nav rīkojušies kā liekuļi, kuri būtu “nozaguši” Jēzus miesu. Kā dēļ lai viņi darītu kaut ko tādu? Neviens no viņiem taču nav nodzīvojis līdz Baznīcas triumfam, viņi visi saskārās ar savas cīņas gigantiskajām sekām. Daudz izdevīgāk būtu atgriezties pie saviem darbiem, nevis apstaigāt pasauli un beidzot arī pieņemt moceklību. 

Jēzus mācekļu (arī svētā Pāvila, kuram dzīvē gadījās kaut kas īpašs) apņēmība veidoja Baznīcu. Savukārt Baznīca ne tikai izstrādāja Personas izpratni (tas notika diskusiju laikā par Vissvētāko Trīsvienību un Jēzus Kristus dabu), bet vēlāk attiecināja to arī uz cilvēku. Tāpat Baznīcas iekšienē attīstījusies no grieķiem pārņemtā izpratne par dabas likumiem, kas pārtapa par Dieva likumu, bet laika gaitā – par dabisko likumu, kura laicizēta izpausme ir cilvēktiesības. Cilvēktiesības nevarētu pastāvēt bez kristietības. Tāpat nevarētu pastāvēt modernā zinātne, jo tās izveidi sekmēja dabas desakralizācija, kuras pamatā ir radīšanas koncepcija. Te milzīga nozīme bija franciskāņu mūkiem, kaut vai Viljamam Okhamam.

Nekas nevar to mainīt. Viss sākās ar šiem notikumiem. Nē, necenšos nevienu piespiest svinēt, taču, manuprāt, būtu vērts vismaz pamēģināt. Un es ar to nedomāju olu pasvētīšanu (tā tomēr nav svētku būtība), bet gan dalību Lieldienu Triduumā. Būtu vērts arī tāpēc, lai apzinātos, cik foršā pasaulē mēs dzīvojam pateicoties Baznīcai. 

 

Raksta autors: Tomašs Terlikovskis, katoļu publicists, konservatīvi orientētā televīzijas kanāla „Republika” galvenais redaktors (Polija)

Avots: Zmartwychwstanie zmieniło wszystko, rp.pl

Foto: Youtube

Tulkoja Marks Jermaks