Māksla piedot sev pašam. Nepaliec pagātnes vergs!

Otrdiena, 20 Marts 2018 20:49

Tev bieži gadās būt konfliktā ar sevi. Ir lietas, ko tu nespēj sev piedot. Vienkārši neproti. Nezini, kā lai sadzīvo ar paša ķermeni vai graujošu vainas sajūtu…

Neapšaubāmi, pats grūtākais uzdevums ir izlīgt ar sevi pašu. Mēs bieži neprotam pieņemt savu dzīvesstāstu. Mēs saceļamies pret to, ka esam saņēmuši noteiktu audzināšanu, piedzimuši konkrētā laikā, mūsu sapņi palikuši nepiepildīti, bērnībā esam cietuši smagus ievainojumus, kas traucēja mūsu izaugsmi. Daži no mums visu mūžu sūdzas par savu likteni. Līdz pat nāvei viņi turpina pārmest vecākiem, ka nav saņēmuši no tiem tādu mīlestību, pēc kuras esot ilgojušies. Viņi pārmet sabiedrībai, kas tā nav devusi viņiem attiecīgās iespējas...

Pie šo cilvēku traģēdijas vienmēr vainīgi citi. Viņi paši visu mūžu jūtas kā upuri. Tas ļauj viņiem attaisnot savas negācijas pret dzīvi. Viņi nevēlas pieņemt likteni un uzņemties par to atbildību. Neuzņemoties atbildību par sevi, viņi nav gatavi arī sociālai atbildībai. Tā viņi aizvien paliek pie savām apsūdzībām. Protestējot un pārmetot, galu galā viņi noraida dzīvi kā tādu.

Pieņemt savu dzīvesstāstu 

Sevis pieņemšana pirmām kārtām nozīmē savas vēstures pieņemšanu. Nepastāv ideālais brīdis, lai ienāktu pasaulē. Nepastāv ideāli vecāki. Pat, ja vecākiem ir paši labākie nodomi, bērni var sajusties ievainoti. Piemēram, ja mums ir brāļi un māsas, var rasties sajūta, ka vecāki izturas pret kādu no bērniem netaisnīgi.  

Tik tiešām, daudzi no mums ir spiesti nest uz saviem pleciem lielu nastu. Iespējams, esam zaudējuši tēvu vai māti. Iespējams, mums bija tēvs, uz kuru nevarēja paļauties. Vai māte cieta no depresijas un nespēja nodrošināt bērniem adekvātu atbalstu. Vai kāds no bērniem tika uzticēts radiem, jo mātei likās, ka viņa nevarēs viņu izaudzināt. Vai arī meitenes piedzīvoja seksuālu izmantošanu no tuviniekiem, pat no tēva. To nevar vienkārši izdzēst. 

Ievainojumu pārvarēšanai bieži nepieciešama konkrēta terapija. Taču katrs ievainojums ir dziedināms. Mēs nevaram izvēlēties sev bērnību, taču kādreiz mums nāksies salabt ar to, ko esam izcietuši vai piedzīvojuši. Tikai pieņemot savas brūces, tās var pārveidoties. Tas notiks tikai tad, ja pieņemsim savu pagātni un pārstāsim novelt atbildību uz citiem. Pieņemt, nozīmē vispirms ielaist apziņā sāpes vai dusmas pret tiem, kuri mani ir ievainojuši. Pieņemšana nozīmē to, ka es piedodu. Tomēr piedošanas process prasa daudz laika. Tas nav vienkārši gribas akts. Man vēlreiz jāiziet cauri asarām, lai sasniegtu izlīgšanas krastu. No šī krasta es varēšu ieraudzīt un saprast, ka vecāki mani ievainoja nevis ļaunprātīgi, bet gan tāpēc, ka paši bērnībā bija ievainoti. 

Pieņemt sevi pašu 

Pieņemt sevi pašu nozīmē piekrist tam, kas esmu kļuvis, piekrist manām spējām un talantiem, trūkumiem un vājībām, sāpīgajiem punktiem un bailēm, nosliecei uz depresiju, nespējai veidot attiecības, brieduma trūkumam. Man jāspēj labvēlīgi uzlūkot to, kas tik ļoti neatbilst manām iedomām par to, kādam man jābūt. Šis process turpinās visu mūžu. 

Tas, ko sevī nepieņemam, tiek izstumts “ēnā”. Mūža vidū esam aicināti satikt savu tumšo pusi un to pieņemt. Izvairoties no šī aicinājuma, iekrītam slimībā, ciešam no iekšējām pretrunām. Mums jāakceptē tas, ka mūsos ir ne tikai mīlestība, bet arī naids. Par spīti visiem reliģiskiem un morāliem pūliņiem mūsos eksistē iznīcinošas, sadistiskas un mazohistiskas tieksmes, agresija, dusmas, skaudība, depresīvas noskaņas, bailes un gļēvums. Mūsos vienlaikus pastāv gan garīgās ilgas, gan bezdievības “telpa”. Neatzīstot savu “ēnu”, neapzināti piedevējam to citiem cilvēkiem. Piemēram, nepamanot savu disciplīnas trūkumu, pārmetam to apkārtējiem. 

Pieņemt savu "ēnu" nenozīmē vienkārši piekrist ar to sadzīvot. Sākumā mums sev pašiem jāatzīst, ka tā eksistē. Šis solis prasa pazemību, drosmi, nokāpšanu no “ideāla es” pjedestāla, tuvināšanos mūsu eksistences netīrajai daļai. 

Pieņemt sevi pašu nozīmē arī pieņemt savu ķermeni, kas nebūt nav viegli. Mēs nevaram savu ķermeni izvēlēties. Sarunās ar cilvēkiem nemitīgi dzirdu, cik daudz ciešanu viņiem sagādā pašu miesa. Tā neatbilst ideālas vīrieša vai sievietes tēlam, popkultūras standartiem. Daudziem cilvēkiem par to kauns. Viņiem šķiet, ka viņu seja nav atraktīva, ka viņu miesas uzbūve ir nepilnvērtīga. Tomēr ķermenis kļūst skaists tikai tad, ja es to pieņemu. Skaistums ir relatīvs. Pastāv taču skaistas lelles, kas paliek vēsas un neizteiksmīgas. 

Vēl grūtāk ir pieņemt savu vainu un piedot sev pašam. Kamēr cilvēks nepiedod sev pašam pagātnes kļūdas, pagātnei aizvien ir vara pār viņu, tā aizvien traucē viņa laimei. Gadās, ka piedot sev pašam ir grūtāk nekā citam. Taču piedošana ļauj mums apzināti uzturēties šajā mirklī, kas nav sabojāts ar senām vainām, kas ir brīvs no pašpārmetumiem. 

 

Avots: Anselms Grins OSB “Najtrudniej jest wybaczyć sobie”, deon.pl

Foto: youtube

Tulkoja Marks Jermaks