Kungs arī šodien ir laivā – arī tad, kad Viņš šķiet aizmidzis (3)

Ceturtdiena, 08 Marts 2018 16:25

Turpinājam publicēt interviju ar kardinālu Brandmilleru, kas tika publicēta jezuītu žurnāla “La Civilta Cattolica” 2017. gada oktobra izdevumā.

Pagājušais gads pagāja diskusijas zīmē - tika apspriesta postsinodālā apustuliskā vēstule “Amoris laetitia”. Tika runāts arī par piecu jautājumu vēstuli, ko Jūs rakstījāt kopā ar vēl trim eminencēm- Raimondu Burkē; Karlo Kaffarru un Joahimu Meisneru, un kam dots nosaukums  “Dubia”. Vēstulē bija jautājumi attiecībā uz dažu punktu izskaidrošanu, saistībā ar fundamentālo un nemainīgo baznīcas mācību. Vai Jūs varētu paskaidrot šīs vēstules “Dubia” būtību?

 

Kardināls Brandmillers: Jautājumi, kas atbilstoši procedūrām, tika uzdoti Svētajam Tēvam un Ticības kongregācijai, bija sekojoša satura:

  1. Vai cilvēks, kas ir saistīts pastāvošas laulības saitēm, taču dzīvo laulāto attiecībās ar citu cilvēku atsevišķos gadījumos var saņemt Absolūciju un Komūniju?
  2. Vai pastāv beznosacījumu morālās normas, kas aizliedz iekšēji ļaunu rīcību? Ja jā, tad vai var runāt par izņēmumiem šajās normās? (piemēram, nevainīga cilvēka slepkavība)?
  3. Vai joprojām ir spēkā tas, ka tie, kas dzīvo pastāvīgas laulības pārkāpšanas stāvoklī, objektīvi atrodas nāvīga grēka stāvoklī?
  4. Vai arī turpmāk paliek saistošs noteikums, ka iekšēji ļauna rīcība nekad nevar tikt uzskatīta par subjektīvi labu?
  5. Vai arī turpmāk paliek saistošs, ka cilvēka sirdsapziņa var atrast izņēmumus un vispārējā negatīvā (aizliedzošā) morālā norma nav saistoša sirdsapziņai?

Kā redzams, šie jautājumi attiecas uz ticības pamatiem un Baznīcas mācību par tikumību. Uz 1.; 4. un 5. jautājumu ir jāatbild skaidru “nē”; uz 2. un 3.- “jā”.

 

Strīdi par “Amoris laetitia”, kā arī diskusijas par projektu “Laulība visiem” bieži tiek uztverti kā aicinājums uz kaut kādu “antropoloģisku pavērsienu”. Īsumā: runa ir par jaunām interpretācijām jautājumam par to, kas cilvēks ir, kas viņš varētu būt, un kam viņam vajadzētu būt. Vai Jūs varētu savu skaidrojumu sākt no jautājuma par to, vai visi šie strīdi nav saistīti ar katastrofālu izpratnes trūkumu par to, kas tad ir cilvēka dabiskās tiesības, par kurām var runāt kā teoloģijā, tā arī citās stingrai hierarhijai pakļautās sfērās?

 

Kardināls Brandmillers: Ja cilvēks uzskata, ka viena dzimuma personas var savā starpā noslēgt “laulību”; ka ķirurģiskā ceļā ir iespējams mainīt cilvēka dzimumu; ka ir iespējamas citas iejaukšanās tajā, kāds cilvēks ir izveidots no dabas, tad tā ir perversa sacelšanās pret Dieva kārtību, pret taisnības Dievu un gudrības Dievu, un Viņa radīto cilvēku. Ja cilvēks pretojas Dievam un Viņa kārtībai, tad tā ir cilvēka pašiznīcināšanās. Runāt par “jaunām interpretācijām” ir kļūdains lēmums.

Tas ir patiesi satraucoši, ka ideoloģiskais jūklis ir aizgājis tik tālu, ka subjektīvisms ir varējis ieņemt vadošās pozīcijas. Cilvēks saka “nē” savai radīšanai, savam Radītājam un arī savai eksistencei. Cilvēks ir apsēdies Dieva tronī! Tas ir grotesks, absurds, taču - arī apokaliptisks skats.

 

No daudzām pusēm šodien atskan balsis, kas žēlojas par to, ka arī Baznīcā valda jūklis. Daudzi ticīgie, kas līdz šim “aizvērtām acīm paļāvušies uz Romu”, tagad jūtas kā tēvzemi pazaudējuši - viņi jūtas pamesti vieni šajā laikmetā, kad, šķiet, kultūras vairs nav vispār nekādas. Pie tam, runa ir ne tik daudz par kāda noteikta drošības garanta pazaudēšanu, cik par to, ka viņi vairs nejūt “stiprinājumu”, ejot pa šo akmeņaino ceļu.

Ļoti bieži rodas iespaids, ka šī distance vēl tiek apzināti palielināta tajā pašā laikā, kad “augšām” tuvu stāvošie tiek aizstāvēti pret jebkuru pārmetumu. Ko Jūs varat teikt par šo vēsturiski izveidojušos un tomēr neparasto stāvokli?

 

Kardināls Brandmillers: Ir taisnība tiem, kas runā par aizmaldīšanos. Šo situāciju paredzēja Svētais Pāvils - pārlasiet vēstuli Titam un abas vēstules Timotejam. Ir jāorientējas uz Svētā Gara vadītu Baznīcu, kura savu šodienas izpausmi ir atradusi Katoliskās baznīcas katehismā. Kas tam runā pretim - neatkarīgi no tā, kas ir šo pretrunu avots - tā nav un nevar būt katoliska patiesība.

Tas, kas uzticas katehismā rakstītajam un dzīvo saskaņā ar to - tas ir uz pareizā ceļa. Tas spēs iziet cauri tumsai, miglai un bezceļu apvidiem- tiešā un pārnestā nozīmē.

Pievērsīsimies jautājumam par “distanci”. Ir cilvēki, kas nekad nav pazinuši Baznīcas ticību, īsto ticību Dievam vai arī labprātīgi atteikušies no tās. Neviens īsts katolis, vēl jo vairāk, ja viņš ir priesteris vai pat bīskaps, nevar samierināties ar to, ka šo cilvēku skaits pieaug. Viņam jābūt gatavam arī šiem cilvēkiem parādīt to ticības ceļu, bez kura nav pestīšanas un mūžīgās dzīves. Jēzus nekad nav teicis “palieciet tur, kur jūs esat”, bet gan: “Nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam!”. Tas, ka mēs, katoļi, strīdamies paši savā starpā tā vietā, lai rūpētos par daudzu cilvēku pestīšanu, liecina par šausminošu dzīvinoša garīguma nepietiekamību mūsdienu katolicismā.

Parunāsim par “vēsturiski izveidojušos un tomēr neparasto stāvokli”. Negribu jums piekrist. Ariāņu krīzes laikā - ariāņi sludināja, ka Jēzus Kristus ir Dieva Tēva radīts, tātad, pirmkārt, Viņš nav vienmēr eksistējis un nav mūžīgs; otrkārt, Viņš nav pielīdzināms Dievam Tēvam - daļa bīskapu Romas impērijas austrumdaļā bija taisni vai sajukusi prātā. Tomēr, pateicoties Nīkajas un Halcedonas konciliem, izdevās pārvarēt šo draudu, kas ticībai varēja kļūt nāvējošs.

Kungs arī šodien ir laivā - arī tad, kad Viņš šķiet aizmidzis.

 

 

Tulkoja Kristīne Jākabsone