Lielais gavēnis ir prieka laiks

Trešdiena, 07 Marts 2018 09:23

Pārāk bieži mēs gavēni uztveram par sērošanas laiku, par tādu bezprieka pašanalīzes periodu, vai arī gluži otrādi - laiku, kad mēs ar dziļu grūtsirdību konstatējam, ka tik ļoti esam pieraduši nekad neieskatīties savas būtības dzīlēs, ka gavēnis faktiski ir pārvērties par kaut kādu tīri ārēju vingrinājumu.

Gavēnis mums it kā kaut ko atņem, pretī nedodot, ja arī ne gluži neko, tad vismaz ne to, par ko sapņojam. Bet gavēnis patiesībā ir kaut kas pilnīgi cits. Uz to ļoti skaidri norāda angļu un vācu vārdi, ar kuriem apzīmē gavēni - “Lent” un [vācu valodā etimoloģiski tam ir tuvu vārds “Lenz”, red.]. “Lenz” - ar šo vārdu vecvācu valodā apzīmē pavasari.

Gavēņa laiks - tas ir dvēseles pavasaris. Par to mēs varam lasīt arī teoloģiska satura grāmatās- tur mums tiek skaidri pateikts, ka gavēņa laikā dvēselei jāatdzīvojas; gavēnis - tas ir sākums, nevis beigas, tad nav jāgremdējas vienīgi pārdomās par grēku, bet gan jāsāk jauna dzīve.

Pie tā mēs vēl atgriezīsimies, bet tagad vēlos pateikt, lūk, ko: ja jau tas ir pavasaris, tad jau tam jābūt liela prieka laikam. Bet kur lai ņem prieku, ja jau mūs aicina uz to, lai uzmanību - un nevis vienkārši uzmanību, bet daudz uzmanības - veltām savai pagātnei un savai tagadnei, kas, gluži loģiski, ne tuvu ne vienmēr raisa mūsos prieku? Taču tas ir laiks, kad Kungs mums saka: “Vai tad tu esi aizmirsis, cik dziļi un cik pilnīgi - nevis cilvēci kopumā, bet katru no mums - tieši tevi Es iemīlēju vēl pirms tavas dzimšanas, tieši tevi Es esmu aicinājis dzīvot, tieši tevi Es esmu aicinājis ienākt šajā pasaulē, kuru Es esmu radījis, tieši tevi Es esmu tā iemīlējis, ka esmu atdevis Savu dzīvību par to, lai tu noticētu Manai mīlestībai.”.

Kristus par katru no mums ir miris pie Krusta. Un Kristus nāve pie Krusta ir Viņa mīlestības mērs pret mums. Mēs taču paši saprotam - ja arī ne no personiskās pieredzes, tad vismaz pārdzīvojumu un jūtu līmenī - ka atdot savu dzīvību par kādu citu cilvēku ir īstens pierādījums tam, ka mēs viņu mīlam, mīlam vairāk par savu dzīvību. Tā mūs ir iemīlējis Kungs. Kad mēs par to visu domājam, tad kaut kādā mērā mums kļūst baisi katram pašam sevis dēļ, jo taču katrs no mums ar savu grēku, lielu vai mazu, ir piespiedis Dieva Dēlu kļūt par cilvēka Dēlu un nomirt mūsu nāvē, lai mēs varētu dzīvot Viņa dzīvi. Taču uzvara nav vis nāve, bet gan dzīvība.

Un Kungs mūs aicina Lielā Gavēņa nedēļas izdzīvot kā dvēseles pavasari, kā laiku, kad mēs pamostamies no aukstā un tumšā ziemas miega un ieejam jaunā dzīvē. Tas nenozīmē, ka meklējot Dievu un tiecoties pretim Viņam, nebūs sēru, nebūs kauna un nebūs sāpju; tas nozīmē to, ka mēs tiecamies pie Tā, Kurš stāv ar atplestām rokām un gaida mūs, kā tēvs gaidīja pazudušo dēlu.

 

 

Tulkoja Kristīne Jākabsone

Foto interneta arhīvs