Eigēnika. Ideoloģija pāri cilvēciskumam

Otrdiena, 06 Marts 2018 15:39

Vāciešu dzejnieks Frīdrihs Helderlīns (Friedrich Hölderlin) reiz trāpīgi atzīmējis: “Mēģinājums radīt paradīzi virs zemes vienmēr beidzas ar elli.”  20. gadsimta noziedzīgās ideoloģijas – komunisms un nacionālsociālisms – sniedz tam pietiekoši daudz apstiprinājumu.

Progresa kults

Jāatzīst, ka katra noziedzīga ideoloģija sākotnēji atsaukusies uz zinātniskuma un progresa vērtībām. Cilvēces izaugsme tehniskā un zinātniskā jomā lika daudziem politiķiem un intelektuāļiem cerēt uz iespēju rast atbildes uz visiem jautājumiem, kā arī universālas zāles pret sociālām un civilizācijas problēmām. Neapšaubāmi, savu ieguldījumu te sniedzis Čārlzs Darvins ar savu evolūcijas teoriju. Īsā laika posmā darvinisms, pat ignorējot paša Darvina uzskatus, ticis pārnests uz sabiedriskām attiecībām. 

Eigēnika radusies kā sociāla darvinisma izpausme, kā sapnis par jaunu, labāku cilvēku. Pēc britu zinātnieka Frensisa Galtona (Francis Galton) teiktā, “ja cilvēce vairosies spontāni, evolūcija mazināsies.” Galtons un viņa piekritēji uztraucās, ka “nepareizas” attīstības rezultātā pasaulē sāktu dominēt “mazvērtīgas personas”, pie kurām tika pieskaitīti trūcīgie, kā arī cilvēki, kas cieš no neārstējamām slimībām. 

Galvenais ienaidnieks – cilvēka auglība

Cīnoties pret “nekontrolējamo evolūciju”, eigēnikas atbalstītāji uzsvēra nepieciešamību kontrolēt cilvēces prokreāciju. Līdz ar to (gan toreiz, gan mūsdienās) galvenais eigēnikas ienaidnieks ir cilvēka auglība. Savukārt eigēnikas pamatinstruments bija masveida sterilizācija ar nolūku mazināt “nevērtīga ģenētiskā materiāla” īpatsvaru. 

Viens no pirmajiem nacistu dekrētiem pēc Hitlera nākšanas pie varas attiecās uz kurlmēmo un citu “nepilnvērtīgo” piespiedu sterilizāciju. Uz šī likuma pamata Vācijā no 1934. līdz 1939. gadam sterilizācijai tika pakļauts ap 300 000 iedzīvotāju. Kara laikā nacisti nevēlamās personas sāka vienkārši nogalināt. 

Līdz 1933. gadam arī 38 ASV štatos likums paredzēja piespiedu sterilizācijas iespēju eigēniskos nolūkos (1927.gadā ASV Augstākā tiesa atzina šīs normas par konstitūcijai atbilstošām.) Pirms Otrā pasaules kara eigēnikai draudzīgi likumi strauji izplatījās arī Eiropā. Viss notika “labāka cilvēka” radīšanas vārdā. 1928.-1938. likumi par sterilizāciju darbojās Dānija, Zviedrijā, Somijā un Norvēģija, ko šodien uzskata par “labklājības demokrātijas” pāraugu. Atsevišķos gadījumos sterilizācijas likumi Skandināvijā bijuši pat drastiskāki nekā hitleriskajā Vācijā. 

Tikai 1960. gadu beigās ASV atcēla pēdējas normas par “sociāli nevēlamu elementu” piespiedu sterilizāciju. Zviedrija no tiem atteicās 1974.gadā. Tiek lēsts, ka laika posmā no 1928. līdz 1974.gadā piespiedu sterilizācijai tika pakļauts 350 000 vāciešu, 60 000 zviedru, 40 000 norvēģu, 58 000 somu un 6 000 dāņu. 

Cilvēks kā nezāle

Sterilizācija nav vienīgais līdzeklis, ko eigēnikas piekritēji lieto, lai “uzlabotu” cilvēka sugu. Nākamais solis bija abortu un kontracepcijas izplatīšana. “Labākais, ko daudzbērnu ģimene var izdarīt kārtējā zīdaiņa labā, ir viņu nogalināt,” uzskatījusi viena no kontraceptīvās politikas pamatlicējām, feministe Margarita Zangere (darbā "Woman and the New Race"). Tāpat Zangere uzstājusi, ka ASV valdībai būtu jāpieliek vairāk pūliņu, lai tiktu vaļā no “nezāles”, t.i. nevērtīgiem sabiedrības locekļiem. 

Interesanti, ka 20. gadsimtā visaktīvāk eigēnikas normas pasaulē lobējuši kreisi orientēti politiķi. Tā sterilizācijas likumus Skandināvijā ieviesa socialdemokrātu valdības. 1921.gadā Zviedrijas izglītības ministrs Arturs Engbergs rakstīja: “Par laimi, mums vēl ir pietiekoši neskarta rase, kas nes sevī dažāda veida lieliskas un cildenas īpašības. (…) Dīvainā kārtā mums ļoti rūp mūsu suņu un zirgu ciltsraksti, taču nemaz nerūp, lai saglabātu mūsu zviedru cilvēciskas īpašības.” 

Eigēnikas idejas likumsakarīgi nav guvušas plašu atbalstu valstīs, kur tradicionāli svarīgu lomu spēlēja katolicisms. Pat fašistu režīms Itālijā, kas daudzos jautājumos piekrita nacistiem, atteicās no sterilizāciju veicinošas politikas. Piemēram, 1934. gadā laikrakstā „L’Italiano” rakstīts: “Jūs pat nevarat iedomāties, kāda nežēlība valda vāciešu ārstu vidū (…), kur viņus pārliecināja, ka tie darbojas tēvijas un zinātnes vārdā (…), jūs pat nespējat iedomāties, uz ko viņi spējīgi, lai pasargātu rasi, kāds ārprāts atrodams viņu grāmatās.” Tāpat eigēnikas politiku noraidīja Franko režīms Spānijā. 

Baznīcas nostāja

Katoļu Baznīca visai ātri reaģēja uz eigēnikas ideju izplatīšanos. Pāvests Pijs XI enciklikā “Casti connubii” (1930) aizstāvējis cilvēcisku ģimenes vīziju, uzsverot; “Ģimene ir svarīgāka nekā valsts. (…) Cilvēki piedzimst ne tik daudz zemei un šai pasaulei, cik debesīm un mūžībai. Valstij nepieder nekāda tieša vara pār iedzīvotāju miesu. Ja nepastāv vaina un līdz ar to iemesls miesīgam sodas, nedrīkst skart miesas veselumu vai to sakropļot nedz eigēnikas, nedz citos nolūkos.” 

Baznīcas mācību tolaik aktīvi atbalstījuši arī katoļu rakstnieki un publicisti. Piemēram, Gilberts Čestertons ilgus gadus cīnījies pret “zinātniska progresa” dievināšanu un mēģinājumiem radīt “labāku cilvēku”. “Būtībā īstie eigēnikas piekritēji vēlas tikai to, lai cilvēci nodotu viņu rīcībā, un nevis kā pagānus atgriešanai, bet gan kā materiālu eksperimentiem. Lūk, šis ir nežēlīgais, barbariskais eigēniskas likumdošanas nodoms,” brīdināja Čestertons. 

 

Avots: Prawo ponad miłością – eugenika, milujciesie.org.pl

Arhīva foto

Tulkoja Marks Jermaks