Kungs arī šodien ir laivā – arī tad, kad Viņš šķiet aizmidzis (2)

Ceturtdiena, 01 Marts 2018 22:08

2017. gads aizritēja protestantiskās Reformācijas 500 gadu jubilejas zīmē. Lutera vārds un protestantisma aspekti bieži tika pieminēti diskusijās par vēsturiskiem jautājumiem. Un katoliskās baznīcas virzienā tika mesti skatieni ar nepārprotamu aicinājumu radikāli “pārvērtēt” luterāņus. Pāvests Francisks 2017. gada 7. decembrī ir teicis, ka “Svētā Gara iezīmētais ekumēniskais ceļš ved pie tā, ka ir jāatsakās no veciem aizspriedumiem, kuru gaismā tiek vērtēts Mārtins Luters un katoļu baznīcas stāvoklis tajā laikā”.

Intervija ar kardinālu Valteru Bradmilleru, publicēta jezuītu žurnāla “La Civilta Cattolica” 2017. gada oktobra izdevumā.

Par kādiem aizspriedumiem ir runa? Vai Lutera ekskomunikācija post mortem ir atcelta? Vai Luters varētu tikt nosaukts pa “Baznīcas doktoru, kas realizējis autentisku reformu”? Vai reformāciju var nosaukt par “Svētā Gara darbības brīdi”, kā ir izteicies viens no Itālijas bīskapu konferences pārstāvjiem? Vai pāvests un Baznīca kopā ar Tridentas koncilu ir grēkojuši, pasludinot luterānismu par bīstamu herēzi?

 

Kardināls Brandmillers: Nebija vajadzīgs nekāds speciāls “Lutera gads”, lai nonāktu pie nepieciešamības pārskatīt konfesionāli - polemistiskos vēstures traktējumus, kas ir radušies vēl pirms Pirmā Pasaules kara. Vismaz kopš tā laika, kad pasaule ir atbrīvojusies no nacistu diktatūras, no kuras cieta gan katoļi, gan luterāņi, abas puses ir atradušas Reformācijas vēstures aprakstos vietas, kuru avotus un interpretāciju ir nepieciešams pārskatīt. Runāt par Lutera pārvērtēšanas nepieciešamību katoļu baznīcā - tas nozīmē vienkārši nepārzināt vēstures faktus un atbilstošo literatūru.

Kas attiecas uz slavenajām 95 tēzēm, tad jāsaka, ka galvenajos vilcienos tās ir saprotamas arī no katolicisma viedokļa. Tās bija dedzīga priestera protesta izpausme pret pārprastajām un nereti ļaunprātīgi izmantotajām indulgencēm.

No tēžu iznākšanas brīža nepagāja pilni trīs gadi, kad Luters 1520. gadā rakstīja labi zināmo “Atklāto vēstuli pāvestam Leo X”, kurā atklājas radikālais lūzums, ko Luters saskata katoļticībā; vēstule līdz pat šim laikam pārsteidz ar saviem skarbajiem un asajiem izteicieniem. Kā viņš varēja nonākt pie šiem slēdzieniem - neviens veiktais pētījums līdz pat mūsdienām nav devis apmierinošu atbildi uz šo jautājumu. Kā “ticības liecinieks” vai “ticības tēvs” Luters neapšaubāmi skaitās atkritis no tās.

 

Par kādiem “aizspriedumiem” pret Luteru mēs runājam? Vai mēs runājam arī par Lutera ekskomunikāciju?

 

Tātad, aizspriedumi. Tā kā šis vīrs jau gandrīz 500 gadus ir miris, tad varbūt labāk runāsim par “spriedumiem”, nevis “aizspriedumiem”? Tur nav, ko piebilst - Lutera ekskomunikācija ir vēsturisks fakts. Kā mēs to varētu padarīt par nebijušu? Ja mēs vēl kaut ko varētu teikt par šo ekskomunikāciju, tad izmantosim romiešu tiesību terminoloģiju: mors omnia solvit - nāve atrisina visas problēmas. Tāpēc ir vismaz naivi prasīt kaut vai simbolisku Lutera ekskomunikācijas atcelšanu. Jā, tā ir naiva attieksme, ka masu medijos šī prasība nereti tiek uzņemta ar aplausiem; patiesībā tā liecina tikai par mūsu pagātnes un vēstures neizprašanu.

Tagad par jautājumu, vai Luters varētu tikt nosaukts par “Baznīcas doktoru, kas realizējis autentisku reformu”. Vispirms vajadzētu noskaidrot, ko mēs saprotam ar vārdu “reforma”. Teiksim tā: tam, kas iznāk reformas rezultātā, ir jābūt tam pašam, ko sāka reformēt, tikai jaunā kvalitātē. Ja tā nav, ja izveidojas kaut kas pilnīgi cits, tad tā vairs nav reforma, bet jau fundamentālas pārvērtības. Jēzus Kristus baznīca var “mainīties” tikai tādā veidā, ka tai jākļūst arvien pilnīgākai un pilnīgākai. To, ko gribēja Luters protestantu baznīcas vēsturnieks Francis Lau sauc par “radikālu kritienu”. Savā vēstulē “Vācu tautas kristīgajai muižniecībai” Luters pauž ticību tam, ka Dievs dos viņam vienu no Jērikas bazūnēm, lai varētu sagraut “trīs sienas, ko sev apkārt uzcēluši Romas piekritēji”.

Pirmo sienu viņš saredz ordinētajā garīdzniecībā; otro - baznīcā, kas dibināta, balstoties uz Jēzus Kristus misiju; trešo - pāvesta varas institūtā. Tas, ka šīs “sienas” balstījās uz Bībeles nesatricināmā pamata, saniknoto augustīnieti sevišķi neinteresēja. Luteram vajadzēja saprast, ka tad, ja viņam patiešām izdosies sagraut šīs trīs sienas, tad sabruks arī visa pāvesta vadītās Baznīcas celtne.

Teikt, ka šī sagrāve bija “Svētā Gara darbības brīdis” - tas ir avantūristisks apgalvojums, kas izskaidrojams ar klaju vēstures faktu ignorēšanu, kura, protams, jo vairāk pārsteidzoša ir tādēļ, ka nāk no bīskapa. Kas attiecas uz Tridentas koncilu: tas ir un paliek ekumēnisks koncils, kas kopā ar pāvestu un pāvesta vadībā ir augstākais baznīcas varas orgāns, kura definētās patiesības ir neapstrīdamas. Tā lēmumi būs mūžīgi.

(Turpinājums sekos)

 

Tulkoja Kristīne Jākabsone