Baznīcas vajāšanas Ķīnā

Ceturtdiena, 01 Marts 2018 11:07

1968. gadā Rietumu jaunatne izgāja Parīzes ielās un ASV universitāšu kampusos, pieprasot pārmaiņas un protestējot pret “paverdzināšanas sistēmu”. Masu pasākumos bija redzami Kuba revolucionāra Če Gevaras un ķīniešu komunisma līdera Mao Dzeduna portreti. Par vienu no šīs kustības iedvesmas avotiem kļuva Mao Dzeduna “sarkanā grāmatiņa”. 

1968. gada paaudzes aizbildnis 

Paradoksālā kārtā par izlutinātās jaunatnes garīgajiem līderiem tolaik tika izvēlēti totalitāro sarkano režīmu veidotāji. Pēc komunisma upuru skaita Ķīnā Mao Dzeduns salīdzināms tikai ar Staļinu Padomju Savienībā un Hitleru Vācijā. Arī ķīniešu komunistu attieksme pret Katoļu Baznīcu īpaši neatšķīrās no citu “tautas demokrātiju” nostājas. 1949. gadā, pēc pilsoņu kara beigām pasludinot Ķīnas Tautas Republiku, tās komunistiskās partijas programmā visiem pilsoņiem bija garantēta reliģiskā brīvība. Ar šo paziņojumu brīvība Ķīnā arī izbeidzās. 

Pēc uzvaras pilsoņu karā Mao Dzeduns ātri vien sāka uzsvērt, ka viena no komunisma prioritātēm valstī ir Ķīnas “atbrīvošana” no svešinieku dominēšanas gan politiskā, gan ekonomiskā, gan reliģiskā jomā. Arī kristietība (īpaši katolicisms) Ķīnā tika atzīta par svešu, to pasludinot par “garīga koloniālisma” izpausmi. 

Baznīcas vēsture Ķīnā

Evaņģēlijs Ķīnas teritorijā ticis sludināts jau no 13. gadsimta, kad tur ieradās franciskāņu mūki. 16. gadsimtā Ķīnā intensīvi attīstījās jezuītu misijas. Misionāru darbība sasniedza jaunu līmeni 19. gadsimta otrajā pusē, kad Ķīna bija salīdzinoši atvērta kontaktiem ar pasauli (šī atvērtība gan bija uzspiesta no Rietumu valstu, īpaši Lielbritānijas, puses.) 

1900. gadā katoļu skaits Ķīnā sasniedza ap 740 000. Jau 1912.gadā tas bija dubultojies, sasniedzot 1 431 000, bet 1926.gadā - 2 394 962. Pirms komunistu režīma iedibināšanas 1948.gadā Ķīnā darbojās četras katoļu universitātes, 3768 pamatskolas, 101 vidusskola, vairāk nekā 200 slimnīcas, kā arī 29 izdevniecības. 1926.gadā pāvests Pijs XI sv.Pētera bazilikā Romā konsekrēja pirmos sešus Ķīnas bīskapus. Savukārt 1946.gadā Pijs XII izveidoja Ķīnā pilnvērtīgu Baznīcas hierarhiju (104 diecēzes, 20 metropolīti un 79 diecēžu bīskapi). Kopš 1949.gadā Ķīnas Baznīcai iestājas pārbaudījumu laiks. 1951. gadā, apgalvojot, ka kristietība esot “ārzemju imperiālisma instruments”, no Ķīnas tika izraidīti 1136 katoļu misionāri un 14 bīskapi. Savukārt 26 bīskapi tika arestēti. 

Līdzīgi “tautas demokrātijām” Eiropā ķīniešu komunisti cīņā pret Baznīcu izmantoja nevis tikai represijas, bet arī centās sagraut tās vienotību no iekšienes. Par sarkano līdzskrējējiem kļuva t.s. “priesteri-patrioti”. Tāpat valsts pieprasīja Baznīcai veikt “demokratizāciju”, kas nozīmētu, ka pāvests un bīskapi vairs nevarētu ietekmēt garīdznieku formāciju un iecelšanu. Tā kā Baznīcas vadība komunistu prasībām nepiekrita, 1950. gadā tai atņēma Sv.Mihaila draudzi Pekinā, kas tika pārveidota par “Reformu komitejas biroju”. “Progresīvie katoļi” partijas paspārnē izvietoja dievnamā sarkanos plakātus ar uzrakstiem “Lai dzīvo komunisms! Lai dzīvo vienota kristietība, brīva no imperiālisma! Lai dzīvo Mao!” Blakus krucifiksam tika izvietota sarkana zvaigzne. Tiesa, pēc 14 “reformatoru” darbības mēnešiem viņu klausītāju skaits dievnamos aizvien nepārsniedza 2000 cilvēku. Pa šo laiku “priesteru-patriotu” skaits saruka no 500 līdz 100. 

 

“Patriotisms” pret ticību

1956. gadā apcietinājumā Ķīnā uzturējās jau 70 priesteri un 3000 laji. Represiju iespaidā valstī darbojās tikai divi bīskapi un 14 priesteri. Paralēli komunisti izveidoja “patriotisko Ķīnas baznīcu”, kas pakļāvās partijai, nevis Romas pāvestam. 1957. gadā Pekinā komunistu uzraudzībā norisinājās “tautas baznīcas” kongress, kurā piedalījās 241 dalībnieks, t.sk. 11 bīskapi un 70 priesteri. Kā redzams, lielākā daļa Ķīnas katoļu par spīti propagandai palika uzticīgi pāvestam un viņa nozīmētajiem bīskapiem. Savukārt 1958. gadā “katoļu baznīcas patriotiskā savienība” iecēla divus “demokrātiski” ievēlētus bīskapus. 

Par Romas atbildi kļuva Pija XII enciklika "Ad Apostolorum Principis” (1958), kurā viņš nosodīja ķīniešu komunistu centienus sagraut Baznīcu. Tāpat pāvests ekskomunicēja “katoļu baznīcas patriotiskās savienības” veidotājus, t.sk. priesterus un lajus, kuri bija tai pievienojušies. 

Kamēr “katoļu patrioti” baudīja varas atbalstu dievnamu un Baznīcas īpašumu sagrābšanā, īstā Katoļu Baznīca paslēpās katakombās. Tas notika 1950. gados un turpinās līdz pat šodienai. Paralēli “patriotiskā baznīca” tikusi izmantota kā varas marionete (jāpiebilst, ka savas “patriotiskās” alternatīvas izveidotas arī protestantiskām denominācijām.) Piemēram, 1963.gadā “patrioti” no draudžu kancelēm pēc komunistu norādījumiem sāka sludināt, ka pāvests esot “velna godinātājs”. 

Tiesa, kultūras revolūcijas laikā (1966-1976) sarkanie kaujinieki uzbruka pat “patriotiskajiem” dievnamiem, cenšoties iznīcināt visu, kas kaut kādā veidā asociējas ar reliģiju. Šo akciju laikā komunisti publiski profanēja krucifiksus un dedzināja Svētos Rakstus. Savukārt cietumos tika ieslodzīti pat garīdznieki, kas iepriekš piekrita sadarboties ar valsti. Ierindas ticīgos pakļāva spīdzināšanai pat tikai par krustiņa nēsāšanu. 

 

Katakombu Baznīca

1982. gadā konstitūcija paredz, ka “reliģiskas organizācijas un reliģiskas lietas nav pakļautas ārzemju spēku kontrolei.” Uz šī pamata katoļi Ķīnā joprojām tiek diskriminēti. Tā 1996. gadā komunisti arestēja divus bīskapus, kuri par spīti sarkano uzspiestajam kursam uzturēja saikni ar Romu. 76gadīgais bīskaps Zeng Jingmu jau iepriekš pavadīja apcietinājumā 20 gadus. Tāpat arī 64gadīgais palīgbīskaps Su Zhimin jau bija izcietis 15 gadus ilgu cietumsodu. 

Ķīnā par nelegālu tiek uzskatīta Svētā Mise, ko celebrē katoļu (“nepatriotisks”) priesteris. Par šī aizlieguma neievērošanu 1996. gadā garīdznieks Guo Bo Le uz diviem gadiem nonāca darba nometnē (līdz šim viņš bija pavadījis cietumā jau 30 gadus). 

Jāpiebilst, ka pie jaunu kardinālu nominēšanas pastāv praksē, kad pāvests nenosauc viņus visus vārdā. Dažreiz jaunieceltie kardināli paliek „in pectore” – pāvesta “sirdī”. Tas attiecas uz Ķīnu un citām zemēm, kur vajāšanu dēļ kārtējas nominācijas varētu izraisīt varas pretdarbību. 

 

 

Avots: Kościół w Chinach – prześladowania, milujciesie.org.pl

Arhīva foto

Tulkoja Marks Jermaks