Ko Kristus ir atnesis virs zemes?

Pirmdiena, 25 Decembris 2017 12:44

Pētera Zēvalda saruna ar kardinālu Jozefu Racingeru, no grāmatas “Dievs un Pasaule. Būt par kristiešiem jaunajā tūkstošgadē”.

 

Reiz sprediķa laikā Jūs skaidrojāt, ka Adventa vainaga sveču uzdevums ir atgādināt bērniem par cilvēces vēstures tūkstošgadēm pirms Kristus piedzimšanas, norādot uz vēl neatpestītās vēstures tumsu. Laikmetu, kas sekoja Kristus piedzimšanai, kristieši ļoti skaisti dēvēja par “anni salutis reparatae”, t. i., atjaunotās pestīšanas gadiem.

Ja mēs iedomājamies pestīšanas laiku kā kaut ko mehānisku, kā pamatīgi nostiprinātu stāvokli, kurā pestīšanu vajag tikai saķert rokā, tad mēs neko neesam sapratuši. Mēs redzam, ka šī ideja tiek pastāvīgi apstrīdēta. Nevienā citā laikmetā nenotika tik daudz nežēlīgu un asiņainu karu kā mūsējā Pirms tam nevarēja notikt nekas tik ļauns, jo nebija tādu apstākļu, kas ļautu īstenot ļaunumu tik rafinētā, racionālā veidā pēc akurāti izstrādātiem tehniskiem plāniem.

Pestīšana, kas mums ir dota dāvanā, nav mehāniska un ārējā lieta. Tā ir uzticēta brīvībai un tādējādi brīvības un cilvēka eksistences trauslumam. Katra cilvēka dzīvē pestīšana ienāk citādā veidā, tas nav vienkārši pats par sevi saprotams. To nevar iestādīt no ārpuses, uzspiest ar spēku, bet to vajag uzticēt brīvībai, kas sākt plaukt. Bet pāri visam ir Tas, kurš nāk mums pretī un piedāvā cerību, kas ir stiprāka par katru postu, ko var pastrādāt cilvēks.

 

Jēzu sauc arī par “jauno Ādamu”. Viņš būtu tas, ar kura starpniecību visa Atklāsme nonāktu līdz pilnībai. Vai jūs varat pateikt sintēzē, ko jaunu Kristus atnesa pasaulei?

 

Pakavēsimies mazliet pie “jaunā Ādama” tēla. Ādams galvenokārt ir cilvēces piedzimšanas “šifrs”, patriarhs. Saucot Kristu par “jauno Ādamu”, Baznīca vēlas uzsvērt, ka līdz ar Viņu savu īsto sākumu rod cilvēces vēsture. Tādējādi radīšana embrionālā veidā norāda uz Kristu un tiek izskaidrota vienīgi Viņa tēla gaismā. Tāpēc no tā brīža mēs mierīgi varam apgalvot, ka līdz ar Jēzu, tieši tāpēc, ka Viņš nav tikai cilvēks, bet Dievs-cilvēks, tika nofiksēti parametri, ar kuriem tiek mērīta cilvēka būtība, kas ir aicināts sasniegt vienotību ar Dievu.

 

Jēzus oriģinalitāti nav jāmeklē atsevišķos Viņa izteicienos vai rīcībā. Krusts, tas veids, kā Viņš to ir pieņēmis līdz ar ciešanām, ko tas nesa, ir kaut kas jauns. Augšāmcelšanās ir kaut kas jauns. Arī piedzimšana no jaunavas ir kaut kas jauns (tā izpratnei varam pietuvoties tādā mērā, cik esam lēnprātīgi). Dieva un tuvākā mīlestības vēstījums kā visa Mozus likuma piepildījums, jauna ir arī Euharistija, kurā Viņš dot pats sevi, sākot no savas augšāmcelšanās. Tas viss ir tas lielais jaunums, ko Viņš atnesa pasaulei. Tas viss atspoguļo jaunumu visaugstākajā mērā: faktu, ka Dievs vairs neatrodas kādā debesu paradīzē tālu no pasaules; faktu, ka Dievs vairs nav pilnīgi Citāds un neaizsniedzams, bet ka Viņš ir arī pilnīgi mūsu tuvumā, Tāds, kas tapa identisks ar mums, kas mums pieskaras, un arī mēs Viņam varam pieskarties, mēs Viņu varam pieņemt un arī Viņš mūs pieņem. No šī redzes viedokļa īstā Jēzus oriģinalitāte ir Viņš pats, par cik Viņš ir Dievs un cilvēks vienā personā.

 

 

  

 Tulkoja Aleksandrs Stepanovs

Priestera komentārs

Jēzus, pagriezies atpakaļ un redzēdams viņus sekojam, tiem jautāja: “Ko jūs meklējat?” Jņ 1, 35-42