Katolicisms kā cita planēta. Profesora Tomasa Hovarda atgriešanās

Piektdiena, 01 Decembris 2017 09:24

 „Pirms pievienoties Katoļu Baznīcai 25 gadus biju evaņģēlists, tad vēl 25 gadus – anglikānis. Biju ļoti entuziastisks, dedzīgs „stiprā tipa” protestants. Evaņģēlisti Amerikā ir pats konservatīvākais protestantisma veids. Piemēram, Bilijs Grehems (Billy Graham) ir evaņģēlists. Viņi sevi uzskata par „kristiešiem, kas no jauna piedzimuši”. Viņi saka: „Esmu pieņēmis Jēzu kā manu personīgo Pestītāju” un tml. Evaņģēlisti brīvi pārvalda Bībeli, kas vienmēr pārsteidz katoļus. Viņi velta daudz laika tās studēšanai un iegaumēšanai. Augot šajā dievīgajā gaisotnē, biju drošs, ka mums ir taisnība. 

Nemaz nešaubījos, ka evaņģēlisti ir īstie kristieši. Liberālus kristiešus mēs par kristiešiem neuzskatījām, bet Romas katoļu mūsu kartē vispār nebija, jo viņi godināja Mariju, viņiem bija pāvesta koncepcija. Zināju, ka Romas Katoļu Baznīcā viss bija slikti, kaut gan nekad nebiju to pārbaudījis. 

Studējot Anglijā, tiku uzņemts Anglikāņu baznīcā, kas daudzos aspektos izskatās kā Katoļu Baznīca. Tātad, no tīri protestantiska kulta ar sprediķi un dziesmām pārgāju pie euharistiskās liturģijas, jeb Mises. Sapratu, ka šī liturģija pēc būtības ir senais Baznīcas kults. Sapratu, ka mēs, brīvdraudžu protestanti, 16.gadsimtā, Kalvina un Cvinglija laikos, atmetām euharistisko liturģiju un tās vietā ielikām dievkalpojumu ar sprediķi. Sāku interesēties par pirmatnējo Baznīcu, sāku lasīt Baznīcas tēvu darbus. Jau tur ir runa par Misi, bīskapiem… Pirms tam neviens man par to nebija teicis. 

Galu galā sāku apzināties: es kā kristietis, Anglikāņu baznīcas loceklis, zināmā mērā aizvien palieku nošķirts no senās Baznīcas, apustuļu, mocekļu un tēvu Baznīcas, kas paliek izstieptas rokas attālumā. Nespēju sev atbildēt, kādēļ joprojām neesmu katolis. Tas man prasīja daudz pūliņu. Diez vai katoļi apzinās, cik grūti nopietnam protestantam ir kļūt par katoli. Tas atgādina lidojumu uz citu planētu. 

Kas šīs grūtības izraisa? 

Es teiktu, ka tas ir emocionāli grūti. Evaņģēlisms ir tava ģimene, tas ir ļoti silts kristietības virziens. Pasākumos valda ļoti silta gaisotne. Un tad paskatieties uz katoļiem, kuri dodas prom pēc Mises, nesarunājoties savā starpā. Tas izskatās kā briesmīga sveša zeme. Mana konvertēšanās nozīmēja, ka man jāatstāj „dzimtā puse”. Zaudēju darbu. Biju evaņģēliskas koledžas profesors. 50 gadu vecumā nonācu uz ielas, jo kļuvu par katoli. Bostonas arhibīskaps, kardināls Lovs (Law) to uzzinot pamudināja Bostonas semināru atrast man darbu. Un tā - jau 15 gadus pasniedzu seminārā. 

Vai konvertīti sava lēmuma dēļ saskaras ar problēmām ģimenē? 

O, jā! Piemēram, vīrs ir gatavs pāriet katolicismā, bet viņa sieva nespēj rast mieru jaunajā situācijā. Mēs pazīstam šādas ģimenes. Mana sieva kļuva par katoli 10 gadus vēlāk nekā es. Mums tā nebija problēma, man ir brīnišķīga, dzīvesgudra sieva. Svētdienās devāmies pie diviem dažādiem altāriem. Paļāvos uz Dievu, ka Viņš viņu vadīs. Tomēr daudzas ģimenes izjūk. Evaņģēlistam kļūt par katoli ir tāpat kā kļūt par musulmani. Visai bieži ģimenei tā ir traģēdija. Tiek uzskatīts, ka cilvēks ir pametis kristīgo ticību.  

Kurā mirklī mainījās Jūsu attieksme pret katolicismu? 

Garīgais svētceļojums turpinājās gadiem ilgi. Aizvien labāk iepazinu Katoļu Baznīcu. Reiz 1984.gadā mūsu anglikāņu Euharistijas laikā mana sieva teica: „Tevis šeit vairs nav, vai ne?” Tas mani satrieca. Iedomājos, ka šī sirsnīgā un gudrā sieviete pamanīja kaut ko tādu, ko baidījos atzīt. Sarunājāmies vairākas nedēļas, izraudājām daudz asaru. Reiz no rīta sieva sacīja: „Gribu, lai zini: Dievs man ir iedevis spēju uztvert Tavu pāreju katolicismā kā kaut ko neitrālu. Viņš man ir devis prieka spārnus.” Tas darīja mani brīvu. Kolosāls mirklis. 

Un vēl? 

Svarīgi bija uzdot sev nevis jautājumu „Kurš dara labākus darbus?”, bet gan „Kas ir patiess?” Zināmā mērā evaņģēlisti ir ļoti radoši, enerģiski… Daudzās jomās rodas iespaids, ka viņi Amerikā veic vairāk labu darbu nekā Katoļu Baznīca. Tomēr jautājums bija – kas ir patiess? Vienā brīdī sapratu, ka Romas Katoļu Baznīca ir pirmo kristiešu Baznīca. Tā ne no viena nav atdalījusies. Tā ir pastāvējusi vienmēr. Tā nav radusies 16., 18. vai 19.gadsimtā - Vitenbergā, Cīrihē, Ženēvā, Edinburgā vai Amsterdamā. Tā ir radusies pie krusta reizē ar asinīm un ūdeni, kas izplūda no Pestītāja sāna. 

Pakāpeniski pārliecinājos arī par Pētera nozīmi Baznīcā. Šķiet, te meklējams patiess katoļu ekumenisms. Ja kāds man uzdotu jautājumu „Vai esi noskaņots ekumeniski, vai tici, ka pastāv viena Baznīca?”, es atbildētu – jā. Bet piebilstu: „Ticu, ka ceļš, kas pie tā ved, ir visu kristiešu atgriešanās pie paklausības Romai." 

Šķiet, tas varētu nepatikt skaļākiem ekumenisma piekritējiem.

Jēzus Kristus lūdzies, ka Baznīca ir viena. Un ko izdarīja protestantisms? Diemžēl Amerikā pastāv ap 40 000 protestantu denomināciju. Katoļu Baznīca saka: Dievs vēlas, lai Baznīca ir viena. Galu galā izšķiroša nozīme bija jautājumam „kas ir Baznīca?” Katoļi tic, ka tā ir viena, tā ir veidojusies uz apustuļu pamata, nevis demokrātiskā ceļā. Apustuļi nodeva savu varu bīskapiem. Vara mācīt un valdīt Baznīcā pieder bīskapiem un īpaša veidā – Romas bīskapam. Turklāt Baznīcai nav varas mainīt savu mācību. 

 

Publicitātes foto

Avots: Nawrócony: Uciekajcie przed liberalnym katolicyzmem, fronda.pl

Tulkoja Marks Jermaks

Priestera komentārs

Jēzus, pagriezies atpakaļ un redzēdams viņus sekojam, tiem jautāja: “Ko jūs meklējat?” Jņ 1, 35-42