Svētais Jozafats – moceklis par vienotību

Pirmdiena, 20 Novembris 2017 09:50

/Marks Jermaks/ 

Sv. Jozafata (Jana) Kunceviča darbība līdz pat mūsdienām ir un paliek klupšanas akmens starp ticīgajiem, kuri ilgojas pēc neviltotas vienotības, un tiem, kuri centienos pēc vienotības saskata vien intrigas un ļaunus nodomus. Katoļu Baznīca viņu godina kā mocekli, kurš upurēja savu dzīvību Rietumu un Austrumu kristiešu apvienošanas vārdā.

Jozafats Kuncevičs piedzima 1580. gadā krievu izcelsmes ģimenē Volodimiras Volinskā, mūsdienu Ukrainas teritorijā. Bērnībā pirmo reizi apmeklējot vietējo dievnamu, mazais Jans pavaicāja mātei, kas ir Cilvēks, ko attēlo piesistu pie krusta. „Tas ir mūsu Pestītājs Jēzus Kristus, kurš mūsu grēku dēļ pieņēma nāvi uz krusta,” atbildēja sieviete. Turpmāk svētais atcerējās, ka sadzirdot šos vārdus, sajuta, it kā viņa ķermenim caurī izgāja kāda dzirkstele. Kopš tā laika puisis iemīlēja dievkalpojumus un nekad neizlaida Euharistijas svinības. 

Dzīvojot Viļņā, vīrietis pievērsās garīgai literatūrai, bet Austrumu Baznīcas stundu liturģija viņam kļuva par teoloģijas skolu. Lietuvā viņš saskārās ar skaisto labvēlības liecību no vietējiem jezuītiem. Šajā posmā viņš arī sajuta aicinājumu uz priesterību. Pēc jezuītu ieteikuma Jozafats iestājās baziliāņu ordenī, bet 1609.gadā tika iesvētīts par priesteri uniātu (grieķu katoļu) ritā. 

Klosteris tajā laikā atradās bēdīgā stāvoklī. Tur dzīvoja vien daži vecāka gadagājuma brāļi, tomēr neviens no viņiem neievēroja regulu. Tāpat neviens no brāļiem nespēja nodrošināt Jozafatam garīgo vadību, tādēļ vīrietis bija spiests pats formēt savu garīgo dzīvi caur lūgšanām un lasīšanu. 

Jozafats mīlēja un augstu vērtēja pareizticīgo tradīciju un liturģiju, taču reizē nesaskatīja būtiskus šķēršļus izlīgšanai ar Romu. Diskutējot ar ūnijas pretiniekiem, Jozafats uzsvēra, ka, lai piederētu pie Katoļu Baznīcas, nebūt nav jāatsakās no savas identitātes. 

Jāatzīmē, ka 1596. gadā tika noslēgts Brestas ūnija, kā rezultātā daļa Kijevas metropolijas pareizticīgo bīskapu atjaunoja vienotību ar Romu. Tas nozīmēja, ka daļa pareizticīgo atzina Romas pāvesta primātu, vienlaicīgi saglabājot dievkalpojumu ritu bizantiešu tradīcijā. Pēc bīskapu domām, jaunajai uniātu Baznīcai bija jāpaliek uzticīgai kristīgo Austrumu tradīcijai, vienlaicīgi atjaunojot vienotību ar Romu. Šo nostāju vēlāk atbalstīja arī Romas pāvesti. Līdz ar to radās vajadzība pēc jauno Baznīcas struktūru stiprināšanas Polijas austrumos. 

38 gadu vecumā Jozafats tika nominēts par Polockas arhibīskapu. Garīdznieks bija pazīstams kā askēts. Par privātām telpām viņš sev izvēlējās vismazāko istabu arhibīskapa pilī. Pārējas telpas tika atvēlētas vietējām trūcīgām ģimenēm. Jaunā arhibīskapa diecēze iekļāva gandrīz visu Baltkrievijas teritoriju. Tomēr katedrāle uz to brīdi bija sagrauta, bet klosteri tukši, daudzās draudzēs bīskaps nekad nebija redzēts, savukārt priesteri cieta no vietējas aristokrātijas spiediena, kura uztvēra garīdzniekus kā savus kalpus. Misi tolaik celebrēja ļoti reti, tāpat nebija arī sprediķu. Savukārt ūnijas pretinieki izplatīja vēstules, nomelnojot Jozafatu kā nodevēju, kurš taisoties pārveidot Austrumu baznīcas, uzspiežot tām latīņu ritu. 

Jozafats nelabprāt uzņemās arhibīskapa pienākumus, sirdī paliekot vienkāršs mūks. Tomēr savā amatā viņš darbojās visai aktīvi, atjaunoto sv.Sofijas katedrāli Polockā, būvējot dievnamus un klosterus. Viņš katru dienu svinēja Euharistiju un uzstāja, lai viņa piemēram seko visi Polockas priesteri. Vienlaicīgi Jozafats it visā ievēroja pareizticīgo Baznīcas tradīcijas, demonstrējot saviem oponentiem, ka tikai Baznīcas vienotība var sekmēt kristietības atjaunotni. Tajā pašā laikā arhibīskaps neslēpa sirsnīgas attiecības ar latīņu rita garīdzniekiem, īpaši jezuītu kolēģijas profesoriem. 

Pretestība Brestas ūnijas sekām aizvien pieauga. Bīskaps lika lietā savus talantus, cenšoties mazināt radušos spriedzi starp uniātiem un pareizticīgajiem, kuri tos uzskatīja par šķeltniekiem. Uzrunājot pareizticīgos, bīskaps Jozafats bieži atsaucās uz savām krievu saknēm.

1621. gadā situācija pasliktinājās. Atgriežoties Vitebskā no Varšavas, arhibīskapu sagaidīja neapmierināto pūlis. Par laimi, toreiz vardarbības draudus izdevās novērst. Naidīgi noskaņoti fanātiķi centās izolēt arhibīskapu no tautas un likvidēt nesen noslēgto ūniju. Par nemiernieku līderi tiek uzskatīts Melecijs Smotrickis, kuru ūnijas pretinieki paralēli iesvētīja par Polockas bīskapu. Tiesa, Smotrickis reāli nepildīja šos pienākumus, dzīvojot Viļņā, jo vairums dievnamu tāpat atradās Jozafata pārziņā. Tomēr „alternatīvajam” bīskapam izdevās uzkūdīt pret Jozafatu Vitebskas iedzīvotājus, apgalvojot, ka arhibīskaps plāno ieviest latīņu ritu.

1623. gadā 21. novembrī, savas mocekļa nāves dienā arhibīskaps Jozafats pēc rīta liturģijas atgriezās no baznīcas uz rezidenci. Laukumā pie viņa pils bija pulcējies agresīvi noskaņots pūlis. Fanātiķi salauza pils vārtus un uzbruka arhibīskapa kalpiem. Tad Jozafats izgāja pie nemierniekiem, lūdzot būt žēlīgiem pret viņa padotajiem. Uz brīdi iestājās klusums, bet tad ūnijas pretinieki uzbruka Jozafatam. Arhibīskaps pieņēma mocekļa nāvi – fanātiķi viņu piekāva, kāds vīrietis ar cirvi pārlauza garīdzniekam galvu. Arhibīskapa mirstīgās atliekas tika apgānītas un iemestas Daugavā. 

Pēc sešām dienām tās tika atrastas upes krastā. Par spīti tam, ka arhibīskapa mirstīgās atliekas ilgu laiku atradās ūdenī, tās tika atrastas ūdens neskartas. Tomēr vajāšanās turpinājās pat pēc svētā nāves. Kara laikā starp Poliju un Krieviju 1653. gadā sv. Jozafata relikvijas tika slēptas Krievijā, Lietuvā un Polijā. 1705.gadā cars Pēteris I pavēlēja tās sameklēt un sadedzināt. Tā kā relikvijas netika atrastas, cara pārstāvji sarīkoja asinspirti sv. Sofijas katedrālē. Vēlāk relikvijas nonāca Radzivilu dzimtas paspārnē. Bjalā Podļaskā, Ļubļinas apkaimē, arī attīstījās sv.Jozafata godināšana. 

Uniātu vajāšanu laikā sv.Jozafata kults aizvien paplašinājās. Neviens no priesteriem (pat tiem, kuri atteicās no ūnijas) nevēlējās apgānīt sv.Jozafata relikvijas. Tādēļ cara gubernators lika žandarmiem noslēpt tās baznīcas pagrabos. Svētā relikvijas tika atgūtas 1916. gadā. Tad tās nonāca Vīnē, bet vēlāk – Romā. Arhibīskaps Jozafats tika beatficiēts jau pēc 20 gadiem, bet 1867. gadā viņu iecēla svēto kārtā. Kopš 1949. gada viņa relikvijas atrodas sv.Pētera bazilikā Romā. 

Sv. Jozafats Kuncevičs ir uzticības paraugs svētajam tēvam un smaga vienotības centienu ceļa aizbildnis starp katoļiem un pareizticīgiem. 

 

Arhīva attēls

Priestera komentārs

Jēzus, pagriezies atpakaļ un redzēdams viņus sekojam, tiem jautāja: “Ko jūs meklējat?” Jņ 1, 35-42