Ulfs Ekmans: kā es izlēmu pāriet katolicismā

Trešdiena, 01 Novembris 2017 08:02

Slavenais Zviedrijas brīvbaznīcas „Dzīvības Vārds” dibinātājs, viens no lielajiem mūsdienu protestantisma līderiem Ulfs Ekmans 2014.gadā konvertējies katolicismā. Par saviem garīgajiem meklējumiem, kas turpinājušies 15 gadus, un lēmumu kļūt par katoli, Ulfs un viņa sieva Brigita stāsta autobiogrāfijā „Lielais Atklājums. Mūsu ceļš uz Katoļu Baznīcu”.

„Par stūrakmeni un pēdējo pagrieziena punktu attiecībā uz manu lēmumu kļuva brauciens uz Poliju 2013. gada novembrī. Mūs uzaicināja uz Krakovu, uz lielu katoļu konferenci. Kaut gan pasākuma raksturs bija ekumenisks, nevis harismātisks, tajā piedalījās daudz harizmātu. To apmeklēja daži bīskapi, simtiem priesteru un dažādu draudžu pārstāvju – katoļu un protestantu. Savā uzrunā pievērsos Svētā Gara lomai evaņģelizācijā, kristiešu vienotībai un Gara realitātei cilvēka dzīvē. 

Konferencē valdīja īpaša gaisotne un slāpes pēc Dieva. Slavēšana bija dedzīga, bet Euharistija, ko svinēja tuvākajā bazilikā – fantastiska. Mani uzrunāja baznīca, kas bija pilna. Kristieši tik skaisti lūdzās un slavēja Dievu, tik dziļi izdzīvoja liturģiju. Tajā bija gan kārtība, gan brīvība, kā arī dedzība, devīgums, ticība un mīlestība tik brīnišķā un nobriedušā formā. 

Šo intensīvo dienu laikā, kalpojot no rīta līdz vakaram, pirmo reizi pēc manas saslimšanas nebiju sajutis ne mazāku nogurumu. Nogurums, kas mani pavadīja pusotru gadu un tik viegli pārvērtās par galvassāpēm, pēkšņi atkāpās. Tad ieraudzīju, ka ir ceļš, ir kopiena, kurai var pievienoties un ir darbs, ko darīt. Tajā brīdī atvērās kaut kādas durvis, sirds dziļumos sajutu, ka tajās iespējams ieiet. 

Drīz pēc atgriešanas no Krakovas sazinājos ar mācītāju Joakimu un pastāstīju par mūsu plāniem un lēmumu iestāties Katoļu Baznīcā. Saruna bija ļoti veiksmīga. Mācītājs to pieņēma lielā mierā un atbildēja, ka tas viņu nepārsteidz. Pēc atgriešanas no Polijas viņš bija pamanījis manī kādas pārmaiņas.

Lēmums kļuva par faktu. Atlika jautājums par konkrētu laiku. Protams, radās jautājums, kā lai es kalpoju „Dzīvības Vārdam”, ņemot vērā manas šaubas. Slimība man lika būtiski samazināt apgriezienus. Brigita toreiz jau bija pensijā. Savukārt februārī arī es biju informējis draudzes padomi, ka plānoju darīt tāpat. 

Smags lēmums

Bijām pārliecināti, ka lēmums pievienoties Katoļu Baznīcai izplūda no Kunga gribas. Tas bija dziļi iesakņojies mūsu sirdīs… Tomēr apzinājāmies, ka tas ir liels notikums neatkarīgi no tā, cik labi sagatavosimies paši un sagatavosim tam draudzi. Sagaidīju, ka lēmums atstāt draudzi pēc 30 gadu mācītāja kalpošanas izraisīs pamatīgu šoku. Kaut gan biju drošs, ka „Dzīvības Vārds” tiks galā. Runa taču nebija par darbošanos pret kopienu. Par spīti kritiķu apgalvojumiem, mēs neatraidījām to, ko iepriekš bijām uzcēluši. 

Tobrīd manī vēl bija šaubu ēna. Varbūt, jānogaida vēl gads? Notika kaut kas īpašs. Reiz decembra naktī pamodos un sadzirdēju iekšā: „Laiks iekāpt ūdenī. Kā Tu vēlies – līdzīgi Jonasam vai Pēterim?” „Gribu kā Pēteris,” sekoja mana atbilde. Tad es aizmigu. Šaubas pilnībā izklīda. 

Laiks rīkoties

Daudzi man prasīja, vai uztraucos. Gan jā, gan nē. Sākumā sagaidīju lielāku stresu. Tomēr pa ceļam uz „Dzīvības Vārdu” sajutu dziļu mieru. Rūpīgi sarakstīju sprediķi. Nesteidzīgi, soli pa solim virzījos pie galvenās domas – ka mēs ar Brigitu esam nolēmuši kļūt par katoļiem. 

Toreiz teicu: „Katoļu Baznīcā esam atraduši pēctecību, kas sasniedz apustuļu laikus un pašu Jēzu, kā arī spēku un noteiktību, kas nodrošina, ka elles vārti to neuzvarēs. Mūsuprāt, šis spēks būs nepieciešams nākotnē, un tā ir dāvana visiem kristiešiem, sekmējot kristietības izdzīvošanu pasaulē, kas kļūst aizvien nežēlīgāka un kristietībai naidīgāka.

Šie atklājumi mums ir kļuvuši par argumentu ieraudzīt un novērtēt visu to, ko gadsimtiem paturējusi Katoļu Baznīca. Neesam vadījušies tikai pēc vēlmes paplašināt zināšanas par ekumenismu. Sākām apzināties, ka pats Svētais Gars mūs pamudina patiesi savienoties ar Katoļu Baznīcu…"

Draudzē iestājās pilnīgs klusums… Noslēdzot sprediķi, mācītājs Joakims piegāja man klāt un apskāva un tad īsi uzrunāja sapulci. Kad atstāju skatuvi, man par izbrīnu mani pavadīja sirsnīgi aplausi. Mācītājs Joakims uzsāka aizlūgšanu un mūs svētīja…

Tikšanās ar pāvestu

Diemžēl svētdienas dievkalpojuma miers neturpinājās ilgi. Tuvākajās dienās medijos sacēlās vētrā. Pirmdienas vakarā atkal ierodos „Dzīvības Vārdā”, lai paskaidrotu savu lēmumu un atbildētu uz jautājumiem. Protams, daudzi bija sašutumā. Katra nākamā diena atnesa jaunus viedokļus par mūsu lēmumu, bet emocijas uzkarsa…

Vēlāk devāmies uz Vatikāna Radio Romā. Sniedzu interviju Šarlotei Smedai, stāstot par mūsu ceļu un lēmumu… Uzzinājām, ka pēc trešdienas audiences mums būs ļauts satikt pāvestu Francisku. Tikšanās kopā ar mums piedalījās arī dedzīgi argentīnieši no bijušās pāvesta draudzes Buenosairesā. Pēc audiences pāvests nesteidzīgi pārstaigāja telpu, uzrunājot cilvēkus. Viņš sāka ar slimniekiem. Veids, kā viņš pauda savu mīlestību, bija „atbruņojošs”. Pēc laika viņš piegāja mums klāt. Pāvests mūs atcerējās un pieminēja savu draugu, anglikāņu bīskapu Tomiju Palmeru, kurš viņu bija informējis par mūsu lēmumu. Saruna turpinājās kādas divas minūtes, kas ir ilgi, ņemot vērā, cik daudzi ilgojās pēc pāvesta uzmanības. Noslēgumā palūdzām, lai pāvests par mums aizlūdz. Viņš tūlīt nolieca galvu un paņēma mūs aiz rokas. Ņemot vērā skandālu medijos, tas mūs tiešām stiprināja. Aizgājām no audiences laimīgi un pateicīgi, cerībā uz jaunu dzīvi, kas mums drīz bija jāuzsāk. 

 

Bijušais Zviedrijas brīvbaznīcas „Dzīvības Vārds” mācītājs Ulfs Ekmans un viņa sieva Brigita oficiāli iestājās Katoļu Baznīcā 2014.gadā. Laulātais pāris pieņēma iestiprināšanas sakramentu Sv.Mises laikā, ko vadīja Zviedrijas vadošais bīskaps Anders Arboreiluss OCD. Pirms tam, 2013. gadā, par katoli kļuva mācītāja dēls Bendžamins Ekmans. 

Avots: Ulf Ekman o swoim przejściu na katolicyzm, deon.pl

Foto: youtube

Tulkoja Marks Jermaks 

 

Priestera komentārs

Kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš uzkāpa kalnā; un, kad Viņš bija atsēdies, mācekļi piegāja pie Viņa. Un Viņš, atdarījis savu muti, mācīja tos. Mt 5,1-12a