Reformācijas politika: Lutera kustība bija vienlīdz gan varas, gan reliģijas rīks

Pirmdiena, 30 Oktobris 2017 07:42

1517.gadā Kristīgā Baznīca joprojām bija visas Rietumu sabiedrības pati sirds, un lielākā daļa cilvēku bija izteikti dievbijīgi un lojāli Baznīcai un tās tradīcijām, pat ja viņi apzinājās, ka Baznīcas vadītājiem piemita daudzas nepilnības. Taču pāris gadu laikā šie paši kristieši pārvērtās par klosteru dedzinātājiem, pāvesta lamātājiem, statuju, dievnamu un relikviju iznīcinātājiem. Kas izraisīja šīs apbrīnojamās pārmaiņas?

Vienkārši sakot – Reformācija bija gan politiska sacelšanās, gan arī reliģiska kustība. Daudzu Svētās Romas impērijas prinču politiskā pārliecība reformatoru apspiestību padarīja politiski un ekonomiski izdevīgu dominējošajai sabiedrības kārtai.

Piemēram, Vācijā, kad aizsākās Lutera sacelšanās, un bija skaidrs, ka Svētās Romas imperators Kārlis V bija apņēmies palikt katoļticībā, Vācijas prinči, bruņinieki un zemnieki reformātorus uzlūkoja kā iespējamo spēku, kas varētu radīt jaunu Vāciju. Pieņemot protestantismu kā savu ticību, viņi būtu brīvi no imperatoriem, prinčiem, bīskapiem, kā arī no tā, ko viņi uzskatīja par hronisku pāvestu iejaukšanos.

Sociāli raugoties, sociālā kohēzija būtiski ietekmēja feodālisma sabrukumu un iedzīvotāju pārvietošanos uz pilsētām. To vēl vairāk pastiprināja Melnās Nāves izplatība 14. un 15.gadsimtā.

Mēris bija nogalinājis apmēram trešdaļu no visiem Eiropas iedzīvotājiem, tostarp arī garīdzniecību, un tas nopietni iedragāja stabilitāti daudzās zemēs.

Humānisma un renesanses domas intelektuālās sekas arvien bija dziļi jūtamas. Kritizējot sholastismu un ar nicinājuma un satīras palīdzību cīnoties pret hierarhiju, humānisti padarīja neiespējamu to, ka tas neskartu arī teoloģiju. Humānisti Bībeli Eiropas sirdsapziņas priekšā cēla jaunā gaismā. Dezidērijs Erasmus, Džons Kolets un citi uzsvēra Bībeles vietu pašā ticības sirdī. Ar šādu savu rīcību viņi sagatavoja ceļu Luteram un citiem viņam sekojošiem reformātoriem, lai galveno uzmanību pievērstu Rakstiem.

Protams, ka Baznīcā pastāvēja problēmas – piemēram, atlaižu (indulgenču) tirgošanas prakse, par ko liecina šausminošās un nelikumīgās dominikāņa Johannesa Tetcela darbības, visā Vācijā tirgojot indulgences, lai piesaistītu naudu pāvesta Jūlija II vērienīgajam projektam – pārbūvēt svētā Pētera baziliku. Pastāvēja arī vēlo viduslaiku filozofijas novirziens – kā, piemēram, Viljama no Okhamas mācība, – kas noliedza tradicionālo kristīgo filozofiju un veicināja individuālismu, kā arī garīgākas un vienkāršākas Baznīcas tēlu.

Gadsimtiem ilgi lollardi, viklifīti, albiģieši un katari bija veicinājuši šos herētiskos apgalvojumus un versijas. Bet viņi nekad nebija guvuši ilgstošu noturību kristietībā. Bet lietas tagad bija mainījušās. Laicīgie valdnieki šajās herēzijās saskatīja iespēju ceļam uz varu, un kristīgā ideja nespēja ilgi izdzīvot viduslaiku laikmetā.

Visi šie, šķietami atšķirīgie pavedieni, bija vienkopus sakrājušies 16.gadsimta pirmajos gados, bet vienīgi pietrūka kāda visus vienojoša vadoņa vai „katalizatora”. Patiešām, ja tiktu piešķirts laiks, tad reformas Baznīcā varētu būt sasniegušas lielas lietas. Tomēr Vācijā bija kāds augustīniešu mūks – tēvs Mārtins Luters, - kurš izmainīja pasauli saviem priekšniekiem iesniedzot „95 tēzes” 1517.gada 31.oktobrī. Tradīcija, ka viņš aizgāja līdz Pils baznīcas durvīm un tās pienagloja pie durvīm, lai visi varētu tās izlasīt, tiek uzskatīts par apokrifu.

Visbeidzot pāvests Leons X viņu ekskomunicēja ar savu bullu Exsurge Domine 1520.gada 15.jūnijā, bet Luters savu atbildi Romai sniedza nākamajā decembrī. Studentu un atbalstītāju pūļi pulcējās pie Vitenbergas pilsētas vārtiem un skaļi atbalstīja, kad Luters pāvesta bullu un Kanonisko tiesību kodeksu sadedzināja ugunskurā. 

1521.gada janvārī pāvests Leons uzlika oficiālu ekskomunikāciju ķecerīgajam mūkam. Bija notikusi sacelšanās un līdz ar to kristiešu vienotībai bija pienākušas beigas.

Tradicionālās viduslaika taisnīguma formas pieprasīja, lai Luters tiktu arestēts, nodots laicīgajai varai un tiesāts kā ķeceris. Bet tagad, izmainītajā pasaulē, Luters palika nesodīts. Tiesas vietā viņš tika uzaicināts ierasties dievbijīgā imperatora Kārļa V, viņa tiesas un impērijas prinču priekšā 1521.gada 18.aprīlī.

Kad viņš tika aicināts atsaukt savus rakstus, Luters atteicās. Imperatoram bija iespēja Luteru sadedzināt uz sārta, gluži tāpat kā Janu Husu pirms viņa. Tomēr tāda nebija politiskā griba. Prinči bija negribīgi, ņemot vērā lielo atbalstu Luteram viņu zemēs, un tādējādi Kārlim vajadzēja rīkoties piesardzīgi, lai nepieļautu pilsoņu karu. Vilcināšanās bija izšķiroša Luteram, kurš bija iedvesmojies no vācu augstmaņa Frederika III no Saksijas.

Luters būtu varējis „pazust no skatuves” (daudzi domāja, ka viņš ir miris vai sodīts). 1521.gada maijā tika izdots Vormsas edikts, ar kuru Luters tika pasludināts ārpus likuma un viņa raksti tika aizliegti. Tomēr puses pamazām sāka jau veidoties un Frederiks III vienkārši izvēlējās ignorēt šo ediktu, bet citur tika pieņemti daudz ekstrēmāki Luteram labvēlīgi lēmumi.

Valsts pēc valsts, īpaši impērijas teritorijā, luterānismu pasludināja par valsts reliģiju.

Pēc Špeieras sanāksmes 1526.gadā, Vācija tika burtiski sadalīta divās daļās atkarībā no ticības, kurai pieslējās lielākais iedzīvotāju skaits.

Vispārīgi runājot, Vācijas ziemeļi pieslējās Luteram, bet dienvidi palika katoļticīgi. Visā kartē bija apvidi, kuros minoritātes jutās gan apspiestas, gan apdraudētas. Spriedze bija ļoti sakāpināta, un Reformācijas pēkšņās svārstības radīja vardarbību, nemierus un beigu beigās arī asinsizliešanu.

Nākamajos gados imperators Kārlis mēģināja rast krīzes politiskos un militāros risinājumus, bet 1555.gadā viņš nonāca smagas realitātes priekšā, ka protestantisms jau bija pārāk dziļi iesakņojies un arī prinči bija apņēmušies aizsargāt savu neatkarību. Beigu beigās tas viss beidzās ar Augsburgas mieru. Tā apstiprināja impērijas reliģisko iedalījumu, atzīstot de facto luterānisma pastāvēšanu, pieprasot ikvienai Baznīcas amatpersonai, kas vēlējās kļūt par protestantu, atteikties no amata; tā arī it kā garantēja miermīlīgu līdzās pastāvēšanu visām ticībām imperatora pilsētās.

Augsburga prinčiem arī piešķīra ekskluzīvu privilēģiju pašiem izlemt, kādas reliģijas piekritējiem vajadzētu būt viņu padotajiem, kas izteikts slavenajā latīņu teicienā cuius eius religio („Valdnieka reliģija ir arī valsts reliģija”). Līdz tam arī pašu reformatoru vidū notika skaudras šķelšanās.

Kompromiss, kas pārtrauca gadu desmitiem briedušo rūgto naidīgumu – Augsburgas miers, - tomēr bija ļoti tālu no galīgā miera sasniegšanas impērijas teritorijā. Tā trūkumi lielā mērā izraisīja briesmīgo Trīsdemit gadu karu (1618 – 1648), kas izpostīja visu Eiropu, īpaši Vāciju. Kristietība bija sadalīta un kopš tā laika vienotība vairs nav panākta.

 

Avots: Matthew E. Bunson, Reformation Politics: Luther’s Movement Was as Much About Power as Religion, www.ncregister.com

Tulkoja Agnese Strazdiņa

Foto: Public domain

Priestera komentārs

Kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš uzkāpa kalnā; un, kad Viņš bija atsēdies, mācekļi piegāja pie Viņa. Un Viņš, atdarījis savu muti, mācīja tos. Mt 5,1-12a