Mūsdienu neokomunistu ieguldījums dženderisma neprātā

Trešdiena, 11 Oktobris 2017 13:34

Modernais dženderisms lielā mērā ietekmējies no neomarksisma domātājiem, pie kuriem pieder t.s. „Frankfurtes skolas” pārstāvji protestanti Teodors Adorno un Jirgens Hābermāss, kā arī Makss Horkheimers, kurš slavējis protestantismu par cilvēka atbrīvošanu no pienākuma paklausīt Romas Baznīcai. 

Vai pietiekoši radikāli?

Makss Horkheimers, kurš, iespējams, visvairāk ietekmējis jauno kreiso ideoloģiju kā dženderisma avotu, līdz galam bija pārliecināts par Marksa un Engelsa mācības nozīmi, kaut arī reizi pa reizei dēvējis viņu sociālistiski komunistisko materiālismu par „totalitāro barbarismu”, „ļaušanos neprātam” un „dievekli”. Mūža beigās kādā intervijā Horkheimer paudis cieņu Marksam kā lielam domātājam. Tāpat viņš uzskatījis, ka jāpieliek gals „vēstures teoloģiskajam raksturam”. Šo tēzi atbalstīja arī citi jauno kreiso pārstāvji no Frankfurtes pie Mainas, ieskaitot mūsdienu neomarksistu Jirgenu Hābermāsu. 

Jāatzīst, ka žēlsirdības vārdā Hābermāss pieļauj liberāli sociālistiskās valsts un reliģijas līdzāspastāvēšanu, taču pēc būtības viņš pārliecināts, ka nākotnē kristīgā reliģija tiks likvidēta. Tas pats attiecas uz jebkādu citu morāli, kurai, pēc viņa domām, piemīt pārejošs raksturs tās primitivitātes dēļ. 

Baznīcas mācības noraidīšana

Konkretizējot savas idejas par laulību un ģimeni, Horkheimers atsakās no „jebkādām mistiskām, dogmatiskām māņticībām, no Baznīcas pozīcijas”. „Nevēlamies piederēt pie stulbeņiem, kuri ļauj sev sabojāt eksistenci, paliekot „dievnamā”, ideoloģiskas šķietamības pasaulē,” māca kreiso līderis. 

Saskaņā ar neomarksistu uzskatiem, priekšstatus par morāli nosaka „psihiski pārstrādātas pasaulīgas lietas”. Tādēļ morāle ir pretrunā ar materiālistisko zinātni. Mūsdienu kreisajiem reliģija ir vienīgi cilvēka fantāzijas un psihes produkts, nekas vairāk. Kādreiz to pašu sludinājusi Freida psihoanalīze, ko neomarksisti, piemēram, Adorno, centušies pamatot kā „zinātni”. 

Nost ar morāli 

Tāpat Horkheimers noraidījis „asins radniecības normatīvo raksturu”, jeb ģimeni, kas tiek pieskaitīta pie „vistumšākajiem ideoloģijas dievekļiem”. Raksturojot savas attiecības ar vecākiem, domātājs atzīst: „Neļaušu sev sekot tradicionālai attieksmei, it kā starp maniem vecākiem un mani varētu garīgi pastāvēt kaut kas vairāk, kā tikai nepārvarama un garlaicīga plaisa, kas realitātē nav aizpildāma.” 

Tēva autoritātes idealizācija, atsaucoties uz Dieva plānu, dabu vai prātu, pēc Horkheimera idejām, ir „ekonomiski pamatota institūcija”. Savukārt mātei beidzot jātiek vaļā no „monogāmas laulības”, kas traucē ļauties „tīram jutekliskumam”. Dzīves noslēgumā filozofs gan ar skumjām atzīst: „Attīstītajās valstīs zūd tēva autoritāte… jo tajās mazinās ticība Dievam, ko bieži sauc par Tēvu.” Starp citu, vēlāk Horkheimers atzinis tradicionālas audzināšanas pozitīvo lomu, kā arī to, ka bez teoloģijas būtu grūti pamatot, kāpēc mīlestība ir labāka par naidu. 

Neokomunistiskā Frankfurtes domātāju skola apgalvo, ka „bērns buržuāziskā ģimenē nepiedzīvo nekā no tās noteiktības un mainīguma. Bērns uztver ģimenes attiecības kā dabīgas, nepieciešamas un mūžīgas, padarot tās par fetišu.” Tāpat bērna apziņa nepamana kādu svarīgu lietu, par ko bērnu informē mūsdienu sociālistiskā teorija: „Cilvēks ir sociāli ekonomisko attiecību produkts… to atzīstot, viņš neatgriezeniski zaudē ticību viņa dzīves apstākļu dabiskumam.” Savukārt paklausība katoļu morālei „lauž bērna gribu”, turpina ar kreiso ideoloģiju saistīts dženderisms. 

Dženderisms saprot cilvēku kā „seksuālas dziņas sašķelšanās” produktu uz vīrieti un sievieti. Līdz ar to sabiedrības izaugsme tiek saistīta ar ģimenes iznīcināšanu, aizvietojot to ar komūnām. Cilvēks pēc būtības ir tikai savas seksualitātes daļa. 

Revolucionāru intereses

Kādēļ neomarksisms uzbrūk ģimenes saitēm? To nosaka „kopīgas revolūcijas intereses”. Galu galā cilvēks, laulība vai ģimene neosocialistiskajā mentalitātē nav „dievišķās iestādes”. Modernais neokomunisms uzstājas par permanento seksuālo revolūciju, kas izpaužas dženderisma ideoloģijā. 

Saskaņā ar dženderisma idejām, ģimene ir jāiznīcina, jo visu sociālo institūtu starpā tā visvairāk ietekmē indivīda attieksmi pret autoritāti, reizē aizmirstot, ka pati ģimene ir „sociālo attiecību radījums”. Neomarksisms runā arī par autoritātes „produktīvo” aspektu, taču kopumā apgalvo, ka autoritāte „bremzē cilvēka izaugsmes spēku darbībā”. Pakļaušanās jebkādai autoritātei esot pretrunā indivīda labumam. 

Horkheimers apgalvojis, ka „seksuālo attiecību regulēšanas dzimumattiecību un ģimenes rāmjos” neizriet no Dieva Radītāja gribas vai dabas. Seksualitāti pilnībā nosakot ekonomiski un procesuāli aspekti. Tas ļaujot cilvēkiem mainīt savus priekšstatus par seksuālo dzīvi, piemēram, realizēt homoseksuālas attiecības bez jebkādiem reliģiskiem, morāliem vai juridiskiem ierobežojumiem, jo tie ir tikai matērijas un pasaules attīstības elementi. Šī doma ir ieviesta praksē dažās civilizētās Eiropas valstīs, pielīdzinot homoseksuālas savienības laulībai. 

Cits Frankfurtes skolas domātājs Herberts Markūze uzstājies par „visu sfēru seksualizāciju”, pakļaujot realitāti un kultūru nepieciešamībai atbrīvot seksuālo dziņu. Virzībā pie „progresa” būtu jāatsakās no Dieva, gara, morāles, normām, valsts, reliģijas, Baznīcas un pat dabas likumiem. 

Rezumējot, jāatzīst, ka neomarksisma Frankfurtes skolas ideoloģijā vīzija par laulību un ģimeni ir pilnīgā pretrunā ar kristīgo mācību, kas atzīst, ka ģimeni un laulību radījis Dievs, un ka tās ir Trīsvienības attēls, kas pilnībā piepildās mūžībā. Līdz ar to rodas nepieciešamība aizstāvēt gan kristīgo mācību par ģimeni, gan pašas ģimenes kristīgo uzbūvi, uzsverot sakramentālas laulības nozīmi, kas ir vienas sievietes savienība ar vienu vīrieti.

 

Avots: Prof. pr.Tadeušs Guzs (ks. prof. Tadeusz Guz), Ļubļinas Katoļu Universitātes Tiesību filozofijas katedras vadītājs „Marsz nowej lewicy”, naszdziennik.pl

Publicitātes attēls

Tulkoja Marks Jermaks

Priestera komentārs

Kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš uzkāpa kalnā; un, kad Viņš bija atsēdies, mācekļi piegāja pie Viņa. Un Viņš, atdarījis savu muti, mācīja tos. Mt 5,1-12a