Māksla izdarīt pareizas izvēles

Otrdiena, 03 Oktobris 2017 09:38

Ģimene, draugi, izaugsme, karjera, aizraušanās, sports, sapņi... Tikai 24 stundas diennaktī, taču viss ir svarīgs! Kā tikt vaļā no šīs “sērgas”? Zinu trīs pārbaudītas metodes.

Man piemīt kāda vājība, bet, iespējams, tā ir rakstura īpašība: vienmēr gribu visu. Tieši tādēļ savā darbībā pievēršos tik daudzām lietām, tik daudzas lietas man ir būtiskas. Īpaši jūtīgi reaģēju, redzot, ka cilvēkiem ir slikti, ka pastāv problēmas, uzreiz jūtu pamudinājumu sniegt palīdzību, kaut ko darīt.

Kalpojot kā studentu kapelāns saskāros ar to, ka pie manis nemitīgi kāds nāca, no rīta līdz vakaram. Kādā brīdī pamanīju nespēka pazīmes, vairs nevarēju izpildīt visus uzdevumus. Tādēļ pie ieejas savā istabā uzrakstīju šādus vārdus: “Vairāk vairs nevaru. Varu labāk.” Bet zemāk norādīju pieņemšanas laikus.

Un kā ir šodien? Viena no lietām, ar ko nodarbojos ikdienā, ir ātra problēmu atrisināšana. Ja kāds darbinieks pieļauj kļūdu, zibenīgi ķeros pie risinājuma meklējumiem. Tomēr problēmas gadās vienmēr. Kādēļ par tām jāuztraucas? Ja es koncentrētos uz problēmām, tad nevarētu pievērsties svarīgākām lietām, mērķiem, uz kuriem tiecos.

Kopumā vadu ap 300 projektu. Ja es dotos uz darbu un realizētu visu pēc kārtas, nekas netiktu sasniegts. Katru rītu aizdomājos, kas jādara, lai viss notiktu. Izvēlos prioritātes un meklēju idejas. Bez tā nav jēgas iet uz darbu, jo tad tikai traucēšu citiem pildīt viņu uzdevumus. Tomēr parasti idejas man ir.

Pareto princips

Kad biju Zinātņu un tehnoloģijas universitātes students, lasīju grāmatas par laika menedžmentu un atklāju Pareto likumu. Saskaņā ar to, 20 % mūsu laika sasniedzam 80 % rezultātu, bet 80 % laika – 20 % rezultātu. Sāku veidot savu uzdevumu sarakstu, izvēloties 20 % svarīgāko lietu. Pārējos 80% uzskatīju par mazāk svarīgām. Sākumā tas likās par grūtu.

Būdams perfekcionists, nespēju pieņemt lēmumu no kaut kā atteikties. Tomēr darīju to pamazām: sadalīju lietas trijās kategorijās: vissvarīgākās lietas (20 %), svarīgas lietas (60 %) un mazāk svarīgas lietas (20 %). Nolēmu, ka ar pēdējo kategoriju nenodarbošos vispār. Drīz vien izrādījās, ka šīs lietas atrisinās bez manas līdzdalības. Pateicoties šai vienkāršajai metodei, izrāvos no pasaules, kur svarīgi ir viss. Iemācījos, ka mērķa sasniegšanai nav jādara pilnīgi viss.

“Pazīsiet pēc augļiem” 

Turpmāk izstrādāju savu metodoloģiju. Kad man priekšā ir daudz uzdevumu, es nezinu, kas no tā ir svarīgs. Tādēļ darbojos un novēroju rezultātus. Pamanot, ka kāda lieta vai uzvedība sniedz labākus rezultātus, paturu to prātā kā izšķirošu informāciju. Uz tās pamata plānoju turpmāko rīcību.

Pateicoties šādai metodei, ko saucu “Pazīsiet pēc augļiem”, tiku vaļā no daudziem stereotipiem. Parādīšu to, izmantojot piemēru par bērnu audzināšanu. Audzinot bērnus, vecāki pieņem, ka šajā procesā būs svarīgas noteiktas lietas. Pamanot, ka izvēlētās metodes bērnu neietekmē labvēlīgi, vecākiem rodas pretenzijas, ka bērns neatbilstiņu gaidām. Es daru pretēji: uzskatu, ka galvenais visu problēmu avots esmu es pats. Turpinot audzināšanas piemēru, es pamēģinātu citu metodi, pārliecinātos, ka tā strādā, un padarītu to par galveno prioritāti.

Prioritātes  

Lietojot “augļu pazīšanas” metodi, spēju vadīt tik milzīgu labdarības organizāciju un vairākus projektus, kas saista kopā miljonu cilvēku un ģenerē miljoniem svarīgu lietu. Savā darbā lielā mērā nosaku prioritātes, taču tās izriet nevis no manas gudrības, bet no spējas pamanīt cēloņsakarības. Redzu, ka, ja mēs kaut ko darām, mums izdodas sasniegt adekvātu rezultātu.

Šī pieeja ļauj cilvēkiem koncentrēties uz tā, kas patiešām ir svarīgs. Tādējādi esam sapratuši, ka organizācijas stipruma mēraukla ir personas, kuras to veido. Pašai organizācijai nav nozīmes: foršas lietas dara forši cilvēki.

Esmu pārliecināts, ka, apgūstot prasmi izdarīt pareizas izvēles, cilvēks var kļūt labāks, viņa dzīve kļūs foršāka, un arī cilvēki viņam apkārt labāk jutīsies. Apmaldījies cilvēks visus bloķē, nodarbojas ar nesvarīgām lietām un vienlaicīgi izvirza citiem pretenzijas, ka viņi nedara to, kas no viņiem tiek gaidīts. Savukārt “sakārtots” cilvēks, kurš zina, kas patiešām ir svarīgs, ienes mieru, saskaņu un kārtību.

 

Avots: priesteris Jaceks Stričeks (Jacek Stryczek), “Cēlās Pakas” un “Nākotnes Akadēmijas” vadītājs, Asociācijas WIOSNA prezidents, biznesa publicists, grāmatas “Nauda Evaņģēlija gaismā” autors, sabiedrisko attiecību speciālists. Jak mądrze wybierać?, deon.pl

Foto: YouTube

Tulkoja Marks Jermaks

Priestera komentārs

Kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš uzkāpa kalnā; un, kad Viņš bija atsēdies, mācekļi piegāja pie Viņa. Un Viņš, atdarījis savu muti, mācīja tos. Mt 5,1-12a