Histērija ap „jezuītu sazvērestību”

Ceturtdiena, 28 Septembris 2017 09:49

19. gadsimts kļuva par pirmās lielās sazvērestības teorijas laikmetu. Runa ir par “jezuītu sazvērestību”. Kopš izdevuma Monita secreta (1612) publicēšanas informācijas telpā aizvien vairāk izplatījās priekšstats par jezuītu savtīgumu, ambīcijām un varaskāri.

Lielā jezuītu sazvērestība

Pret jezuītiem vērstā propaganda atgādina histēriju, taču tās autori uztvēra sv. Ignācija no Lojolas sekotājus kā visa “ļaunā katolicisma” iemiesojumu, pierakstot garīdzniekiem atpalicību, varaskāri, intrigas pret nevēlamām Baznīcas amatpersonām un neierobežotu tieksmi pēc materiālas bagātības. Jezuīti tika izvēlēti par uzbrukuma mērķi galvenokārt tādēļ, ka Baznīcas ienaidnieki visai pamatoti uzskatīja viņus par katoļticības dzīvotspējas pierādījumu. Tā tas ir bijis gan kontrreformācijas (16.–17. gs.), gan apgaismības (18. gs.), gan Franču revolūcijas laikos.

Aplūkojot antikatoliskās propagandas attīstību, jāpiekrīt G. K. Čestertona teiktajam, ka tad, ja cilvēki vairs nekam netic, tie spēj noticēt jebkam. Piemēram, angļu protestanti 17. gadsimtā bija pārliecināti, ka “Jēzus Sadraudzība” ir atbildīga ne tikai par “papisma maldu” izplatīšanu, bet arī par dabas katastrofām Albionā.

Ap 1630. gadu jezuītu misionāri atveda no Dienvidamerikas zāles pret malāriju, ko bija pārņēmuši no Andu indiāņiem. Zāles tika pagatavotas no vietējo koku mizas. Kaut gan vēsturē šis preparāts pazīstams ka hinīns, sākotnēji to dēvēja par “jezuītu pulveri”. 1658. gadā, malārijas epidēmijas laikā Londonā, pulveris tika piedāvāts kādam pilsētas pašvaldības loceklim. Par spīti šai intervencei, pacients nomira, kas kļuva par ieganstu masu histērijai, kuras dalībnieki uzskatīja, ka jezuīti plāno noindēt visus Eiropas protestantus.

Savukārt 1666. gadā, kad Londonā izcēlās milzīgs ugunsgrēks, vairāku publikāciju autori centās pārliecināt sabiedrisko domu, ka “papisti” ar jezuītiem priekšgalā mēģina nodedzināt Angliju.

Simtiem miljonu cilvēku, kuri pašlaik lieto gregoriāņu kalendāru, droši vien pat nenojauš, ka tā ieviešana kādreiz tika uzskatīta par “jezuītu mahināciju”. Pāreja uz jaunu kalendāru 1582. gadā faktiski nozīmēja, ka pēc 5. oktobra uzreiz iestājas 15. oktobris. Tādējādi izkrita dažas brīvdienas, ko arī mēģināja pārmest tieši jezuītiem, jo kalendāra maiņu ierosināja zinātnieks, jezuīts Kristofers Klavijs. Tā dēļ vairāki jezuītu centri katoļu valstīs cieta no uzbrukumiem. Savukārt protestantu valstis vienkārši atmeta Gregora kalendāru kā “jezuītu blēdību”.

Baltais pāvests, melnais pāvests

19. gadsimtā Eiropas informācijas telpā parādījās simtiem rakstu, apgalvojot, ka faktiski Baznīcu vada “melnais pāvests”, t. i. jezuītu ordeņa ģenerālis. Piemēram, grāmatā “Jezuītu sazvērestība: slepenais ordeņa plāns” tika apgalvots, ka 1825. gadā neoficiālas tikšanās laikā “Jēzus Sadraudzības” biedri nolēma pakļaut sev visu pasauli. Tas bija politiskās paranojas iesākums, ko vēlāk citā kontekstā turpinājuši arī “Cionas gudro protokolu” autori.

Pirmie “kultūras kari” 19. gadsimtā skāra Apenīnu pussalu. Ar to jāsaprot liberālās elites centienus īstenot sekularizācijas politiku. Te priekšplānā bija Pjemonta karaļvalsts, kas Itālijas apvienošanas centienus kombinēja ar antikatolisku politiku. Pjemonta liberālā vadība 1850. gados pieņēma virkni pret katoļiem vērstu likumu (Baznīcas īpašumu konfiskācija, klosteru slēgšana, Baznīcas padzīšana no publiskās izglītības sfēras). “Brīva Baznīca brīvā valstī” – šādi skanēja liberāļu līdera E. Kavūra (Cavour) izvirzītais lozungs. Praksē tas nozīmēja t. sk. jezuītu izsūtīšanu no valsts 1848. gadā. Pirms spert šo soli, valdība veica plašu antikatoliskās propagandas kampaņu.

Šajā ziņā par atslēgas avotu kļuva grāmata “Mūsdienu jezuīts” (Il Gesuita moderno). Tās autors bija pr. Vinčenco Džoberti (Vincenzo Gioberti), karaļa Kārļa Alberta kapelāns. Faktiski runa ir par viena garīdznieka sūdzība pret citiem garīdzniekiem 5 sējumu apjomā. Galvenā grāmatas tēze bija šāda: jezuīti ir Pjemonta un visas Itālijas iekšējie ienaidnieki, “Austrijas miesīgās māsas”, t. i. austriešu spiegi. Pēc pr. Džoberti rakstītā, jezuīti ienīst prātu, progresu un zinātni.

Līdzīgi procesi 19. gs. 70. gados norisinājās arī Vācijā, kur Bismarks ar liberālās elites atbalstu realizēja savu antikatolisko kampaņu. 1872. gadā Reihstāgā tika pieņemti “Noteikumi par jezuītiem”, kas aizliedza “Jēzus Sadraudzības” biedriem uzturēties valsts teritorijā. Aizliegums attiecās arī uz tiem jezuītiem, kuri bija Vācijas pilsoņi.

Par histērisko kampaņu Vācijā savulaik ziņojis Lielbritānijas vēstnieks Berlīnē Odo Rassels: “Sabiedriskais viedoklis saskata jezuītu sazvērestību katrā nāvē un katrā katastrofā. Pirms kāda laika Berlīnes zooloģiskajā dārzā nomira lauva, pilsētas iedzīvotāju mīlulis. Avīzēs tika apsolīta balva 1000 talāru apmērā katram, kurš palīdzēs atklāt lauvas nāves noslēpumu. Sabiedriskā doma uzreiz izvirzīja ideju, ka lauvu noindējuši jezuīti.”

Antikatolicisms ar antisemītisma piegaršu

Interesanti, ka 19. un 20. gadsimta mijā Vācijā antijezuītisms un antisemītisms bieži vien izpaudās kā vienas medaļas divas puses. Daudzi antikatoliski autori pārmeta jezuītiem kristietības “jūdaiskošanu” (Verjudung). Popularitāti guva termins “židojezuītisms” (Juda-Jesuitismus). Hjūstons Stjuarts Čemberlens (Houston Stewart Chamberlain), neapšaubāmā autoritāte visiem “āriešu civilizācijas” sakņu meklētājiem, paudis, ka sv. Ignācija “Garīgie vingrinājumi” esot “semītu prāta produkts”. Savukārt “pētnieks” Georgs Lomers 1913. gadā rakstījis, ka, aplūkojot sv. Ignācija attēlus, jākonstatē, ka “augšējais plakstiņš noteikti nav vācisks, tas nosedz gandrīz pusi acs, kā tas dažreiz ir arābiem un ebrejiem, kas norāda uz semītu asins piemaisījumu.”

Piebildīsim, ka Lomera un citu “āriosofu” un okultistu darbi tolaik bija galvenā lasāmviela jaunajam Ādolfam Hitleram. Starp viņa iemīļotajiem autoriem bija arī J. Lancs fon Lībenfels (Lanz von Liebenfels), bijušais cistercietis, kuru izslēdza no ordeņa par homoseksuālismu. Pēc bijušā mūka rakstītā, “jezuīts nekad uzbrūk tieši. Viņš izmanto cilvēka sievu! Vāciešu vīri, sargiet no viņiem vispirms savas sievas! Nav tādas protestantu sievietes, pat mācītāja sievas, kuru jezuīti nespētu samaitāt!”

Francijā par Trešās Republikas sekularizācijas kampaņas elementu 1870. gados kļuva jezuītu izsūtīšana (1879). Arī tur sabiedrība pakāpeniski tika sagatavota šādai naidīgas politikai. Slavenais franču vēsturnieks Žils Mišlē (Jules Michelet) grāmatā “Jezuīti” (Des Jésuites) atmaskojis jezuītu varaskāri, ko tie realizējot, “korumpējot jaunos prātus”. Tāpat jezuītiem tika pārmestas intrigas, manipulēšana “caur biktskrēsla restēm” un sieviešu pakļaušana savai ietekmei, kuras, pēc Mišlē domām, ir īpaši padevīgas “jezuītu mahinācijām”.

Debašu laikā Francijas parlamentā 1879. gadā jezuītu izsūtīšanas iniciators, izglītības ministrs Žils Ferī  (Jules Ferry) skaidrojis tā: “Viņi ir tie, kas nosaka toni izglītībā. Viņi ir tie, kas sniedz piemēru citiem. Viņi ir tie, kas gūst panākumus, viņi ir tie, kas ir modē. Tieši viņi kalpo kā modelis visām Baznīcas iestādēm, tieši pie viņiem šīs iestādes iegūst sev grāmatas.” Šis bija patiesais uzbrukumu cēlonis “Jēzus Sadraudzībai”, sākot ar 16. gadsimtu. Antikatoliskās histērijas cēloņi meklējami nevis ordeņa vājumā, bet tieši pretēji – tā spēkā un uzticībā Evaņģēlijam un Baznīcai.

 

Avots: Grzegorz Kucharczyk Dr. hab., prof. “Propagandą w Kościół cz. 4 – wielka teoria spisku”, milujciesie.org.pl

Publicitātes attēls

Tulkoja Marks Jermaks

 

Priestera komentārs

Kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš uzkāpa kalnā; un, kad Viņš bija atsēdies, mācekļi piegāja pie Viņa. Un Viņš, atdarījis savu muti, mācīja tos. Mt 5,1-12a