Ideoloģiskais karš pret Baznīcu. Apgaismības tumsa

Otrdiena, 19 Septembris 2017 08:56

Apgaismības laikos antikatoliskās propagandas pamatā bija Reformācijas vēstījumi. Arī „progresīvo” salonu apmeklētāji pievērsās ziņām par "miljoniem inkvizīcijas upuru" un noziegumiem, kas notiekot aiz katoļu klosteru mūriem.

Katolicisma "tumsonība"

Tomēr apgaismība cīņa pret Katoļu Baznīcu ienesa arī jaunu motīvu, t.i. pārliecību, ka katoļticība ir šķērslis civilizācijas attīstībai, māņticības un tumsonības izpausme. Šajā kontekstā katolicisms vairs nebija tikai nežēlīgu noziedznieku, manipulatoru un nemiernieku reliģija. Mainot akcentus, apgaismības darboņi uzsvēra, ka katolicisms ir nevis bīstams, bet primitīvs. Šāds uzskats ticis tiražēts apstākļos, kad katoļticīgie cieta no politiskās diskriminācijas un tika izslēgti no valsts dzīves. To labi ilustrē Lielbritānijas un Īrijas piemērs 18. gadsimtā, kur katoļi ilgstoši tika pakļauti t.s. „soda likumiem” (penal laws), pārvēršoties par otrās kategorijas pilsoņiem. 

Britu (protestantu) presē 18. gadsimtā katoļu valstis, piemēram, Francija, parasti tika attēlotas kā atpalikušas, nabadzīgas un intelektuāli neattīstītas. Kopumā tas pats notika Reformācijas laikos, kad Lielbritānija un Nīderlande sacentās ar Spāniju un Portugāli par ietekmi kolonijās. 

Izplatot mītu par franču atpalicību, britu presē parādījās arī stāsti par katoļu svētkiem. Saskaņā ar propagandas vēstījumu, no katoļiem nevar sagaidīt čaklumu un radošumu. Šo reliģiski motivētu „slinkumu” propaganda attiecināja arī uz Spāniju un Īriju. 

Jaunā, nepazīstamā planēta

Jāatzīst, ka antikatoliskajā propagandā apgaismības periodā svarīgu vietu ieņēma „apgaismoto elišu” pārstāvju ziņojumi par ceļojumiem uz katoļu zemēm. Piemēram, kāds angļu ceļotājs, aprakstot savu braucienu uz Itāliju, šausminājies par katoļu dievnamu greznību: „Tas ir apkaunojoši! Kamēr daudzi pilsētas iedzīvotāji mirst badā, dārgakmeņi un citas bagātības tiek aprakti baznīcās!”

Līdzīgus aprakstus atrodam arī Vācijas presē attiecībā uz „progresīvo” nekatoļu ziņojumiem no katoliskās Bavārijas. Piemēram, viens no redzamākajiem vāciešu apgaismības pārstāvjiem, apjomīgās Deutsche Bibliothek izdevējs F. Nicolai, apmeklējot Dievmātes sanktuāriju Altotingā, raksta: „Ik gadu uz šejieni ierodas tūkstošiem stulbo fanātiķu.” 

18. gadsimta otrajā pusē vāciešu apgaismības aprindās popularitāti ieguva „reliģiskās fizionomijas” jēdziens. Viens no šīs jaunās „zinātnes” interešu laukiem bija „katoļu izskata” izpēte. Protams, šis izskats ticis uztverts kritiski, izņemot jaunas katoļu sievietes, kuras, pēc F. Nicolai viedokļa, pateicoties savam savdabīgumam bija „smukākas nekā citas”. 

Paralēli izplatījies arī priekšstats par to, kā no katoļu reliģijas ir cietusi "parasta tauta". Grāmatā „Par reliģiju un reliģiskajām tradīcijām Vīnē” F. Nicolai norāda: „Ticība brīnumiem un melnsvārču valdīšana, kas nesaraujami saistīta ar katolisko reliģiju, gadsimtu garumā attīstījusies, lai apslāpētu tautas prāta spēku.” Par tumsonības izpausmi autors uzskatīja, piemēram, to, ka „katru dienu katoļu valstīs no miltiem pagatavots cepumiņš šķietami tiek pārveidots par Dievu”. 

Katoļu „aprobežotības” kalngals

Kā jau tika minēts, braucieni uz katoļu zemēm apgaismības laikos tika uztverti kā lidojumi uz kādu nepazīstamu planētu. Tādēļ mainstream britu prese Īriju katoļus aprakstīja kā „amerikāņu mežoņus”. Savukārt Prūsijas valdnieks, „karalis - filozofs” Frīdrihs II poļu kaimiņus pielīdzināja „amerikāņu irokēziem”.

„Karalis - filozofs” ne tikai ierosināja Polijas sadalīšanu, bet arī konsekventi uzstāja, ka šo valsti ir pārņēmusi tumsa, ko pavairo vecmodīgā šļahta un primitīvā katoļu garīdzniecība. Šos uzskatus Frīdrihs bieži paudis sarakstē ar Rietumu Eiropas apgaismības elites pārstāvjiem ar Voltēru priekšgalā. Savukārt apgaismības darboņi nodeva to tālāk, savienojot pret Poliju vērstu politisku retoriku ar „melno leģendu” par katolicismu kā primitīvu un nežēlīgu ļaužu reliģiju. 

Trešā reiha propagandas aparāta vadītājs Jozefs Gēbelss uzsvēris: lai cilvēki ieticētu meliem, pietiek vienkārši bieži tos atkārtot. Tomēr Gēbelss nav šīs metodes autors, pirms viņa to izmēģinājuši daudzi citi manipulatori. 1724. gadā Toruņā (Polija) notika sadursmes starp katoļiem un protestantiem. Par to kulmināciju kļuva protestantu uzbrukums vietējai jezuītu kolēģijai un katoļu kapelas izpostīšana. Pēc nemieriem sekoja asa valsts reakcija: ķēniņa Augusta II sasauktā tiesa piesprieda dažiem protestantu aktīvistiem nāvessodu. Šis fakts kļuva par ieganstu plašai nomelnošanas kampaņai apgaismības presē, pasludinot Poliju par „galējas reliģiskas neiecietības valsti”. Vienlaicīgi britu prese uzsvēra: „Papisms vienmēr bijis asiņaina reliģija, kas māca vajāt protestantus ar uguni un zobenu, pielietojot necilvēciskas zvērības.” 

Te gan būtu jāpiebilst, ka tieši šajos laikos okupētajā Īrijā bija aizliegta katoļu ticības praktizēšana, t.sk. arī privātās mājās. Tāpat katoļiem tika liegts vairums publisko tiesību (līdzdalība varas struktūrās, skolotāja darbs, akadēmisko grādu iegūšana). Londona pat ierobežoja katoļu tiesības iegādāties un mantot zemes īpašumus. 

Tāpat diskriminācijas politika tika pielietota Skandināvijas valstīs un Nīderlandē. Piemēram, holandiešu katoļi varēja piedalīties Svētajā Misē tikai nelegālās „mājas baznīcās” – schuilkirken. Reliģiskā līdztiesībā attiecībā uz katoļiem Lielbritānijā tika ieviesta vien 1830. gados, bet Skandināvijā – 20.gadsimtā. 

Avots: Grzegorz Kucharczyk Dr. hab., prof. „Propagandą w Kościół cz. 2 – oświecenie”, milujciesie.org.pl

Publicitātes foto 

Tulkoja Marks Jermaks

Priestera komentārs

Kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš uzkāpa kalnā; un, kad Viņš bija atsēdies, mācekļi piegāja pie Viņa. Un Viņš, atdarījis savu muti, mācīja tos. Mt 5,1-12a