Kādēļ Katoļu Baznīcā tiek kristīti zīdaiņi

Trešdiena, 06 Septembris 2017 08:52

Dažreiz, polemizējot ar Katoļu Baznīcu un citām tradicionālām kristiešu konfesijām, jauno reliģisko kustību sludinātāji apgalvo, ka zīdaiņu kristības ir pretrunā ar Bībeli, jo viņiem nav ticības un lēmumu viņu vietā pieņem vecāki…

Reiz kāds drīzāk neticīgs cilvēks izteica pretenziju: Svētie Raksti ir tik komplicēti, ka ļauj pamatot savstarpēji pretrunīgus apgalvojumus. Pēc viņa teiktā, būtu labāk, ja Bībele eksistētu katehisma formā, kur tiek sniegtas skaidras atbildes un norādījumi, kā rīkoties. Tas savukārt ļautu izvairīties no strīdiem kristiešu starpā.

Klausoties šos spriedumus, gribējās smieties. Vairākkārt dzīvē esmu saskāries ar to, ka cilvēkam šķiet, ka viņš ir gudrāks par Dievu. Tomēr ar šādu domāšanu man bija darīšana pirmo reizi. Goda vārds, cilvēkam nepiestāv pamācīt Dievu, kā Viņam būtu jārīkojas. Tāpat cilvēkam nepiestāv kritizēt Dievu par Viņa darbiem. Tas attiecas arī uz Svētajiem Rakstiem: neapšaubāmi, Dievs labāk zina, kā būtu jāizskatās Viņa Vārdam.

Lasīt Rakstus saskaņā ar Baznīcu

Kādam tas var likties loģiski: ja jau dažas patiesības nav viennozīmīgi izteiktas Bībelē līdz galam, nav jābrīnās, ka kristieši tās interpretē dažādi. Tomēr šī ir zaimojoša loģika, jo sanāk, ka pie mūsu šķelšanās vainīgs Kungs Dievs.

Pretrunas ticības lietās rodas, ja Svētos Rakstus lasa ārpus Baznīcas vai pat pretrunā Baznīcai. Tomēr Raksti mūs skaidri pamāca, ka tos jālasa Baznīcā un saskaņā ar Baznīcu.

"Pār visām lietām ievērojiet, ka neviens rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams," lasām apustuļa Pētera Otrajā vēstulē. (1,20) Tālāk attiecībā uz sv.Pāvila vēstulēm viņš norāda: "…visās vēstulēs, kurās ir kas grūti saprotams, ko nemācītie un nenostiprinātie ļaudis sagroza, tāpat kā arī citus rakstus, sev par pazušanu." (3,16)

Pirmajā vēstulē Timotejam Baznīca tiek dēvēta par "patiesības pīlāru un balstu". Vai tad Kungs Jēzus nav sacījis tiem, kurus atstāja par Baznīcas vadītājiem: "Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani?" (Lk 10,16)

Svētie Raksti nav nedzīvs papīrs. Tiesa, tas tiešām ir nodrukāts uz nedzīva papīra, taču nav šajā papīrā ieslēgts. Vārds dzīvo Baznīcā, Baznīca to padziļina un nodod no paaudzes uz paaudzi, sākot ar apustuļu laikiem. Vienlaicīgi jārūpējas par to, lai mēs savā izpratnē par Svētajiem Rakstiem neatkāptos no ticības, ko Baznīca apliecināja iepriekšējās paaudzēs.

Zīdaiņu kristības

Svētajos Rakstos tiešām nav teikts: "Zīdaiņus vajag kristīt." Tāpat tur nav teikts pretējais. Tomēr Evaņģēlijā ir epizode par mazo bērnu svētīšanu. Turklāt Bībelē vairākās vietās norādīts, ka, ja kāds ieticēja Kristum, viņš pieņēma kristību kopā ar visu savu namu (1 Kor. 1,16; Ap.darbi 16,33; 18,8). Vai tad tas neattiecās uz zīdaiņiem, ja tādi ģimenē bija? Šodien mēs to droši nevaram zināt. Bet, iespējams, Dievs ir vēlējies, lai to droši zinātu tikai pirmie Jaunās Derības lasītāji? Mums var pietikt ar to, ka zīdaiņu kristīšana Baznīcā nekad nav bijusi inovācija. Tā radusies ļoti agri, droši vien jau apustuļu laikos, un to uztvēra kā kaut ko acīmredzamu.

Piemēram, līdz mūsu laikiem saglabājusies Kartāgas sinodes vēstule (ap 252.g.), aicinot kādu bīskapu vārdā Fido nepamudināt ticīgos atlikt jaundzimušo kristības līdz astotajai dienai pēc piedzimšanas. Sinode norāda, ka zīdaiņus vajag kristīt jau otrajā vai trešajā dienā pēc piedzimšanas. "Kungs taču saka savā Evaņģēlijā: Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt. (Lk 9,56). Cik vien tas ir mūsu spēkos, mums jācenšas, lai neviena cilvēka dvēsele neaizietu bojā. Kas tad pietrūkst tam, kuru Dieva rokas radījušas mātes klēpī? Tikai mūsu acīs dienu gaitā pieaug tie, kuri piedzima. Tomēr viss, kas Dieva radīts, ir pilnīgs, pateicoties Dieva Radītāja majestātei un darbībai. Visiem taču, kā bērniem, tā pieaugušajiem, ir vienāda dalība Dieva dāvanās." Šo vēstuli parakstīja 60 bīskapi. Te pat nav iespējams aplūkot visas liecības, kas apstiprina, ka bērnu kristības senajā Baznīcā bija plaši izplatītas.

Diskutējot ar pelagiešiem, kuri neatzīst pirmdzimto grēku, sv.Augustīns pirms 16 gadsimtiem uzdod jautājumu: "Kāpēc tad mēs kristām zīdaiņus?" Tātad, bērnu kristīšana tajos laikos visiem bija kaut kas acīmredzams, un to neapstrīdēja pat pelagieši, kaut gan tas ļāva viņiem pārmest doktrināro nekonsekvenci. Tiesa, ap 4.gadsimtu bija centieni mainīt šo praksi, uzskatot, ka, ja jau kristības attīra no visiem grēkiem, "izdevīgāk" būtu tās pieņemt īsi pirms nāves. Tomēr tā ir sīka epizode Baznīcas dzīvē, kas ātri tika pārvarēta.

Reformācijas jauninājumi

Pirmo reizi nopietnas iebildes pret zīdaiņu kristībām izteiktas vien 16.gadsimtā. Te gan jāatzīst, ka Luters un Kalvins konsekventi aizstāvēja zīdaiņu tiesības pieņemt kristību. Tomēr tieši viņi bija tie, kuri radīja teorētiskus pamatojumus, kas ļāva apšaubīt visu iepriekšējo kristietības tradīciju. Reformācijas tēvi uzsvēra, ka Svētie Raksti jānošķir no Baznīcas izpratnes, jo tie pietiekoši skaidri runā paši par sevi. Viņuprāt, tradīcija tikai apgrūtina Rakstu uztveri. Skaidrs, ka tā rezultātā parādījās desmitiem un simtiem savstarpēji izslēdzošu Rakstu interpretāciju.

16.gadsimtā anabaptistu kustība paziņoja, ka uzticība Svētajiem Rakstiem liek tai atmest zīdaiņu kristības. Kopumā tika minēti divi argumenti: pirmkārt, Bībelē par to nekas nav teikts, otrkārt, kristības var pieņemt tad, ja ir ticība. Anabaptisti atsaucās uz Jēzus teikto: "Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts." (Mk 16,16). Tāpat arī uz Apustuļu darbiem: "Bet Pēteris tiem atbildēja: "Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu." (2,38) Un citā vietā: "…daudz korintiešu, viņu dzirdēdami, ticēja un tika kristīti." (18,8)

Kādā veidā šie fragmenti apstrīd zīdaiņu kristīšanu? Tas lai paliek to personu ziņā, kuri uz tiem atsaucas, lai pamatotu savus uzskatus. Ja jau Baznīcas pirmsākumos apustuļi sludināja Evaņģēliju, skaidrs, ka klausītājiem sākumā bija jāietic un tad jāpieņem kristības. Arī es, sagatavojot kādu personu kristībām, sākumā mēģinu aizvest to līdz ticībai un tikai tad sniegt sakramentu. Un ja šim cilvēkam ir mazs bērns, mums abiem ir skaidrs, ka vajag nokristīt arī viņu, vislabāk viena un tā paša liturģiskā rita ietvaros. Tiesa, līdz šim man nav gadījies nokristīt "visu namu", tomēr vairākkārt esmu kristījis vecākus kopā ar bērniem. Tie bija vecāki, kuri ieticēja Jēzum, un bērni, kuri pieņēma kristību savu vecāku ticībā. Laikam nebūtu jāstrīdas par to, ka kristīgi vecāki ilgojas vest savus bērnus pēc iespējas tuvāk Kristum. Līdz ar to man būtu grūti saprast, kādēļ vecākiem nebūtu jāpielaiž bērni pie garīgām bagātībām, ko paši ir saņēmuši.

Protams, Baznīcā nemitīgi jāatgādina, ka nokristīts bērns jāaudzina ticības garā un ka vecāku pienākums ir sekmēt to, lai bērnam izveidojas pilnīgi apzināta ticība. Tomēr ticības apzinātības vārdā nedrīkst atmest tās sabiedrisko dimensiju. Pieņemsim, ka apustuļa Pāvila nokristītā Stefana namā nebija neviena maza bērna. Tomēr ne jau visiem ģimenes locekļiem bija vienlīdz dzīva un apzināta ticība. Par laimi, cilvēks ir sabiedriska būtne: ja kādam ticība ir vāja, tā tomēr var attīstīties, smeļoties no to cilvēku ticības, kuriem Kristus jau kļuvis par dzīves jēgu. Tātad, noliedzot zīdaiņu kristības, tiek noliegtas arī sabiedriskas ticības izpausmes.

Kolosālas sekas

Paturēsim prātā, ka no atteikšanās kristīt mazus bērnus izriet kolosālas sekas. Nedrīkstam aizmirst, ka vairums kristiešu pieņēma kristību bērnībā. Kā zināms, bērni tiek kristīti ne tikai Katoļu Baznīcā, bet arī Pareizticīgā Baznīcā un visās citās Austrumu baznīcās, kā arī lielākajā daļā protestantu baznīcu. Līdz ar to zīdaiņu kristību pretiniekiem būtu jāuzdod sev jautājums, vai šie simti miljoni cilvēku vispār ir kristieši? Vai, iespējams, tikai kristietības atbalstītāji?

Šis jautājums pārvērta 16.gadsimta anabaptismu par sava laika Bābeles torni. Vieni atbildēja: jā, visi, kuri pieņēma kristību kā bērni, ir kristieši. Vienlaicīgi daļa no tiem uzskatīja, ka, kaut gan bērnu kristīšana ir derīga, to sniegt nevajadzētu. Tāpat viņi savā starpā polemizēja, vai drīkst kristīt pieaugušos, kuri tika nokristīti bērnībā. Daži pat nonāca līdz apgalvojumam, ka nav svarīgi, vai cilvēks vispār pieņem kristību. Atradās arī tādi, kuri sektas garā sludināja, ka tikai viņi paši ir "īstie kristieši".

Un te rodas lieliska doma: vai mēs nevarētu izvairīties no visām šīm problēmām, ja lasītu Svētos Rakstus tā, kā tas ir noteikts pašos Svētajos Rakstos - Baznīcā un saskaņā ar Baznīcu?

 

Avots: pr.Jaceks Salijs (Jacek Salij OP) O WYNIKA Z ODRZUCENIA CHRZTU NIEMOWLĄT?, mateusz.pl

Foto: obrazmojegoserca2.blog.onet.pl

Tulkoja Marks Jermaks

 

Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 06 Septembris 2017 09:01

Priestera komentārs

Atdodiet ķeizaram to, kas ir ķeizara, un Dievam to, kas ir Dieva! Mt 22, 15-21