Kāpēc Marija?

Svētdiena, 13 Augusts 2017 09:06

Jēzus Mātes Marijas kā Dievmātes godināšana vēsturiski kļuvusi par vienu no klupšanas akmeņiem attiecībās starp dažādiem kristietības virzieniem. Ja protestantismā Marija ir tikai sieviete, kura piedzemdēja Pestītāju, tad katolicismā un pareizticībā Viņas loma atpestīšanas stāstā ir nesalīdzināmi lielāka. Arī šajās augusta dienās, kad Aglonas bazilikā tikko noslēgušas Dievmātes Debesīs Uzņemšanas svinības, daudzi novērotāji uzdod to pašu jautājumu: kāpēc Marija?

Savulaik Mārtiņš Luters, asi kritizējot Katoļu Baznīcu daudzos teoloģiskos jautājumos, tomēr atzina Marijas kā Dievmātes cieņu. „Par viņu nevar teikt ko lielāku, pat ja mums būtu tik daudz valodu kā lapas vai zāle, zvaigznes vai jūras smiltis. Arī mums savās sirdīs jāapcer, ko nozīmē būt Dieva Mātei,” rakstīja viens no Reformācijas līderiem. Nākamas protestantu paaudzes izvēlējās citu nostāju, uzsverot, ka Bībelē Marija netiek saukta par Dievmāti. 

Dieva Māte vai Kunga Māte? 

Mūsdienu protestantu teologi visbiežāk dēvē Mariju par „Kunga Māti”, atsaucoties uz Svētajiem Rakstiem. Tāpat viņiem nav pieņemama Dievmātes godināšana, kas attīstījusies pēc Efezas koncila (431.g.), kad visa Baznīcā skaidri apliecināja Marijas kā Dieva Dzemdētākas titulu  (Theotokos). Šis uzskats tiek pamatots ar to, ka Efezas koncila tēviem nebija nodoma izveidot kristietībā Marija kultu, bet runa gāja vienīgi par formulējumu, kas pasvītrotu, ka Jēzus Kristus ir gan Dievs, gan Cilvēks. 

Rodas jautājums, vai centieni nosargāt koncila kristoloģisko nozīmi, atsakoties no tā marioloģiskā aspekta, neapdraud gan pirmo, gan otro? Vai Iemiesošanās noslēpums – kaut arī netiešā veidā – neliecina par cilvēka cieņu? Ja tā tas ir, tad nav jābrīnās, ka Baznīcas izpratnē Marijai dāvātā žēlastība tiek saistīta ar Viņas goda atzīšanu. Ticības patiesība par Kristu kā Dievu un Cilvēku, kā arī Iemiesošanās noslēpums, nav atdalāmi no Marijas lomas atpestīšanas vēsturē. Dieva Vārds iemiesojās virs zemes konkrētā vietā un laikā, un tas notika ar Marijas līdzdalību. Līdz ar to var teikt, ka atpestīšanas stāsts attiecas ne tikai uz pašu Kristu, bet arī uz Viņa Māti. 

Teologs René Laurentin atzīst, ka „Svētais Gars nav padarījis Mariju par nedabisku māti, bet gan dāvāja Viņai žēlastības, kas ir proporcionālas cilvēciskai mātišķībai, un kas attiecās uz Dieva Dēla dievišķo personu.” Laurentin uzsver, ka Marijas sirdī Dievs vispilnīgākā veidā realizē Viņas spējas dot un ņemt, kas paredzētas katrai sievietei. Svētais Maksimilians Kolbe par to runā vēl vienkāršāk: „Viņas mīlestības vienotība ar Dievu sasniedz tādu pakāpi, ka Viņa kļūst par Dieva Māti.” 

Dieva sadarbība ar cilvēku 

Galvenā Marijas privilēģija ir Dievišķā mātišķība, tādēļ nav jābrīnās, ka „Dievmātes oponenti” ar īpašu dedzību iebilst tieši pret to. Iespējams, Dievmātes godināšanas kritiķiem šķiet, ka viņi šādā veidā aizstāv Dievu, kā arī nosargā bezdibeni, kas cilvēku šķir no Radītāja. Tomēr patiesībā viņiem ir problēma pieņemt Evaņģēliju, kas tieši caur Iemiesošanās noslēpumu un Marijas personu radikāli liecina par Dieva tuvumu cilvēkam. 

No kā baidās Dievmātes godināšanas pretinieki? Vai no tā, ka Dievs pārstās būt Dievs, ja Viņa tiks atzīta par Viņa Māti? Stāsta būtība ir tieši tajā, ka kļūstot par cilvēku Dievs paliek Dievs: Dievs Dēls eksistē gan mūžībā, gan laikā, gan Dievišķajā, gan cilvēciskajā dabā. Savukārt Marija nepārvēršas par dievieti, bet paliek cilvēks. 

Dievmātes persona spilgti ilustrē līdz galam neizprotamo Dieva un cilvēka sinerģiju. Skaidrs, ka visa fundaments ir Viņa žēlastība, taču zināmā mērā pēdējais vārds pieder cilvēkam, bez kura piekrišanas uz šī fundamenta nevarētu neko uzbūvēt. Dievs nedarbojas pasaulē savādāk kā caur cilvēku. No cilvēka Dievs paņem miesu un valodu. Turklāt tas tiek darīts ar cilvēka piekrišanu. Vai mums būtu jābrīnās, ka Elizabetes sveiciens adresēts ne tikai Viņam, bet Viņiem Abiem, pat jāsaka, ka sākumā Viņai, un tikai tad Viņam? (Lk 1,42)

Ja Mariju nedrīkst godināt kā Dievmāti, tad kādēļ bija nepieciešama visa šī "ņemšanās" ar Viņas „jā” vārdu? Dievs varētu izmantot Mariju kā instrumentu bez Viņas atļaujas. Pēc protestantu uzskatiem, kristīgā dievbijība var būt vērsta tikai uz Dievu, Kurš dāvāja žēlastību, nevis uz Mariju, kura šo žēlastību pieņēma. Tādējādi tiek mēģināts fokusēties uz dārgumu, nevis lādi, kurā tas tika ielikts. Tomēr evaņģēlists Lūkass attēlo Mariju nevis kā vietu vai priekšmetu, bet kā Dieva šķirstu, kas ir Persona. Pretējā gadījumā atšķirības starp Jēzus un Jāņa piedzimšanas apsolījumu, kā arī Elizabetes sveiciens zaudētu jēgu un pārvērstos par literāru spēli. 

Jēzus Māte pilnībā 

Ja kāds netic Tradīcijai, viņam vismaz būtu jāatzīst mūsdienu zinātnes priekšstati par saikni, kas pastāv starp miesu, dvēseli un personību. Māte veido cilvēka „protoloģiju”, iekļaujot visas dabiskās dimensijas, t.sk. dvēseli un personību. Līdz ar to var teikt, ka Marija nav tikai „materiāls Jēzus pirmsākums”, bet arī Jēzus dvēseles un personības mātišķais avots. Sieviete ir sava bērna māte visā pilnībā, nevis tikai viņa miesas māte. Tādēļ nevar noliegt, ka Marija ir Theotokos. „Šim apzīmējumam piemīt dogmatiskā ziņā labi līdzsvarota adekvāta nozīme. Tā paredz, ka Dievs ir Viņas Dēls, tāpat kā katrs no mums ir savas Mātes dēls,” norāda kardināls Henrijs Ņūmens. 

Šeit jāpiekrīt sv. Maksimilianam, kurš saka: „Cilvēka prāts apstājas, nespējot saprast Dieva bezgalību un līdz ar to arī Dievmātes godu.” Ko vēl varētu teikt par sievieti, kura pamācīja Kristu, un kuras audzināšanai Viņš tika pakļauts? Būtu vērts apcerēt to savā sirdī saskaņā ar Reformācijas tēva ieteikumu. Un tad šīs apceres augļus varētu lietot Viņas godināšanai, jo neko vairāk pateikt vienkārši nav iespējams. 

 

Sagatavoja Marks Jermaks

Avots: Sławomir Zatwardnicki, „Dlaczego katolicy tytułują Maryję Matką Boga?”, opoka.org.pl

Foto: vilaka.lv

Priestera komentārs

Atdodiet ķeizaram to, kas ir ķeizara, un Dievam to, kas ir Dieva! Mt 22, 15-21