Lucifera meistardarbs: šādā veidā īstenojās kristīgā eitanāzija

Sestdiena, 29 Jūlijs 2017 14:16

Tas ir perfekts noziegums, milzīgs sātana meistardarbs: Čārlijs Gards (Charlie Gard) ir nonāvēts ar savu vecāku piekrišanu, kuri pasaules publikas priekšā ir sevi pierādījuši kā pro life cīnītāji. Tādējādi iziet cauri ideja, ka, “ja jau ir salūzuši viņi”, par kuriem uz Debesīm tika sūtītas veselas lūgšanu flotes, būs pareizi arī citos gadījumos liegt kādam cilvēkam vitālu atbalstu. Turpretī mazā Čārlija vecāki ir sekojuši tādai pašai loģikai kā medicīnas personāls no Great Ormond Street Hospital, pret kuriem viņi cīnījās vēl tikai pirms dažām dienām, piekrītot, ka terapiju zēna glābšanai bija jāizmēģina krietni pirms tam. Kaut gan starptautisko ārstu grupa joprojām bija gatava veikt eksperimentālo terapiju. Taču tagad, kā vecāki to pasludināja pirms piecām dienām, redzot pašreizējo stāvokli, vairs nav cerības panākt tādu bērna dzīves kvalitāti, kādu viņi bija iedomājušies.

Tādējādi Čārlijs ir nogalināts pēc spēkus izsmeļošas tiesas prāvas. Bērns ir savu ienaidnieku nonāvēts (mediķu un tiesnešu, kuri vēlas sevi nostādīt Dieva vietā likuma vārdā). Tas notika nodevēju dēļ (daudzu kristiešu atbalsta dēļ) un dažādu Ponciju Pilātu dēļ, kuri deva priekšroku neizteikties, slēpjoties aiz pieņēmuma par “sarežģītu gadījumu”. Pat ja tur nav nekā sarežģīta. Viss ir kristālskaidrs: viens slims cilvēks, tā vietā, lai būtu mīlēts un kopts līdz savai dabiskajai nāvei, kā tas tika darīts vienmēr līdz nesenam laikam jau 2000 gadu, dodas uz ešafotu, jo viņam liegta ne tikai aprūpe, bet arī skābeklis. Jā, Čārlijam tika liegta ne tikai aprūpe, bet viņam atslēdza arī mākslīgās elpināšanas ierīci un bērns nomira nosmokot, tāpēc ka neviens viņu vairs nevēlējās paturēt tādā stāvoklī.  

Čārlija vecāki jau vienreiz bija runājuši par “dzīves kvalitāti”, garantējot mediķiem, ka gadījumā, ja aprūpe nefunkcionēs, viņi ļaus bērnam “aiziet”. Mums šķita, ka tas ir divdomīgs izteiciens, bet iespējams, kā mēs domājām, tas bija tikai taktiskais gājiens, lai pārliecinātu slimnīcas administrāciju. Jebkurā gadījumā problēmas būtība nav maldīgajā jēdzienā “dzīves kvalitāte” un pat ne vecāku tiesībās izlemt par sava bērna dzīvību vai nāvi, jo nevienam nevajadzētu izlemt par cita cilvēka dzīvību. Mums vajag izvēlēties saprātu, nevis emocionālo pieeju, aizsargāt dzīvību no jebkuru cilvēku patvaļas, vai tie būtu mediķi, tiesneši vai vecāki, jo pretējā gadījumā mēs pakļautos radikāļu politiskajiem uzskatiem, kas pašnoteikšanās vārdā attaisno nāves gribu, vienalga, vai tā izrietētu no vecāku vai mediķu gribas, lai tikai īstenotu likumīgu eitanāziju.

Taču šajā gadījumā tas ir vēl kaut kas vairāk, jo runa ir par nevainīgu jēru (kā teica kāds priesteris, “katrs bērns, kas vēl nav sasniedzis apziņas vecumu, un kas cieš, ir dzīva Hostija”), kas ir šīs pasaules un sistēmas upuris, kas praktiski ir pilnīgi pretkristīga (un kurai piekrīt arī daļa katoļu), kas ienīst dzīvību un kas, tā vietā, lai to apstiprinātu jebkurā gadījumā, kaut kur pašos dziļumos to pieņem tikai tad, ja tā sasniedz zināmu labklājības līmeni un brīvību no ciešanām. Šķiet ka tā ir neatgriezeniska sakāve, kurai līdzi iet luciferiskais izsmiekls. Tieši tā: divi vecāki, kas reprezentē zināmu, balstītu uz sentimentiem, pro life pasauli, aizstāv dzīvību, taču vienā brīdī izlemj par labu bērna nāvei, jo viņa veselības stāvoklis pārsniedz viņiem “pieņemamu” stāvokli. Un tas notiek pat tad, ja divi mediķi, kas tika aicināti uz pēdējo tiesas sēdi, garantēja bērna aprūpi līdz pat viņa dabīgai nāvei.

Mums trūkst vārdu, mēs jūtamies izsmieti, nodoti un esam arī iebaidīti, domājot par mūsu pašu un mūsu bērnu likteni. Iespējams, tāpat kā tie, kuri stāvēja zem krusta. Tāpēc Dievam, kuru kopā ar tūkstošiem cilvēku esam lūguši bez mitas un kuru šodien tiešām nesaprotam, izkliedzam vienu lūgšanu, ātri iejaukties, satriekt šo perverso sistēmu un rādīt mums augšāmcelšanos. Iespējams, cīnoties par dzīvību, neesam izdarījuši diezgan, iespējams tas ir tas, ko esam pelnījuši, un kas nevarēja nenotikt, kā mūsu nepaklausības sekas, bet žēlsirdības dēļ, dod mums to redzēt!

 

Sagatavoja Aleksandrs Stepanovs

Avots: Benedetta Frigerio, Capolavoro luciferino: così passa l'eutanasia Cristiana, lanuovabq.it

 Foto: screen shot, youtube.com 

 

Priestera komentārs

Atdodiet ķeizaram to, kas ir ķeizara, un Dievam to, kas ir Dieva! Mt 22, 15-21