Aiz katra aborta stāv vīrietis

Pirmdiena, 24 Jūlijs 2017 09:26

Cilvēkam nav tiesību lemt par sava bērna dzīvību un nāvi, tomēr sabiedrība pamudina sievieti pateikt „jā” vai „nē”. Ļoti bieži tas notiek vīrieša neiesaistīšanas rezultātā, intervijā žurnālam „Sievietes. Baznīca. Pasaule” stāsta Tugdual Derville, kopienas Alliance Vitadibinātājs, kas sniedz atbalstu no aborta cietušām sievietēm.

Kas tā par vientulību, ko sieviete piedzīvo pirms veic abortu? 

Runājot par abortu, sievietes, neapšaubāmi, paliek vienas pašas. Iemesli mēdz būt dažādi: no vienas puses, par ieganstu kļūst tas, ka mātišķība ir sieviešu pieredze. No otras puses, Francijā likums atstāj lēmumu sievietes ziņā. Vīrieši nenes par to atbildību, neapzinoties problēmas būtību. Tāpat gadās, ka vīrietis vienkārši tiek izslēgts no procesa likumdošanas dēļ, vai būdams pārliecināts, ka aborts attiecas tikai uz sievieti. Taču aiz katra aborta stāv vīrietis. Tādēļ katrs lēmums par labu abortam saistīts ar lielu vientulību. 

Dažreiz tuvinieki, gribot kā labāk, atstāj sievieti vienu pašu, sakot, piemēram: „Tas ir Tavs lēmums, Tev jāizdara izvēle”. Viņi nerēķinās ar to faktu, kas esam savstarpēji saistīti. Bērna likteni ietekmē visa cilvēce. Jānis Pāvils II teica, ka „sieviete sargā to, kas neredzams”. Viņa ir dzīvības sanktuārijs, kas atrodas viņas ķermenī. Atstājot lēmumu tikai sievietes ziņā, rodas risks, ka tiks sagrauta vesela cilvēciskuma dimensija. 

Kas attiecas uz meitenēm, kuras pārāk agri paliek stāvoklī, no vienas puses, rodas prieks, bet no otras – vēstījums: „Tas nav iespējams”. Viņas jūtas apdraudētas savā ģimenes un privātajā dzīvē. Apkārtējie neuztver viņu grūtniecību kā kaut ko iespējamu. Šādas meitenes piedzīvo vēl lielāku vientulību, ievainojamību. Viņām jāstājas daudzu ārēju un normatīvu šķēršļu priekšā, kas neļauj sekot savai mātišķajai sirdij. 

Vai sievieti šādos gadījumos sagaida izolācija un vientulība?

Pats sāpīgākais aspekts sievietei ir tas, ka viņai jāizdara neiespējama izvēle. Jo izvēle starp bērna dzīvību un nāvi, ko viņa nesā savā klēpī (neatkarīgi no tā, cik ļoti sieviete apzinās bērna esamību), pati par sevi ir necilvēciska. 

Pirmais jautājums, ko ginekologi uzdod sievietēm gaidībās, skan: „Vai ir gribēts?” Atļaušos teikt, ka šis jautājums nogalina. Faktiski katra grūtniecība tiek pārtraukta divējādā veidā, jo runa ir par dzīvi un nāvi, vājumu un bailēm. Tāpat nedrīkstam aizmirst par sabiedrības attieksmi pret bērnu. Un vai bērnu pieņem partneris? Šie apstākļi izraisa satraukumu un psihisku mobilizāciju, ko precīzi apraksta psihologi. Tieši šī lielā vājuma un dabiska pretrunīguma brīdī (jo pastāv vienlaikus gan ilgas, gan bažas), no sievietes prasa radikālu atbildi – jā vai nē. It kā viņa būtu dators. Līdz ar to sievietes piedzīvo dramatisku vientulību. Viņas ir jāpavada, nevis jāatstāj ar šķietami individuālu izvēli, kas neņem vērā pārdabiska notikuma, jaunas dzīvības rašanas, komplicēto raksturu. 

Kā var atbalstīt sievieti, kura izdarījusi abortu? 

Mūsu centrā „Alliance Vita” esmu pamanījis, ka viņām rodas atvieglojuma sajūta. Jo aborta rezultātā „problēma” tikusi „atrisināta”. Tomēr vēlāk uz šīm sievietēm gulstas briesmīgais ģimenes noslēpums. Francijā trīs no desmit sievietēm vismaz vienreiz mūžā veikušas abortu. Raksturīgi, ka viņas pārsvarā par to nerunā. Dažas ir izveidojušas mājaslapu, kur apgalvo, ka aborts noritējis labi, ka viņas labi jūtas. Tas viss domāts, ka apstrīdētu tās sievietes, kuras atzīst, ka ir cietušas no aborta. Francijas valdība ir veikusi pētījumu, no kura izriet, ka aborts pēc pieprasījuma ilgtermiņā neizraisa psiholoģiskas sekas. 

Tomēr acīmredzama realitāte ir klusēšana. Visskaļāk par sieviešu vientulību pēc aborta kliedz viņu klusēšana. Un kad šī klusēšana sievieti pārņem, viņa izstumj šo faktu pagātnē, kas attiecas tikai uz viņu pašu. Ciešot no nemiera, fiziskām sāpēm, mazvērtības, viņa to visu izdzīvo lielā klusumā, ko rada sabiedrība. Tā pati sabiedrībā, kas atstājusi viņu vienu pašu ar savu lēmumu. 

Sabiedrība uzskata, ka palīdz sievietēm, banalizējot abortu pēc pieprasījuma, pasniedzot to kā kaut ko tādu, par ko var izlemt bez attiecīgas refleksijas, uz veselības aprūpes sistēmas rēķina. Tas viss liek sievietēm palikt vientulībā un klusumā, iekšēji kliedzot: „Vai esmu normāla? Kādēļ es ciešu?” Sabiedrība pasniedz abortu kā banālu aktu, par ko nav jājūtas vainīgam.

Esam noskaidrojuši, ka sociālo dienestu darbinieki un psihologi diemžēl tikuši sodīti ar naudas sodiem par mēģinājumiem noskaidrot, vai, piemēram, alkoholisma gadījumos sievietes kādreiz veikušas abortu. Tāpat esmu pamanījis, ka uzklausot šīs sievietes, psihologi un psihiatri nav vēlējušies pārrunāt aborta tēmu. Nav briesmīgāku ciešanu kā nepieņemšana, personas neesamība, kas varētu cilvēku uzklausīt. Vienīgi žēlsirdība pilnībā akceptē ciešanas, nejaucot rīcību un personu kā tādu. Un tikai tā patiesībā sniedz mierinājumu. 

Kā uz sieviešu pārdzīvojumiem pēc aborta reaģē vīrieši? 

Sieviešu vientulību pavada vīriešu vientulība. Aborts ir „vieta”, kur derība un vienotība tiek iznīcināta. Daži vīrieši vēlas un apmaksā abortu. Šādos gadījumos aborta sāpes sievietēm saistās ar sevis upurēšanu: mīlestības vārdā pret partneri viņas piekrīt, bet vēlāk zaudē gan bērnu, gan partnera mīlestību. Daži vīrieši pēc partneres aborta piedzīvo sava veida zaudējumu un atriebjas sievietei par izdarīto izvēli. Vīrietis vienlaicīgi ir gan līdzatbildīgs, gan paliek ārpusē. Pāris saskaras ar krīzi, jo nedzimušais bērns bieži izraisa attiecību sabrukumu. 

Aborts pagremdē vientulībā un savstarpējā neizpratnē gan vīriešus, gan sievietes. Kādreiz vīrieša uzdevums bija aizsardzība. Tagad attiecībā uz sievietes vientulību pēc aborta tas pildīts netiek. Abortā savienojas divas Rietumu sabiedrības sērgas: mātes vientulība un tēva dezorientācija. 

Avots: Za każdą aborcją stoi mężczyzna, deon.pl

Foto: la-croix.com

Tulkoja Marks Jermaks

Priestera komentārs

Atdodiet ķeizaram to, kas ir ķeizara, un Dievam to, kas ir Dieva! Mt 22, 15-21