Benedikts XVI: “Baznīcai ir vajadzīgi dvēseļu gani, kas zina pretoties laikmeta gara diktatūrai”

Trešdiena, 19 Jūlijs 2017 09:28

/Aleksandrs Stepanovs/

2017.gada 5. jūlijā aizgāja mūžībā izcilais Dieva vīrs, kardināls Joahims Meisners (1933–2017), emeritētais Ķelnes arhibīskaps. Pagājušajā sestdienā bēru laikā zem Ķelnes doma velvēm izskanēja emeritētā pāvesta Benedikta XVI pēdējās cieņas apliecinājums savam draugam kardinālam, ko aizkustināts nolasīja viņa sekretārs monsiņjors Georgs Gensveins (uzruna oriģinālā šeit, video šeit ). Laužot sev uzlikto klusēšanas solījumu pēc atkāpšanās no pāvesta amata, Racingers atgriežas ar vēstījumu, kas, protams, pārsniedz šauru mirušā drauga piemiņas godināšanu, bet ir uzruna visai Baznīcai. Viņa domu nav grūti saprast: Baznīca atrodas lielas krīzes situācijā, Pētera “laiva ir piesmēlusies pilna, gandrīz apgāžoties”, ir nepieciešami līderi, kas ir patiesi garīgie gani, kā Meisners, kuri dzīvo un domā ticības gaismā un nepakļaujas diktatoriskajam pasaules garam.

Meisners un pāvesti

Pāvests Francisks telegrammā aktuālajam Ķelnes arhibīskapam Raineram Velki (Rainer Woelki) izteica savu “dziļo aizkustinājumu”, ar kuru viņš uztvēra ziņu par kardināla pēkšņo nāvi, un atzinīgi novērtēja viņa lielo ieguldījumu evaņģelizācijas labā un Baznīcas dzīvē: “Ar dziļu ticību un mīlestību viņš veltījās Labās Vēsts sludināšanai. Lai Kristus Kungs viņu atalgo par uzticīgu un bezbailīgu kalpošanu Austrumu un Rietumu cilvēku labā”.

Tieši tādu Meisnera lomu redzēja svētais Jānis Pāvils II. Joahims Meinsers ir dzimis Austrumvācijā, tagadējās Polijas teritorijā Vrocslavā 1933. gada 25. decembrī. Pēc priestera svētību saņemšanas viņš darbojās Padomju varas okupētajā Austrumvācijas teritorijā. Komunistu režīma pieredze Austrumvācijā un Polijā palīdzēja sv. Jānim Pāvilam II un Meisneram dziļi saprast vienam otru. Kad 1980. gadā Jānis Pāvils II viņu iecēla par Berlīnes bīskapu, Meisneram bija jāpieņem grūts izaicinājums. Viņš rezidēja Berlīnes austrumdaļā, bet pastorālo apsvērumu dēļ ceļoja aiz Berlīnes mūra uz pilsētas rietumdaļu. Viņa vienotības kalpošana neredzami sagatavoja ceļu Berlīnes mūra krišanai.

Ar Benediktu XVI Meisneru saistīja draudzība un uzticēšanās Baznīcas tradīcijai. Kardināls Meisners nospēlēja lielu lomu Racingera ievēlēšanā par pāvestu. Meisners bija viens no tiem retajiem draugiem, kuri arī pēc Racingera ievēlēšanas saglabāja “tu” uzrunas formu, vienkārši – “Jozefs”.

Veco draugu sazvanīšanās

Tas ir skaisti, ka vecie draugi turpina sazvanīties. Tā tas arī notika dienu pirms kardināla nāves, kā Benedikts XVI raksta: “Kad pagājušo trešdien pēc kādas telefona sarunas es uzzināju par kardināla Meisnera nāvi, pirmajā brīdī nevarēju tam noticēt. Dienu pirms tam bijām runājuši pa telefonu. Viņa balss bija pateicības pilna, ka ir pienācis atvaļinājuma laiks pēc iepriekšējā svētdienā, 25. jūnijā, ņemtās dalības bīskapa Teofila Matuļoņa (Teofilius Matulionis) beatifikācijā Viļņā. Viņu vienmēr raksturoja liela mīlestība pret Austrumeiropas baznīcām, kas ir daudz cietušas no komunisma vajāšanām, un pateicība par izturību, ar kuru tās izturēja tādus pārbaudījumus. Tādēļ tā nebija nejaušība, ka viņa dzīves pēdējā vizīte bija veltīta ticības lieciniekam, kas nāk no šīm valstīm.”

Sakritības pēc tajā pašā dienā, iespējams, pēc sarunas ar emeritēto pāvestu, notika telefona saruna ar nu jau bijušo Ticības mācības kongregācijas prefektu kardinālu Milleru, kurš īsajā intervijā vācu laikrakstam Passauer Neue Presse teica, ka viņu sarunu temats bija viņa atlaišana no Ticības mācības kongregācijas prefekta pienākumiem, kas notika 2. jūlijā, un ne dienu vēlāk par termiņa beigām. Meisners bija “dziļi aizskarts un noskumis”, jo uzskatīja, ka tas nenāks par labu Baznīcai.  

Emeritētā pāvesta Benedikta XVI vēstījums

“Pēdējo sarunu laikā ar nu jau mirušo kardinālu mani sevišķi aizkustināja viņa atbrīvojošais miers, iekšējais prieks un iegūtā paļāvība. Mēs zinām, ka viņam, dedzīgam dvēseļu ganam un garīgajam tēvam, bija grūti atstāt savus pienākumus tieši tajā brīdī, kad Baznīcai ir vajadzīgi tādi pārliecinoši dvēseļu gani, kas zina pretoties laikmeta gara (Zeitgeist) diktatūrai un ar pārliecību spēj dzīvot un domāt saskaņā ar ticību. Taču vēl vairāk mani aizkustina tas, ka šajā pēdējā savas dzīves laikā viņš iemācījās uztvert lietas ar lielāku mieru un ka arvien vairāk dzīvoja ar dziļu pārliecību, ka Kungs nekad nepamet savu Baznīcu, pat ja brīžiem Baznīcas laiva ir piesmēlusies pilna līdz malām, gandrīz apgāžoties.”

Kā atzīmēja daudzi Vatikāna darbības analītiķi, ja 2005. gadā jaunā konklāva priekšvakarā, izvēloties Jāņa Pāvila II pēcteci, kurā Racingers tika ievēlēts par pāvestu, analizējot tā laika Baznīcas situāciju, viņš atzina, ka “mazā laiva” vēl tikai “šūpojās viļņos” (lasi šeit), tad šobrīd “laiva ir piesmēlusies pilna, gandrīz apgāžoties”. Toreiz uzrunā kardināls Racingers iesāka runāt par “relatīvisma diktatūru”, kuram jāstājas pretī, un atgriezās no jauna pie šīs tēmas tagad, uzsverot, ka tā reāli apdraud Baznīcu.

Baznīcas salīdzinājums ar Pētera laivu ir tradicionāls, ko iedvesmo evaņģēlijs. Tas nav svešs arī pāvestam Franciskam. Pavisam nesen, godinot jezuītu prestižā žurnāla Civiltà Cattolica četrtūkstošā numura iznākšanu, viņš rakstīja apsveikuma vēstījumā par Baznīcu kā Pētera laivu, ka “viņa dažkārt vēsturē – šodien tāpat kā vakar – var būt viļņu mētāta, un par to nevajag būt pārsteigtam. Bet arī jūrnieki, kas airē Pētera laivā, var airēt pretējā virzienā. Tas vienmēr ir noticis.” Šis salīdzinājums nes lielu mierinājumu, bez dramatisma – “Tas vienmēr ir noticis”. Bet šobrīd daudzus līdzbraucējus nodarbina jautājums, kurā virzienā “airē jūrnieki”, kurp dodas Pētera laiva? Un cik tālu, ja pastāv reāli draudi apgāzties?

Līdzekļi krīzes pārvarēšanai

Divi citi fragmenti, ko nolasīja aizkustinātais Gensveins, attiecās uz Grēksūdzes un Euharistijas sakramentiem. Raksturojot kardinālu, pāvests Benedikts uzsvēra divas lietas, kas viņa draugu Meisneru darīja “laimīgu un drošu pēdējā laikā”. Pirmā lieta, kas ielīksmoja Meisnera sirdi, bija prieks par Gandarīšanas sakramentu, it sevišķi novērojot, ka daudzi jaunieši saņem piedošanas žēlastību kā dāvanu, "patiesu satikšanos ar dzīvību, ko var dot tikai Dievs". Otra lieta ir euharistiskās adorācijas izplatīšanās. Tas kardinālam Meisneram bija galvenais Ķelnes jauniešu dienu brīdis, jo tieši tad “Kungs uzrunā sirdis”. Benedikts XVI izcēla lielu adorācijas auglīgumu pretēji pastorāliem un liturģijas ekspertiem skeptiķiem, kuri apšauba šī lūgšanas veida teoloģisko pamatojumu un ticīgo spēju apklust masu pasākumā.

 Baznīcai ir nepieciešami garīgie gani, nevis politiskie līderi

Raksturojot kardinālu Meisneru kā “dedzīgu dvēseļu ganu un garīgo tēvu”, izskan Racingeram dārgā doma, ka Baznīcu, un līdz ar to pasauli, atjaunos nevis pastorālas un politiskas stratēģijas, bet autentiski svētie. Viņu šķiršanās veids no šīs pasaules ir zīme mums. Līdzīgi kā sv. Jānis Pāvils II, kas bija Dieva žēlsirdības liecinieks, atdeva savu garu Dieva rokās Žēlsirdības svētku priekšvakarā, tāda savā ziņā bija arī Ķelnes kardināla aiziešana:  “Kad pēdējā rītā kardināls nebija atnācis uz Svēto Misi, viņu atrada mirušu savā istabā. Breviārs bija izslīdējis no viņa rokām: viņš nomira lūdzoties, ar skatu pievērstu Kungam, dialogā ar Viņu. Tas veids, kādā viņam tika dots nomirt, mums kārtējo reizi apliecina to, kā viņš ir dzīvojis Kunga klātbūtnē un sarunā ar Viņu.”

Kad runā Racingers

Ja pēdējā mēneša laikā emeritētais pāvests Racingers divas reizes ir lauzis sev uzlikto klusēšanas solījumu, tad viņš vēlas komunicēt kaut ko svarīgu Dieva tautai. Kā raksta Lorenco Bertoki portālam Nuova bussola quotidiana, “grēksūdze, klusums, adorācija, Euharistijas sakraments, kas iesaista visas cilvēka dzīves dimensijas, ir dārgas tēmas Benediktam XVI, un tās noteikti šķērso diskusiju par “dubia” jautājumiem [kā plaši zināms, kardināls Meisners bija viens no četriem kardināliem, kas parakstīja “dubia”], nemaz nerunājot par svarīgiem liturģijas jautājumiem. Šajā sakarā šajās dienās nāk klajā grāmata-intervija ar kardinālu Robertu Sarah, Dievišķā kulta kongregācijas prefektu. Tā ir grāmata, kurai ievadu uzrakstīja Benedikts XVI. Uzslava, ko Racingers velta kardinālam Sarah, un vēstījums, ko viņš nosūtīja, lai sveiktu dārgo draugu Meisneru, ir zīmīgi”.

Vēstījums nav opozīcija

Būtu nevietā domāt, ka tāds izcils prāts kā Racingers, izmantos sava drauga bēres, lai nostātos opozīcijā. Tas vienkārši neatbilst emeritētā pāvesta smalkjūtībai un garam. Video, ko piedāvājam noskatīties zemāk, ir skaidri redzams, ka satiekoties ar jaunieceltajiem kardināliem, ieejot pāvestam Franciskam, emeritētais pāvests Benedikts XVI noņēma balto piusku, skaidri apliecinot savu cieņu sv. Pētera pēctecim un apzinoties savu vietu Baznīcā. Racingera vēstījums ir aicinājums atmosties, aicinājums uz atjaunotni ar Dieva dotiem līdzekļiem. Tas nedot apokaliptiskas prognozes, bet mudina uzticēties: “Kungs nekad nepamet savu Baznīcu!”. Tas ir tāds pats vēstījums, ko viņš īsā uzrunā ir nodevis jūnija beigās jaunajiem kardināliem pāvesta Franciska klātbūtnē: “Ejam uz priekšu ar Krustu un mīlestību... Kungs beigās uzvarēs!” (video šeit).  

Emeritētā pāvesta vēstījums nav sarežģīts, to ir viegli saprast aktuālajā Baznīcas dzīves kontekstā arī bez citu interpretācijām, tāpēc zemāk piedāvājam viņa vēstījuma pilnu tulkojumu.

 

Foto: cs.wikipedia.org

 

Šajā stundā, kad Ķelnes baznīca un tās ticīgie atvadās no kardināla Joahima Meisnera, ar sirdi un domām esmu kopā ar jums un pēc kardināla Velki lūguma labprāt uzrakstīju dažus vārdus viņa piemiņai.

Kad pagājušo trešdien pēc kādas telefona sarunas es uzzināju par kardināla Meisnera nāvi, pirmajā brīdī nevarēju tam noticēt. Dienu pirms tam bijām runājuši pa telefonu. Viņa balss bija pateicības pilna, ka ir pienācis atvaļinājuma laiks pēc iepriekšējā svētdienā, 25. jūnijā, ņemtās dalības bīskapa Teofila Matuļoņa (Teofilius Matulionis) beatifikācijā Viļņā. Viņu vienmēr raksturoja liela mīlestība pret Austrumeiropas baznīcām, kas ir daudz cietušas no komunisma vajāšanām, un pateicība par izturību, ar kuru tās izturēja tādus pārbaudījumus. Tādēļ tā nebija nejaušība, ka viņa dzīves pēdējā vizīte bija veltīta ticības lieciniekam, kas nāk no šīm valstīm.

Pēdējo sarunu laikā ar nu jau mirušo kardinālu mani sevišķi aizkustināja viņa atbrīvojošais miers, iekšējais prieks un iegūtā paļāvība. Mēs zinām, ka viņam, dedzīgam dvēseļu ganam un garīgajam tēvam, bija grūti atstāt savus pienākumus tieši tajā brīdī, kad Baznīcai ir vajadzīgi tādi pārliecinoši dvēseļu gani, kas zina pretoties laikmeta gara (Zeitgeist) diktatūrai un ar pārliecību spēj dzīvot un domāt saskaņā ar ticību. Taču vēl vairāk mani aizkustina tas, ka šajā pēdējā savas dzīves laikā viņš iemācījās uztvert lietas ar lielāku mieru un ka arvien vairāk dzīvoja ar dziļu pārliecību, ka Kungs nekad nepamet savu Baznīcu, pat ja brīžiem Baznīcas laiva ir piesmēlusies pilna līdz malām, gandrīz apgāžoties.

Divas lietas viņu vienmēr darīja laimīgu un drošu pēdējā laikā. Pirmkārt, vairākas reizes viņš man stāstīja, ka viņu piepilda dziļš prieks, Gandarīšanas sakramentā pieredzot, kā jaunieši, un galvenokārt jauni vīrieši, piedzīvo piedošanas žēlastību – dāvanu, patiesu satikšanos ar dzīvību, ko var dot tikai Dievs.

Otra lieta, kas viņu vienmēr aizkustināja un darīja laimīgu, bija neuzkrītoša un klusa euharistiskās adorācijas izplatīšanās. Ķelnes Pasaules jauniešu dienu laikā viņam tas bija centrālais punkts: lai notiek adorācija, klusums, kura laikā tikai Kungs uzrunā sirdis.

Daži pastorālie un liturģijas eksperti domāja, ka nav iespējams panākt klusumu Kunga priekšā tik lielam cilvēku skaitam. Daži no viņiem arī uzskatīja, ka euharistiskā adorācija ir novecojusi kā tāda, jo Kungu ir jāsaņem kā euharistisko maizi, nevis citā veidā. Taču nav iespējams ēst šo maizi kā jebkuru citu ēdienu, jo Kungs Euharistijas sakramentā prasa Viņu ielaist visās mūsu eksistences dimensijās. Tas, ka Viņa klātbūtnei jābūt pielūgtai, nu ir kļuvis par ļoti skaidru faktu. Piemēram, Ķelnes Pasaules jauniešu dienu euharistiskā adorācija ir kļuvusi par iekšējo notikumu, kas palika atmiņā ne tikai kardinālam. Kopš tā laika šis brīdis neizmaināmi kļuva klātesošs viņa dzīvē un bija liela gaisma viņam.

Kad pēdējā rītā kardināls nebija atnācis uz Svēto Misi, viņu atrada mirušu savā istabā. Breviārs bija izslīdējis no viņa rokām: viņš nomira lūdzoties, ar skatu pievērstu Kungam, dialogā ar Viņu. Tas veids, kādā viņam tika dots nomirt, mums kārtējo reizi apliecina to, kā viņš ir dzīvojis Kunga klātbūtnē un sarunā ar Viņu. Tas nāves veids, ar kuru viņš tika apbalvots, kārtējo reizi mums apliecina to, kā viņš ir dzīvojis: Kunga acu priekšā un sarunā ar Viņu. Tādējādi varam uzticēt viņa dvēseli Dieva labestībai. Kungs, paldies par tava kalpa Joahima liecību! Šodien viņš ir aizbildnis Ķelnes Baznīcai un visai pasaulei! Requiescat in pace!

 

Benedikts XVI, emeritētais pāvests.

Vatikānā, 2017. gads 11. jūnijā

Priestera komentārs

Atdodiet ķeizaram to, kas ir ķeizara, un Dievam to, kas ir Dieva! Mt 22, 15-21