Katoļu priesteris un sievietes viņam apkārt

Otrdiena, 27 Jūnijs 2017 15:03

Labas, nobriedušas priestera attiecības ar sievietēm prasa, pirmām kārtām, morālu briedumu. Garīdznieks ar tīru sirdi apzinās, ka sievietes, ko satiek draudzē, viņam uzticētas kā ganāmpulks, par ko, pēc Jēzus teiktā, jārūpējas mīlestības garā.

Lielākā daļa praktizējošo ticīgo Baznīcā ir sievietes, kas gan nenozīmē, ka viņas ir dievbijīgākās, nekā vīrieši. Taču sievietēm piemīt atšķirīgs reliģisks jutīgums, kas viņas pamudina aktīvāk pievērsties pastorālām aktivitātēm. Tāpat sievietes aktīvāk iesaistās kopienās un karitatīvajā darbā.

Sievietes Baznīcā

Ja mūsu draudzēs ikdienas liturģijā nebūtu sieviešu, priesterim sv.Mise būtu jācelebrē vienatnē. Atcerēsimies, ka daudzās ģimenēs tieši sievietes uztur ticības dzirksteli, nododot to nākamajām paaudzēm. Pat ja neizdodas to izdarīt attiecībā uz saviem bērniem, vēlāk viņas cenšas „laboties”, rūpējoties par mazbērniem. Komunistu vajāšanu laikos tieši vecmammas nodeva mazbērniem reliģiskās vērtības, stāstot par Dievu, mācot katehismu un lūgšanu.

Runājot par nesakārtotām attiecībām starp priesteriem un sievietēm, kas izraisa daudz savstarpēju emocionālu ievainojumu, jāuzsver, ka vienmēr viens no faktoriem ir morāli nekorekta priestera nostāja, cenšoties paturēt un piesavināties to, kas viņam nepieder.

Daudzi vīrieši iesaistās divdomīgos kontaktos ar sievietēm, jo nepazīst sevi, neapzinās savas emocionālās vajadzības un nepamana savas vājības. Sievietes, kurām parasti piemīt daudz dziļāka intuīcija, viegli "nolasa" vīriešu vājās puses. Iespējams, tieši tādēļ daži priesteri sievietēm blakus kļūst bezspēcīgi. Tas attiecas gan uz viņiem veltītām emocijām un uzupurēšanos, gan uz pretenzijām un sūdzībām, kas saistītas ar neattaisnotām gaidām.

Jo smagāk sieviete tikusi ievainota, jo vieglāk viņai sanāk pielāgoties vīriešu trūkumiem un vājībām. Labi sevi iepazīstot, vīrietis spēj radīt veselīgu distanci ikdienas kontaktos ar viņam uzticētajām sievietēm.

Sievietes, kuras ilgojas pēc vīrišķa atbalsta un drošības sajūtas, dažreiz nekristiski un neapdomīgi paļaujas uz garīdzniekiem. Un to mēdz izprovocēt pat minimāla ieintersētība, labvēlība, vīrieša sirsnība, kas tiek uztverta izkropļotā veidā. Saskaroties ar emocionāli ievainotām sievietēm, priesteris nonāk sarežģīta uzdevuma priekšā. Viņam jāapgūst komunikācijas māksla, spējot būt kulturālam un labvēlīgam, bet vienlaicīgi saglabāt iekšēju brīvību un uzturēt veselīgu distanci. Garīdznieki, kuri nepazīst savu vīrišķību, mēdz izturēties pretrunīgi: šodien viņi uzvedas formāli un bargi, bet rīt izrāda sirsnību. Tiesa, to pašu var teikt par sievietēm, kuriem pamīt komplicēta emocionalitāte.

Piedzīvojot nemieru, priesterim būtu vēlams atturēties no svarīgiem lēmumiem, sākumā meklējot atbalstu dialogā ar kādu uzticamu personu – draugu, garīgo tēvu, bet smagākos gadījumos – labu terapeitu.

Liela kļūda ir sajaukt pastorālu darbību ar privātām lietām. Nepieredzējuši priesteri var neapzināties, ka vīriešu un sieviešu attiecībās nekas nenotiek „par velti”. Agri vai vēlu parāds ir jāatgriež. Pēc īslaicīgas eiforijas sākas ass konflikts un rēķinu kārtošana.

Jāatzīst, ka priesterim jāizprot arī sieviešu psihes īpatnības. Viņam nepieciešamas zināšanas par sieviešu ilgām, vajadzībām, emocionalitāti un reaģēšanas veidiem. Ilgus gadus pavadot pārsvarā vīriešu sabiedrībā, daudzi semināristi un priesteri šos priekšstatus zaudē. Līdz ar to sievietes dažreiz tiek uztvertas kā semināra čomi, mazinot emocionālu distanci, atļaujoties neatbilstošus jokus vai komplimentus.

Pētot savu pieredzi kontaktos ar sievietēm, der apzināties, kā veidojušās attiecības ar māsām, meitenēm skolā, bet it īpaši ar māti. Galu galā tieši māte ir pirmā sieviete vīrieša dzīvē. Attiecību pieredze ar māti lielā mērā kļūst par prototipu vēlākiem kontaktiem ar citām sievietēm.

Cieņa pret sievietēm

Priesterim pret sievietēm jāizturas ar visdziļāko cieņu. Tā izpaužas respektā pret viņu autonomiju, brīvību, kā arī raksturīgām ilgām un vajadzībām. Sievietes, kuras piedzīvojušas pazemojumus no tēviem - alkoholiķiem, brāļiem, vīriem vai mīļākajiem, attiecībās ar garīdznieku sagaida pirmām kārtām cieņu un līdzcietību.

Visai bieži garīdznieks jūtas bezspēcīgas, saskaroties ar šo sieviešu bezgalīgajām sāpēm, morālu un emocionālu dezorientāciju un sarežģītiem dzīves apstākļiem. Tomēr tas netraucē izrādīt viņām cieņu, līdzjūtību un sirsnību. Vienlaicīgi centieni sniegt viņām pastāvīgu emocionālu un psihisku atbalstu var pārspēt priestera spējas. Attiecīgos gadījumos katram priesterim pašam būtu jāizšķir, kādu lēmumu pieņemt.

Katram, kurš vēršas pēc palīdzības, jāliecina par cerību un Dieva žēlsirdību. Priesteriem, kuri vēlas sniegt draudzes locekļiem dziļāku palīdzību, nepieciešams izveidot draudzē atbalsta centru, kur varētu cilvēkus nosūtīt.

Piesaistīt sievietes Baznīcai, nevis sev

Katram priesterim no sirds jāilgojas izvairīties no sieviešu ievainošanas. Un tomēr, kas būtu jādara, ja garīdznieks tomēr iesaistījies nesakārtotās attiecībās? Vispirms būtu jāmeklē padoms dialogā ar biktstēvu, garīgo vadītāju, bet nopietnākos gadījumos – ar augstāk stāvošu Baznīcas amatpersonu. Centieni noslēpt nepatīkamus gadījumos parasti padara lietu vēl sarežģītāku.

Baznīca, diecēze vai kongregācija nav patvērums, kur var paslēpties no atbildības par nepieļaujamu uzvedību. Tomēr saruna ar priekšnieku atgriež priesterim skaidru domāšanu par savu atbildību.

Uz ko būtu spējīgi priesteri vieni paši, bez sievietēm? Tik tiešām, Baznīca augstu novērtē sadarbību ar sievietēm, kurai jābalstās uz veselīgiem un taisnīgiem noteikumiem.

Pirmkārt, priesterim jāved sievietes nevis pie sevis, bet pie Dieva. Draudzes locekļi jāpiesaista nevis sev, bez Baznīcai. Tad gadījumos, ja priesteris tiek pārcelts veikt citas funkcijas, iesāktais darbs tiks turpināts. Sadarbojoties ar sievietēm, bieži jāatgādina, ka šis ir kalpojums cilvēkiem, Baznīcai, Dievam. Mēģinājumi sniegt sievietēm „atlīdzību” emocionāli, ir sava veida "naudas viltošana". Ja sieviete vēlas kalpot draudzē tikai emocionālas saites dēļ ar priesteri, viņai būtu jāatsaka. Agri vai vēlu šādas sievietes sāk justies izmantotas, kas izraisa draudzēs daudz konfliktu.

Otrkārt, nepieciešami skaidri noteikumi. Garīdzniekam būtu atklāti jāprasa, uz kādiem nosacījumiem sievietes iesaistās sadarbībā. Ja sievietei, kura kalpo draudzē, nav no kā dzīvot, viņai pienākas adekvāta samaksa. Teiksim godīgi: nav pieļaujama situācija, kad priesteris dzīvo pārmērībās, bet sievietes, kuras strādā Baznīcas institūcijās, saņem netaisnīgu atalgojumu vai nesaņem to vispār. Šī netaisnība Baznīcai nedod neko labu.

Runājot par sievietēm, kuras iesaistās brīvprātīgā kalpošanā, nepieciešams izteikt viņām pateicību. Tomēr pateiksimies viņām ne tikai savā vārdā, bet arī to cilvēku vārdā, kuri gūst labumu no viņu kalpošanas.

Priesteriem ar vislielāko piesardzību jāizturas pret sieviešu gatavību palīdzēt viņu personīgo problēmu risināšanā. Jāsaka, ka šāda prakse var izraisīt emocionālas gaidas, ko garīdznieks nespēs attaisnot. Tikai tās sievietes, kuras ir emocionāli nobriedušas, patstāvīgas, kuras saņem atbalstu ģimenē, laulībā, Baznīcas kopienā, spēj atturēties no ilgām pēc emocionālas, materiālas vai cita veida atlīdzības.

Tāpat priesteriem jāpauž atzinība sievietēm, kuras iesaistās draudzes lūgšanu dzīvē, adorācijā, dievkalpojumos. Prāvestam būtu jāpamana un jānovērtē vecākas kundzes, kuras nāk uz Misi katru dienu. Gadās, ka tieši viņas uztur dzīvu lūgšanas praksi draudzē. Pateicoties viņām draudze nav tikai Baznīcas struktūras šūniņa, bet gan dzīva kopiena, mistiskā Kristus Miesa.

 

Raksta autors: Juzefs Augustins SJ (Józef Augustyn), priesteris, psiholoģijas un pedagoģijas speciālists, vairāku grāmatu autors
Avots: Ksiądz w relacji do kobiet, deon.pl
Foto: Polskie Radio
Tulkoja Marks Jermaks

Priestera komentārs

Atdodiet ķeizaram to, kas ir ķeizara, un Dievam to, kas ir Dieva! Mt 22, 15-21