Nevari sakoncentrēties lūgšanai? Maini attieksmi!

Ceturtdiena, 22 Jūnijs 2017 01:09

Ja dvēseles vēlētos pievērsties lūgšanai, Dievs tūdaļ tās uzrunātu, jo izklaidība apslāpē Kunga runu.

Sv. Faustīnas „Dienasgrāmata”

Katrs, kurš lūdzas (un it īpaši tas, kurš velta lūgšanai ilgāku laiku) labi zina, kas ir izklaidība. Dažreiz šāda lūgšana noslēdzas ar rūgtu pēcgaršu un sirdsapziņas pārmetumiem, izraisot lūgšanu dzīves krīzi. Savukārt māsa Faustīna, moderno laiku lūgšanas meistare, norāda uz vēl nopietnākām sekām: „Izklaidība apslāpē Kunga runu.”

Pieredze rāda, ka cīņa ar izklaidību lūgšanā „pa taisno” neko nedod. Vēl jo vairāk – tā izraisa arvien lielāku izklaidību. Pārvēršoties par izklaidības apkarošanu, lūgšana vairs nav lūgšana. Ko ar to iesākt?

Pievērsīsimies izklaidības ģenēzei un dziļākai būtībai. Var pamanīt, ka tās saturu no vienas puses veido mūsu plāni, vēlmes, vīzijas un idejas, bet no otras – bailes par to, ka šie plāni varētu nepiepildīties, vai arī vilšanās, ka tie nepiepildās. Cits izklaidības veids ir nebeidzamas asociāciju ķēdes vai atmiņas, kas atgriež mūs pagātnē. Nākamais avots ir iztēle, kas uzspiež mums dažādus tēlus, novēršot uzmanību no lūgšanas tēmas. Kopumā runa ir par bažām sakarā ar mūsu gribas realizāciju, bēgšanu no realitātes vai arī iegremdēšanos asociācijās, tēlos un atmiņās.

Tātad, „vecais cilvēks” mūsos nevēlas pildīt Dieva gribu. Pēc apustuļa Pāvila teiktā, viņš pat nav uz to spējīgs. (sal. Rom 8,7) Tas pats „vecais cilvēks” uztraucas, ka viņa griba nepiepildīsies, kā arī nepieņem Dieva doto realitāti, kas vienmēr paredz krustu. Viņš paslēpjas savās ilūzijās, taču vēlāk seko vilšanās.

Pirmām kārtām, mums būtu jāapzinās šī iekšēja dezintegrācija. Mēs vienlaicīgi gan gribam, gan negribam nostāties patiesībā Dieva priekšā. Mēs gan gribam, gan negribam ieklausīties Viņa balsī un izpildīt Viņa gribu. Dienas laikā bieži atkārtojam „Tavs prāts lai notiek”, taču dziļi mūsos saglabājas kāda cita nostāja – „mans prāts lai notiek”. Šī ir mūsu kristīgās eksistences drāma, kas skaidri izpaužas lūgšanā, un kas arī lūgšanā ir jārisina. Līdz ar to izklaidība nav jāuztver kā normāls lūgšanas elements, ar ko vienkārši jāsamierinās.

Tik tiešām, izklaidība dažādās formās vairāk vai mazāk vienmēr pavadīs mūsu lūgšanu, jo tās daļēji ir iedzimtā grēka sekas, taču tas nenozīmē, ka tām jāpiekrīt. Mūsu Mācītājs saka: "Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ik dienas ņem savu krustu, un seko man! Jo kas gribēs savu dvēseli glābt, tas to pazaudēs, bet kas savu dvēseli pazaudēs manis dēļ, tas to izglābs.” (Lk 9, 23-24). Šīs aicinājums lielā mērā attiecināms tieši uz lūgšanu.

Pirmkārt, svarīgi, lai cilvēks tā pa īstam vēlētos sekot Jēzum. Runa ir par pašas vēlēšanas radikālismu, atmetot citas iespējas, jo pretrunīgas vēlmes izslēdz visus turpmākos soļus. Cīņa ar izklaidību nozīmē „vecā cilvēka” miršanu mūsos, jo viņš ilgojas dzīvot sev. Tieši tādēļ ar izklaidību nav jācīnās tiešā veidā, jo tas nozīmētu cīnīties ar sevi pašu, pievērsties autodestrukcijai un garīgam mazohismam. Cīņai jānorisinās Jēzus vadībā un Viņa Vārda spēkā. Un Vārds skan šādi: „Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi.”

Ko nozīmē „aizliegt pašu sevi”? Iespējams, daudziem šī frāze asociējas ar kādiem pārdabiskiem askētiskiem pūliņiem. Palīgā nāk Jaunās derības oriģinālais teksts, kā arī sv. Hieronīma latīņu tulkojums. Grieķu valodā tiek lietots vārds „arnesastho”, bet latīņu – „abneget”. Tas nozīmē: „Pateikt sev nē.”

Kristietība ir ļoti vienkārša. Izklaidību apkaro, vienkārši pasakot tai – nē. Šis ir ienaidnieks, ko var uzvarēt, pagriežoties pret viņu ar muguru. Tā vienmēr ir pagriešanās no vecā cilvēka kapa pie Augšāmceltā. Tātad, mums jāsaka izlaidībai „nē”, nedusmojoties uz sevi, bet vienkārši „pagriežoties” pie Jēzus. Un Viņam nebūs pretenziju par to, ka mēs uz brīdi bijām uzkavējušies pie „kapa” vai mūsu ilūzijām. Viņš dziedina mūsu brūces un bailes, pieņemot mūs ar prieku. Viņš ir Tas, Kurš novērš izklaidības avotu.

Tātad, pat ja lūgšanā paliekam izlaidīgi, bet konsekventi sakām izklaidībai „nē”, tā ir laba lūgšana. Šis ir vienkāršs atgriešanās un ticības akts.

Šķiet, pateikt „nē” ir vienkārši. Taču praktizējot šo nostāju lūgšanā, var izrādīties, ka tas ir sarežģītāk, nekā apkarot izklaidību tieši. Tieša cīņa ar izklaidību var vismaz sniegt gandarījumu un nostiprināt apziņu, ka esam daudz pūlējušies. Savukārt „nē” izraisa mūsos sava veida bezspēcību, kas ir mūsu gribas nomiršana. Tas saistīts ar spriedzi un jautājumu – vai iegūsim kaut ko vietā?

Paņemt krustu lūgšanā nozīmē akceptēt savu realitāti, kā arī vājumu, kas skaidri izpaužas tieši lūgšanas laikā. Galu galā atklājam, ka paši par sevi neprotam lūgties, jo neprotam mirt. Te paveras telpa paļāvībai un lūgšanu Pashai. Tā ir iespēja sekot Jēzum Pashas ceļā.

Kā redzam izlaidības problēma ir daudz dziļāka nekā iztēles kontroles vai koncentrēšanas spēju treniņš. Tā sniedzas līdz pat cilvēciskuma saknēm un tā garīgai dimensijai. No dabiskiem izklaidības aspektiem var tikt vaļā, izmantojot vienkāršas metodes, ko piedāvā lūgšanas skolotāji. Piemēram, var ilgāk pievērsties apceres vai kontemplācijas lūgšanai dienas sākumā. Pirms lūgšanas var ieiet iekšējā klusumā, izvēlēties atbilstošu vietu vai ķermeņa pozu. Šīs ir vērtīgas idejas, ko nedrīkst ignorēt, taču paturēsim prātā, ka tās ir visai paviršas un nerisina izklaidības problēmu pēc būtības.

Tāpat dažreiz tiek ieteikts integrēt mūsu izklaidību lūgšanas saturā, padarīt mūsu plānus, ilgas un bailes par lūgšanas priekšmetu. Tomēr te rodas draudi, ka kristīgā lūgšana degradēsies līdz pagānismam, cenšoties „pārliecināt” Dievu izpildīt mūsu gribu.

Jāņem vērā, ka savu lomu izklaidībā spēlē arī psiholoģiskie faktori vai pataloģijas, kuru novēršanā var būt noderīgas dažādas psihoterapijas formas. Vienlaicīgi nedrīkst noreducēt izklaidību garīgā dzīvē līdz psiholoģiskai parādībai, jo tas neļauj saprast kristīgas lūgšanas būtību.

To pašu var teikt par koncentrācijas tehnikām, ko pielieto dažādās Austrumu reliģijās. Kristīgā lūgšana balstās uz Dieva Vārda un ir atvērta Viņa gribai. Tādēļ to nevar „iespiest” koncentrēšanas paņēmienos. Kā atgādina tēvs Žaks Verlinds (Jacques Verlinde), kristietis vienmēr nostājas Dieva priekšā ubaga pozīcijā, paļaujoties uz Dieva Mīlestību, kas savukārt izriet no Dieva absolūtās brīvības.

Avots: Stanisław Łucarz SJ „Rozproszenia”, zycie-duchowe.pl

Foto: warszawa.adwent.pl

Tulkoja Marks Jermaks 

Priestera komentārs

Atdodiet ķeizaram to, kas ir ķeizara, un Dievam to, kas ir Dieva! Mt 22, 15-21