Ļauj Svētajam Garam darboties – pieņem savu pagātni!

Otrdiena, 13 Jūnijs 2017 11:22

Kristieša dzīve un aicinājums nav iedomājami bez Svētā Gara, tomēr tai pat laikā daudziem ir visai paviršs priekšstats par to, kā darbojas Svētais Gars. Par to, ko dara Gars un kā Viņam atvērties, stāsta priesteris Juzefs Vitko OFM (Józef Witko).

Vai Svētā Gara pieredze ir mums vajadzīga ikdienā, darbā, ģimenē?

Šķiet, ka jā. Esam saņēmuši Svēto Garu kristības un iestiprināšanas sakramentā. Viņš ir mūsos klātesošs, taču kaut kādu iemeslu dēļ to nepiedzīvojam. Visbiežāk tā notiek grēka dēļ, bet arī problēmu, grūtību, skumju, sarūgtinājuma un neveiksmju rezultātā. Tas viss pārklāj mūsu sirdi kā putekļi, veidojot cietu čaulu, kurai Svētais Gars nevar izsisties cauri. Ne jau tāpēc, ka Viņš negrib. Vienkārši cilvēks tam nepiekrīt. Ja Svētajam Garam būtu ļauts to paveikt, pēc Jēzus teiktā, no viņa plūstu dzīvā ūdens straumes. Šīs straumes ir Svētais Gars, Kurš atjauno visu, kas ir miris. Skumjas zināmā mērā var būt kā nāve. Tas pats attiecas uz slimībām, neveiksmēm, dusmām, atkarībām. Katrs no mums var piedzīvot šīs “nāves”. Tomēr Svētajam Garam, Dzīvajam Ūdenim, ir vara atdzīvināt to, kas jau ir miris. Rezultātā rodas prieks, miers, cerība, veselība, smaids, jauna dzīve. 

Vai cilvēks var būt laimīgs par spīti dzīves grūtībām? 

Jā, jo mūsu laime atkarīga nevis no ārējiem apstākļiem, bet no tā, kas ir sirdī, jeb no Dieva klātbūtnes. Ja laime būtu atkarīga no apstākļiem, tad diez vai varētu satikt daudz laimīgu cilvēku. Mēs ilgojamies pēc Svētā Gara, pat to neapzinoties. Slims vai atkarīgs cilvēks vēlas atgūt veselību, brīvību, tomēr patiesībā aiz viņa ilgām stāv Dievs, jo Viņš ir dziedināšanas vai atbrīvošanas avots. Tāpat noskumušais ilgojas pēc prieka, vientuļais – pēc drauga, slimais – pēc ārsta, bet aiz tā visa slēpjas vajadzība pēc Dieva. Piemēram, Marta Robēna par spīti smagai slimībai, kas lika viņai palikt gultā, tomēr piedzīvoja laimi. Daudzi cilvēki ir priecīgi, kaut gan viņu dzīves situācija laimi nesekmē. 

Kā tad piedzīvot Svēto Garu? 

Pirmkārt, jāapzinās, kas Viņš mums jau ir. Tad arī jāilgojas pēc dzīves Svētajā Garā, jāvēlas Viņam atvērties. Kā tas notiek? Mums jāļaujas. Mums ir dažādas vēlmes, mēs izgudrojam dažādas “atvērtības” teorijas, taču visvienkāršāk ir ļauties Svētajam Garam. To var darīt, ja mēs uzticamies. 

Rekolekciju laikā esat pieminējis trīs Svētā Gara darbības līmeņus. 

Cilvēks ir vienots veselums, taču viņa dzīvē var izdalīt atsevišķus posmus. Piemēram, ja kāds atgriežas pieaugušā vecumā, tad mēs sakām, ka ir laiks pirms un pēc atgriešanas. Pirmais līmenis ir saistīts ar ļaunumu, grūtībām, problēmām. Parasti mēs īpaši nevēlamies to pieņemt vai pārdomāt. Bieži mums ir kauns no savas pagātnes, kā rezultātā varam piedzīvot rūgtumu, nožēlu, dažreiz arī pretenzijas pret Dievu. Jo esam zaudējuši tik daudz laika! Kādēļ apzināmies to tikai tagad? Kādēļ tas nenotika ātrāk? Cilvēkam šķiet, ka iepriekšēja dzīve bijusi slikta, neauglīga, bezjēdzīga. Tomēr Dieva Vārds saka, ka ļoti bieži kaut kas aug un attīstās tieši neauglīgā augsnē. 

Tuksnesī nav dzīvības, tomēr Dievs izved mūs tuksnesim cauri. Pieņemot savu sāpīgo, sarežģīto pagātni, atklājam, ka no mums nodarītā ļaunuma vai mūsu ļaunās rīcības Dievs iegūst labo, ko varam izmantot, lai pamudinātu arī citus cilvēkus pieņemt savu dzīvi tādu, kāda tā ir. Jo dzīvība ir visforšākā Dieva dāvana. Nav svarīgi, kāda tā bijusi līdz šim. Svarīgi, kāda tā var būt šeit un tagad. 

Otrais līmenis ir piedzīvot, ka esmu Dieva bērns. Dievs ir atzinis mani par savējo, pasakot: “Tu Man esi svarīgs! Es Tevi pieņēmu, ilgojos pēc Tevis, uzticos Tev, dāvāju Tev dzīvību un ļauju būt par Manu vēstnieku.” To apzinoties, mani pārņems milzīgs prieks, laime, es ļaušu Svētajam Garam darboties. Būšu lepns, jo Dievs ir mans Tēvs, jo Dievs mani ir izvēlējies un pieņēmis, neskatoties uz manu pagātni. 

Trešais līmenis ir garīgā cīņa, jo Svētais Gars pamudina mūs stāties pretī ļaunumam, kas ir klātesošs mūsos un ar ko mums jāsaskaras ikdienā. Marka Evaņģēlijā lasām, ka pirms eņģeļi nāca Jēzum piekalpot, Viņam bijā jāiztur cīņa ar ļauno garu. Sākumā Viņam bija jāgavē, jālūdzas, jāatmet kārdinājumi, un tikai tad Viņš piedzīvoja kaut ko īpašu. Mums jāpatur prātā, ka saņemot Svēto Garu, mūs sagaida smaga cīņa. Tomēr kopā ar Dievu es spēju uzvarēt dēmonus, kuri man uzbrūk, - dusmas, nepiedošanu, lepnību, egoismu. Man ar tiem jātiek galā. Nevar tos atstāt un uzreiz doties dziedināt, piemēram, savu vīru vai ģimeni. Nesanāks, jo caur mani šie dēmoni ģimenē atgriezīsies, pat ja man izdosies kaut kādā veidā tos padzīt no vīra vai bērnu dzīves. Savukārt, ja dusmu vai naida vietā rodas labestība, piedošana, pieņemšana, tas nozīmē, ka dēmons manī ticis uzvarēts Svētā Gara spēkā. 

Šos trīs līmeņus var attiecināt uz konkrētām situācijām. Ikdienā man jāatceras, ka esmu aicināts akceptēt sevi, savas nepilnības, trūkumus, slimības vai problēmas. Vienmēr jāapzinās, ka esmu Dieva bērns. Tāpat jāatceras, ka katru dienu notiek cīņa ar ļauniem gariem. Tad varēšu pavisam savādāk paskatīties uz savu dzīvi un notikumiem, kas mani skar. Tad spēšu to izdzīvot ticības gaismā, paļaujoties, ka Svētā Gara spēkā es uzvarēšu. Man nebūs jākrīt izmisumā vai jāžēlojas, jo man ir atbalsts no augšienes. Un, ja Dievam labpatiks mani paaicināt, varēšu ar savu pieredzi palīdzēt arī citam cilvēkam. 

Avots: Jak otworzyć się na Ducha Świętego?, poslanie.pl

Foto: YouTube

Tulkoja Marks Jermaks 

 

Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 13 Jūnijs 2017 11:27

Priestera komentārs

Atdodiet ķeizaram to, kas ir ķeizara, un Dievam to, kas ir Dieva! Mt 22, 15-21