Mammas un tēta „turpinājums”? Pieaugušo bērnu traģēdija

Otrdiena, 06 Jūnijs 2017 22:22

"Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu, un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa.” (Mt 19, 4-5)

 

Cilvēka attīstība sākas ar fizisku simbiozi ar māti, jo bērns veidojas viņas ķermenī. Bērnam piedzimstot, iestājas emocionālās simbiozes laiks, ko bērns izdzīvo īpašā saiknē ar mammu, kas vēlāk ļauj viņam nodibināt attiecības arī ar citiem cilvēkim. Identifikācija, atdarināšana, uzvedības pāraugu, normu un vērtību apgūšana... Tam visam jāvainagojas ar nodalīšanos no vecākiem, kas ļauj izveidot jaunas nobriedušas draudzības vai mīlestības saites. 

Ja šī attīstības dinamika tiek izjaukta, paliek neredzama „nabassaite”, kas savieno bērnu ar vienu vai abiem vecākiem. Rezultātā pieauguši vīrieši un sievietes ne līdz galam saprot, kas viņi tādi ir. Tāpat viņi cieš no pazemināta pašvērtējuma, cenšas par katru cenu iegūt apkārtējo atzinību un izliekas tā vietā, lai parādītu pasaulei savu autentisko seju. Nav brīnums, jo viņi paši to nepazīst. Tas notiek tādēļ, ka konkrēta personība ir veidojusies apstākļos, kad vecāki rūpējās par savu, nevis bērna vajadzību apmierināšanu. 

Lai nošķirtos no vecākiem, cilvēkam nepieciešama pieņemšanas pieredze. Mums jāpiedzīvo tēva un mātes klātbūtne, maigums, sirsnība. Tāpat nevaram iztikt bez labiem pieskārieniem. Mums vajadzīga kopābūšana, kopīgas nodarbes, piemēram, spēles, izbraucieni, lasīšana, maltītes. Šī pieredze rada drošības sajūtu, pašcieņu, piederības saiti. Savukārt bērna vajadzību ignorēšana, nemaz nerunājot par vardarbību, apstādina personības izaugsmi. 

Pieauguša bērna ilgas

Var gadīties, ka, ilgojoties pēc mīlestības un pieņemšanas, pieaugušais bērns pieķeras vecākam, faktiski kļūstot atkarīgs no vecāka emocijām un vērtējumiem. Šādiem cilvēkiem raksturīga pārspīlēta vēlme pēc atbalsta no vecākiem, koncentrēšanās uz to, ko viņi „varētu padomāt”. Vienlaicīgi vecāka figūra tiek uztverta pretrunīgi, jo pastāv arī sāpes un dusmas, kas saistītas ar neattaisnotām cerībām. 

Kāds piemērs. Trīsdesmitgadīga sieviete dalās ar bažām sakarā ar pārvākšanos uz savu dzīvokli: „Protams, man laiks dzīvot atsevišķi, bet vai tētis pats tiks galā ar mammu?” Te mums ir darīšana ne tikai ar pārspīlētu sakni starp meitu un tēvu, bet arī lomu sajukumu. Kas ir šī meita? Tēta partnere? Aukle? Ģimenes miera sargātāja? Diemžēl viņa nespēj atstāt vecāku mājas un izveidot attiecības ar citu vīrieti, jo ir neadekvāti pieķērusies savam tētim. Savukārt māti viņa uztver kā despotisku kritiķi, kura nekad nav spējusi izrādīt bērniem sirsnīgumu. 

Laulībā šādai sievietei var būt tendence sagaidīt no vīra mātes to, ko viņa nav saņēmusi savās mājās. Savukārt vīrs nemitīgi tiks salīdzināts ar „ideālo tēti”. Neapzinātas pretenzijas un neapmierinātība ar saviem vecākiem tiks projicēti uz dzīvesbiedru. 

Iespējams, šī sieviete iestāsies klosterī. Bet arī tur viņa sagaidīs, ka priekšniece būt labsirdīga mammīte, kurai jāsaprot visas bērna vajadzības. Pretējā gadījumā šis „bērns” jutīsies atstumts. Protams, tētim šī klostermāsa zvanīs katru dienu. Tāpat viņa pavadīs ar tēti visu atvaļinājuma laiku. 

Un vīrieši?

To pašu var attiecināt uz vīrieti, kuram izveidojusies neadekvāti cieša saite ar māti. Šādās ģimenēs reālais mātes partneris ir dēls, nevis vīrs. Arī turpmāk par spīti pieaugošajam vecumam viņš ir un paliek „Jānītis”. Ar šādu vārdu vīrietis izaugt nevar. Traģēdija pastiprinās, ja māte atļaujas slikti izteikties par tēvu, lūdzot dēlam „nebūt tādam kā viņš”. 

Tad pastāv risks, ka dēls mammai blakus paliks mūžīgais vecpuisis vai arī izveidos nestabilu laulību. Pārējot fascinācijai par seksu, šāds „vīrs” ātri vien atgriezīsies pie mammas. Tāpat viņš var izvairīties no dzimtas turpināšanas, ilgojoties palikt par „vienīgo bērnu” savai sievai. Gadās, ka šādi vīrieši izvēlas homoseksuālas attiecības, dramatiskā un destruktīvā veidā meklējot sev tēvu. 

Nobriedusī mīlestība

Nobriedušas attiecības ar apkārtējiem ir iespējamas tad, ja cilvēks prot bez bailēm un vainas sajūtas aiziet no vecāku mājām, sajust, ka viņš ir brīva personība, nevis mammas un tēta „turpinājums”. Pretējā gadījumā jauna ģimene, klosteris vai seminārs šiem „pieaugušajiem” ir tikai bēgšanas mēģinājums. Cilvēks apgalvo: „Sapratu, ka man ir aicinājums”. Tomēr patiesībā nav ne aicinājuma, ne mīlestības. 

Būtu labi uzdot sev jautājumu: ko es sagaidu no vīra/sievas? Ko man nav iedevuši vecāki? Kādas ilgas un vajadzības paliek neapmierinātas? 

Laulātais draugs ir aicināts apdāvināt mūs ar laulāto mīlestību. Tomēr nav viņa spēkos iedot mums to, ko nav iedevuši vecāki. Atliek vien atzīt patiesību par savu pagātni, godīgi nosaukt lietas īstajos vārdos, apraudāt visus zaudējumus un piedot vecākiem. Nākamais solis ir iemācīties skaidri runāt par savām gaidām un vajadzībām, necerot, ka vīrs vai sieva „tāpat sapratīs”. Nesapratīs. Visai bieži, nesaņemot to, ko klusumā sagaidām, ķeramies klāt spiedienam, draudiem, žēlumam. Patiesībā tā ir manipulācija, veids, kā valdīt pār apkārtējiem. Pasaki tieši, ko tu vēlies. Spēj pieņemt atteikumu. Mācies veidot sarunas un meklēt kompromisus. 

Mūsu bērni nav mūsu īpašums

Bērni vecākiem nepieder. Vecāku uzdevums ir labi "uztrenēt" bērnus, sagatavot viņus patstāvīgai dzīvei. Ja neesam to saņēmuši no vecākiem, varam pieņemt lēmumu un izvēlēties sev citus „trenerus”, apzināti piestrādāt pie savas vērtību sistēmas. Tāpat varam strādāt ar sevi, iepazīt sevi, mācīties to, kas ir nobriedusī mīlestība pret sevi un tuvāko. 

Laulība ir visintīmākais attiecību veids starp cilvēkiem. Laulātie draugi ir aicināti dalīties viens ar otru it visā. Līdz ar to viņiem nepieciešams nodalīties no vecākiem, lai kļūtu par dāvanu vīram vai sievai brīvībā un mīlestībā. Pie šāda risinājuma laulātie spēs uzturēt arī labas attiecības ar vecākiem, ievērojot veselīgas robežas un iztiekot bez manipulēšanas. 

 

Avots: O potrzebie rozłąki z rodzicami, katolik.pl

Foto: Stephan Hochhausflickr.com

Sagatavoja Marks Jermaks 

Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 06 Jūnijs 2017 22:33

Priestera komentārs

Atdodiet ķeizaram to, kas ir ķeizara, un Dievam to, kas ir Dieva! Mt 22, 15-21