Ateisms kā izkropļota cilvēka vīzija

Otrdiena, 06 Decembris 2016 15:35

Daudziem šķiet, ka ateisma izejas punkts ir Dieva eksistences noliegums. Tomēr patiesība ateisms balstās pieņēmumā, ka nepastāv būtiska atšķirība starp cilvēku un dzīvnieku.

Iracionālais ateisms 

Sarunājoties ar ateistiem, man jābrīnās, kāpēc viņi neņem vērā ateisma vēsturi. Ar šo nostāju viņi pierāda, ka ir pārvērtušies par sava pasaules uzskata vergiem. 

Ateisti ignorē faktu, ka ateistiskas sistēmas sekmēja visbriesmīgāko diktatūru veidošanos pasaules vēsturē. Nevienai citai minoritātei nav izdevies izdarīt tik milzīgus noziegumus kā tiem, kuri cenšas sakārtot pasauli bez Dieva. Neviens no manis uzrunātajiem ateistiem nav nožēlojis pagātni un nemēģina nopietni uztvert jaunāko laiku vēsturi. 

Ateistu ticība tam, ka cilvēks pats izdomājis sev Dievu, ir tikpat iracionāla kā ticība tam, ka cilvēks ir izdomājis sevi pašu. Domājošs cilvēks atklāj Dieva eksistenci iedziļinoties savā cilvēcībā, kā arī atzīstot, ka viņš principiāli atšķiras no visām citām dzīvajām būtnēm. 

Persona, kura uzskata sevi par relatīvi labāk attīstītu dzīvnieku, protams, nesaskata nepieciešamību pateikties Kādam par savas pastāvēšanas faktu. Lai ieticētu kaut kādām izdomātām dievībām, dažreiz pietiek tikai nobīties. Tomēr patieso Dievu cilvēks atklāj tieši saskatot to, cik brīnišķīgi viņš ir radīts. Ateisms piedāvā Dieva karikatūru, attēlojot ticību kā „opiju tautām”. Līdz ar to ateismā nepastāv arī patiesa cilvēka vīzija. 

Tāpat ateisti nepamana savu ideju neloģiskumu, izskaidrojot cilvēka eksistenci iracionālā veidā, piemēram, kā nejaušību vai pārsteidzošu notikumu sakritību evolūcijas gaitā. Ateistiem šķiet, ka matērija ir radījusi pati sevi, un ka matērija izskaidro visu realitāti. 

Ateisti ignorē faktu, ka absolūtais vairākums cilvēku saskata sevī spēju būt atbildīgiem, uzticīgiem un mīlošiem. Tomēr, izejot no ateisma idejām, cilvēks ir tikai dzīvnieks, kas izslēdz tādas lietas kā apziņa, brīvība un mīlestība. Ticība tam, ka cilvēks, kurš apzinās sevi un spēj mīlēt, ir cēlies no bezpersoniskas pasaules, šķiet absurda. 

Ateisma antropoloģija 

Ateisti tic, ka mūsu apziņa ir vienīgi subjektīva, brīvība – tikai šķietama, bet mīlestība ir bioķīmijas produkts. Šī attieksme ir atrauta no realitātes, jo ateisms neizskaidro cilvēka specifisko uzvedību, kas acīmredzami atšķir viņu no dzīvniekiem. Ateisms nesaskata starpību starp antropoloģiju un zooloģiju, starp tieksmēm un brīvību, instinktiem un mīlestību. Protams, ir cilvēki, kuri spēj atpazīt sevī vien to, kas viņus dara līdzīgus dzīvniekiem. Rezultātā viņi dzīvo instinktu, tieksmju, hormonu un dzīvniecisku pamudinājumu pakļautībā.    

Nav jābrīnās, ka sabiedrības modeļi, kas balstās uz ateistiska priekšstata par cilvēku, konsekventi ved pie cilvēka pazemošanas. Ateistiski noskaņoti politiķi vairāk rūpējas par turīgiem geju aktīvistiem, nevis trūcīgiem bezdarbniekiem. Savukārt ateistiskiem juristiem vairāk rūp bendes, nevis viņu upuri. Kas attiecas uz ateistiski noskaņotām feministēm, sekss viņas uztrauc vairāk nekā bērni. Visbeidzot ateistiskiem ekologistem dzīvnieku drošība rūp vairāk nekā cilvēku aizstāvība. 

Katra ateistiska sistēma sekmē diktatūru, jo ateisti piešķir sev varu izlemt jebkādus jautājumus. Viņi nekautrējas lemt arī par cilvēka dzīvību, nosakot, kuram būs jāmirst, bet kuru viņu iestādītais likums aizstāvēs. Tāpat ateisms saistās ar elkdievību. Piemēram, marksismā par „dievu” tika uzskatīta komunistiskā partija un tās līderi. Attiecīgi liberālajā ateismā par „dievu” tiek atzītas dažāda veida dziņas, bauda un nauda. 

„Progresīvais” ateisms 

Jāatzīst, ka ateisma izvirzītas idejas nav īpaši komplicētas. Pagājušajā gadsimtā ateisti ar vardarbības un slepkavību palīdzību mēģināja izveidot „proletariāta varu”. 21.gadsimtā caur draudzīgiem medijiem viņi popularizē „brīvās attiecības”. Lietojot šo terminu, ateisti paši apliecina loģiskas domāšanas trūkumu, jo attiecības nevar būt „brīvas”, tāpat kā kvadrāti nemēdz būt apaļi. Protams, savas idejas ateisti atzīst par „zinātniskām”, „racionālām” un „progresīvām”. Tomēr šīs domās balstās uz visprimitīvākajiem mītiem, kas paredz, ka cilvēks spēj būt laimīgs atbrīvojoties no visa cilvēciskā. Ateisti likumsakarīgi mīlestības vietā piedāvā vieglu seksu, auglības vietā – kontracepciju un abortus, atbildības vietā – dzīves baudīšanu. Ateisti pat izdomājuši, ka agrīnā attīstības posmā cilvēks vēl nav cilvēks. 

Pats bīstamākais ateisma mīts ir šāds: tas, kurš pārstāj mīlēt Dievu, beidzot sāk mīlēt cilvēku. Fakti pierāda tieši pretējo. Pirmās pozīcijas galveno noziedznieku cilvēces vēsturē ieņem tieši ateisti. Nav brīnums, ka pat mūsdienās ateisti izsmej Jēzu, Kurš mācījis mīlēt, bet vienlaicīgi attaisno dažādus noziegumus un pat saskata to „pozitīvos” aspektus. 

Lielākā daļa cilvēku, kurus pazīstu, neiekļaujas ateistu izstrādātajā antropoloģijā. Viņi atklāj sevī spējas, vajadzības un ilgas, ko ateisti izskaidrot nevar. Dzīvnieki tiek pakļauti evolūcijai, bet cilvēks ir tas, kurš nosaka vēsturi. Dzīvnieki tūkstošgadēm rīkojas pēc tām pašām shēmām un instinktiem, bet cilvēkam dotas neierobežotas izaugsmes iespējas. Kamēr vairums cilvēku atšķir sevi no dzīvniekiem, tikmēr ateisms paliek margināla, kaut arī ļoti bīstama parādība. 

Cilvēks spēj radīt sev draudus divos gadījumos: vai nu viņš pielīdzina sevi dzīvniekam, vai nu viņš pielīdzina sevi Dievam. 

 

Raksta autors: pr.Mareks Dzeveckis (Marek Dziewiecki)

Avots: Ateizm, urojona wizja człowieka, fronda.pl

Foto: al shepflickr.com

Sagatavoja Marks Jermaks

Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 06 Decembris 2016 15:46

Priestera komentārs

Ak, sieviete, liela ir tava ticība. Lai notiek tev tā, kā tu gribi! Mt 15, 21–28