Grēki nav pats svarīgākais
Katoliskās Baznīcas katehisms atgādina, ka „atgriešanās un gandarīšanas ceļu Jēzus brīnišķīgi attēlojis līdzībā par pazudušo dēlu, kuras centrā ir žēlsirdīgais tēvs.” (sal. Lk 15, 11–24) Grēksūdzes laikā galveno vietu ieņem Tēvs, nevis mūsu grēki, pretestība, jūtas vai biktstēva persona. Mēģināsim aplūkot sagatavošanos grēksūdzei un paša Izlīgšanas sakramenta izdzīvošanu šīs skaistās līdzības gaismā.
Ilgas pēc izlīgšanas
Pazudušā dēla atgriešanās izejas punkts bija apziņa par viņa bēdīgo stāvokli un nāves briesmām. Tieši tas lika viņam atcerēties tēvu un mājas, kā arī maizi, ko varētu nopelnīt, strādājot tēva saimniecībā. Tomēr dēla dvēseles dziļumos bija saglabājies pozitīvais priekšstats par tēvu.
Par ko tas liecina? Ne jau vienmēr mūsu iekšējais pamudinājums uz grēksūdzi ir cēls un pilnīgs. Dažreiz mēs vienkārši slikti jūtamies, un mūs piepilda skumjas, nemiers, dažāda veida nepilnības un trūkumi, kā arī sirdsapziņas pārmetumi.
Pārdomājot savu dzīvi, atzīstam tās nesakārtotību un smagās sekas, ko šī nesakārtotība izraisa. Iespējams, uz grēksūdzi mūs pamudina tieši šī sāpīgā pieredze, nevis mīlestība pret Dievu. Tomēr Dievs caur to cenšas mūs piesaistīt, atjaunot, pamudina atteikties no ceļa, kas dara mūs nelaimīgus.
Tēva mīlestība
Atgriežoties pie tēva, pazudušais dēls nebija iemācījies no galvas „grēku litāniju”, ko varētu ātri „izšaut”, lai iegūtu piedošanu. Nožēlas izteikšana tēvam un lūgums pēc piedošanas viņam bija svarīgāks, nekā precīza grēku uzskaitīšana.
Pirms ķerties pie sirdsapziņas izmeklēšanas, mums jāatceras, ka dodamies pie Tēva, kurš mūs pazīst, mīl un zina visu par mūsu grēkiem, to cēloņiem un saknēm. Tomēr šīs zināšanas nav pamats, lai mums kaut ko pārmestu vai nosodītu. Dievs ir līdzjūtības pilns, kaut gan mūsu grēki var izraisīt arī Viņa dusmas, jo Dievs ir svēts. Grēksūdzes laikā jāpatur prātā, ka mēs vēršamies pie Personas, kurai esam nodarījuši pāri. Līdz ar to tā nav vienkārši „atskaite” par kristīgas uzvedības kodeksa pārkāpumiem.
Nekādas steigas
Uzsākot sirdsapziņas izmeklēšanu, būtu vērts atsaukt atmiņā to, ka mēs stājamies Dieva priekšā. Šķiet, tas ļoti pietrūkst cilvēkiem, kuri „ieskrien” baznīcā „pa ceļam” un neparūpējas pienācīgi sagatavoties sakramentam. Godīgi jāsaka, ka priesteris parasti jau pēc īsa ievada saprot, vai ticīgais ir veltījis laiku tam, lai sagatavotos.
Steigas dēļ cilvēks ir tendēts atkārtot grēksūdzē visu to, par ko stāsta parasti, jo „kaut kas” taču ir jāpasaka. Iespējams, viņš šos grēkus šoreiz pat nav izdarījis. Šī mehāniskā attieksme liecina par nenopietnu izturēšanos gan pret Dievu, gan pret sakramentu, gan pret biktstēvu.
Nožēla nav mazvērtība
Paužot tēvam nožēlu, pazudušais dēls saka: „Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi; es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.” Tikai pirmā teiciena daļa atbilst patiesībai. Pazemīga sava grēka atzīšana un nožēla ir Svētā Gara darbības auglis, Kurš pārliecina cilvēku par viņa vainu, lai vēlāk no tās atbrīvotu. Tomēr otrā daļa („es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu”) ir rūgtais grēka auglis. Tā neizsaka visu patiesību, kaut gan precīzi atspoguļo to, kā dēls jūtas.
Tomēr jūtas nenosaka cilvēku pilnībā. Te runa ir nevis par nožēlu, bet gan par maldīgu pārliecību, ka dēls ir pārvērties par vergu, kalpu, tukšu vietu. Jēzus līdzībā mīlošais tēvs pārtrauc dēlu tajā brīdī, kad viņš taisās lūgt pieņemt viņu darbā kā vienu no algādžiem. Tādējādi tēvs parāda, ka viss ir tieši pretēji. Tēva sirdī dēls nekad nepārstāj būt dēls pat tad, ja viņš attālinās no savām mājām, ģimenes, ticības vai kultūras. Līdzīgi Izraēlim, kas pēc 40 gadiem tuksnesī atgriežas no Ēģiptes verdzības Apsolītajā zemē, arī dēls no tālajām zemēm atgriežas tēva mājās.
Mums nevajadzētu jaukt patiesu nožēlu ar mazvērtību un sevis šaustīšanu, jo tikai nožēla ir tā, kas nāk no Svētā Gara. Svētais Gars cilvēku nekad nepazemo, bet palīdz viņam piecelties un atgriež grēka iznīcināto cieņas sajūtu.
Avots: 5 rzeczy, które trzeba zrobić przed spowiedzią, deon.pl
Foto: NaszeMiasto.pl
Tulkoja Marks Jermaks