Daudzās diecēzēs un semināros Polijā un pasaulē netiek runāts par elli, ļauno garu un apsēstību. Kāpēc?
Arī es uzdodu sev šo jautājumu. Šis temats bija tabu. Eksorcisms Baznīcā bija kļuvis par tādu kā apkaunojošu lietu, Otrais Vatikāna koncils no šī jautājuma izvairījies. Manuprāt eksorcismu pieredze jāapkopo un jāiekļauj teoloģijā un askēzē, ikdienas dzīvē ar Dievu. Mums jāmācās atpazīt ienaidnieku, paredzēt, kur un kādā veidā viņš uzbruks. Tad mums būs vieglāk sevi pasargāt.
Cilvēki pārsvarā netic, ka ir elle un velns.
1972. gadā pavests Pāvils VI sacīja, ka ļaunais valda pār pasauli, ka viņš ir iesaistījies vēstures gaitā ar cilvēku atļauju. Pēc šī paziņojuma sekoja sašutuma vilnis, masu mediji pāvestu apspļāva – kā 20. gadsimtā var runāt par sātanu! Tomēr tieši tajā laikā daudzās valstīs tika reģistrētas sātanistu baznīcas. Tā izskatās mūsu civilizācijas: oficiāli saka vienu, bet praksē ir kaut kas cits. Cilvēki netic ellei, jo tā ir vieglāk. Savukārt ļaunais ir ieinteresēts apslēpt savu darbību. Tā ir viena no viņa visefektīvākajām akcijām.
Vai tad mums jātic velna eksistencei, lai tiktu atpestītiem un būtu Baznīcā? Nekur taču nav formulēta dogma par ļauno garu eksistenci. Kāpēc?
Jo Baznīcā ar to nekad nebija problēmu. Baznīca nekad nav apšaubījusi ļaunā gara darbību. Bībele skaidri runā, ka viņš kārdināja pirmos cilvēkus uz grēku. Tāpat Jēzus tika kārdināts. Te nav šaubu! Mūsu pienākums ir ticēt ticības patiesībām, kaut gan ne visas no tām formulētas kā dogmas. Bez šādas ticības nav iespējams palikt Baznīcā.
Dzirdot par sātanu, cilvēki baidās un iedomājas: „Es viņu neaiztieku un viņš mani liks mierā. Ja es cīnīšos, viņš uzbruks.” Vai Jums nav bail?
Skaidrs, ka ir! Turklāt nevēlos, lai man ar viņu būtu kaut kas kopīgs. Vēlos Dieva spēkā viņu izmest no cilvēkiem pēc iespējas biežāk. Nav vērts riskēt. Vai ir kāds cilvēks, kurš no viņa nebaidās?! Tie ir lieli maldi, ja kāds tēlo, ka ir stiprāks par ļauno garu.
Vai ļaunais sarežģī dzīvi un kalpošanu arī eksorcistam?
Drīkst svaigu piemēru? Vakar plkst. 23.54 pēc aizlūgšanas par apsēsto meiteni saņemu ļoti „mīļu” īsziņu (ja kāds netic, speciāli to saglabāju): „Tu to nožēlosi, niecīgais melnsvārci. Pamēģini mani vēlreiz aiztikt ar savām svētītajām ķepām un visām tām rotaļām, un es tevi nobeigšu! Pietiek, pietiek, pietiek! Saku – pietiek!”. Ļoti par to nopriecājos, jo reizēm šķiet, ka mūsu lūgšanām nav nozīmes. Tomēr kad ļaunais sadusmojas, tas nozīmē, ka viņš stipri cieš un esam trāpījuši mērķī.
Bija arī cita īsziņa: „Par šo tu nosprāgsi. Es nebaidos nedz no Dievmātes, nedz no tevis arī šīm rotaļām.” Kārtējie meli: viņš saka, ka nebaidās, toties vienlaikus – „par šo tu nosprāgsi”. Var sajust, ar ko ir darīšana. Lūdziet par eksorcistiem, jo mēs nedrīkstam pieļaut kļūdu, jo tad ļaunais tiešām mums atriebsies.
Arhibīskaps Emmanuel Milingo bija eksorcists Āfrikā un Itālijā, bet tomēr aizgāja no Baznīcas.
Bet kādēļ Jūdas aizgāja no Jēzus?
Jo cilvēks ir brīvs...
Cilvēks ir brīvs tikai pie Kunga. Pie ļaunā viņš paliek sasaistīts. Dievs cilvēkam nekad neliek neko darīt, tikai piedāvā: „Ja vēlies, seko Man.” Dievs pierunā, piedāvā argumentus, ierosina projektus, tomēr nekad nepiespiež. Savukārt ļauna darbība balstās uz spiedienu, varas pārņemšanu pār cilvēku, paverdzināšanu un degradāciju.
Interesanti, kāpēc ar vienu eksorcismu nepietiek un lūgšana jāatkārto?
Reiz kāda apsēsta meitene eksorcisma laikā uzvedās mierīgi, klusi, tikai drusku bija drebuļi. Nākamajā reizē bija tas pats – nekādu īpašu apsēstības pazīmju. Tad pienācu klāt un pajautāju, ko viņa dara aizlūgšanas laikā, vai gadījumā viņa neatjauno paktu ar dēmonu. Viņa pamāja ar galvu: lai izvairītos no izpausmēm, viņa atkal un atkal uzticēja sevi ļaunajam garam. Kam tāds eksorcisms?! Lūgšana nekad nedarbojas pret cilvēka gribu. Ja cilvēks nevēlas tikt atbrīvots, ļaunums atgriežas. Tomēr ja cilvēks izturēs eksorcismus, kas reizēm turpinās pat mēnešiem ilgi, tad viņš būs brīvs no ļaunā ietekmes. Eksorcisms nav maģija, tas prasa apsēstā iesaisti. Nepieciešams, lai viņš vēlētos atgriezties pie Dieva. Viņam pašam jācīnās par atbrīvošanu no sātana. Ja viņš to nedara, priestera lūgšana nepalīdzēs.
Vai Jums kādreiz gadījies kāds īpaši iespaidīgs eksorcisms?
Visi eksorcismi tādi ir... Reiz aizlūdzām par kādu skolēnu. Apsēstības pazīmes izpaudās tieši skolā. Jautāju pārējiem, kā viņi saprata, ka jāvēršas pie priestera, nevis pie psihologa vai psihiatra. Zēni atbildēja: „Jo viņam bija tāds spēks, ka četri cilvēki nespēja tikt ar viņu galā.” Savukārt meitenes teica: „Viņš uz mums tā skatījās, it kā gribētu visus klasē nogalināt.” Pirmā eksorcisma laikā zēns bļāva: „Es jums to nepiedošu!” Pēc brīža viņš mierīgi piebilda: „Jums palaimējies, ka te ir Viņš, ka te ir Viņa”. Ļaunais gars ļoti nelabprāt izrunā Jēzus un Marijas vārdus. Vai ar to nepietiek? Tas bija visīsākais eksorcisms manā karjerā, divas reizes sanācām uz lūgšanu un miers. Vai tas nav iespaidīgi?
Tulkoja Marks Jermaks
Foto: Neil Williamson, flickr.com