Universitātes viduslaikos

Pirmdiena, 03 Augusts 2015 09:37

/Umberto Kassoto/

Nekāda tumsonība. Kultūras un sociālā vide, kurā radās viduslaiku universitātes, bija brīva un drosmīga. Kādas bija studiju programmas? Par to stāsta vēsturnieks Leo Moulins.

[No “Tracce. Litterae Communionis”, anno XVIII, 1991.g.maijs, 41.-43. lpp.]

Juridiskās fakultātes Lielā aula. Lekciju vada ievērojams jurists. Ir rīta lekcija. Kad no katedras runā lektors, viņu pārtraukt nedrīkst pat viens jautājums. Aulā ienāk kāds svešinieks un lūdz iespēju uzrunāt auditoriju. Viņš sāk paust savas šaubas par to, kā pasniedzējs interpretē kādu kodeksa daļu: “Jūsu vietā es studentiem neteiktu to, ko Jūs sacījāt.” Viņš uzsāk diskusiju un sniedz argumentus, līdz pārliecina profesoru, kurš, nokāpjot no katedras, savu “pretinieku” apskauj un jautā, kas viņš ir. Atpazīstot viņā savu pērnā gada studentu, viņš rekomendē to saviem klausītājiem un uzaicina uz pusdienām.

Tas nav tāda studenta sapnis, kurš ir izkritis konstitucionālo tiesību eksāmenā, bet tā tiešām ir noticis kādā viduslaiku universitātē ar slaveno juristu Azzone galvenajā lomā. Par to stāsta, iespējams, viens no labākajiem un jaukākajiem viduslaiku vēsturniekiem. Agnostiķis, kurš mīlēja viduslaiku svētā Benedikta un viņa sekotāju kristietību un kurš universitāti definēja par “kristietības humānisma autentisko, īpašo un patieso produktu”. Tikai viduslaiku kristiešu civilizācija radīja universitātes – vairāk nekā 80 trijos gadsimtos vien. 1602. gadā tās ir jau 106 visā Eiropā, bet Latīņamerikā – divas, kuras izveidoja tur ieradušies spāņi. Nekur citur tādu vēl nebija.

Minētā epizode ataino ļoti īpašas attiecības starp studentiem un profesoriem viduslaiku universitātēs.

Satiekot ellē Brunetto Latini, Dante viņu nosauc par “maigo skolotāju maigo tēvu”. Tas ir sveiciens, kas norāda, cik personīgas un humānas bija attiecības starp skolotāju un mācekli. Studentu nebija daudz, bet Boloņas, Padujas un Parīzes universitātes dokumentos ir sūdzības, ka “diemžēl nepazīstam visus savus studentus”. Tas nozīmē, ka viduslaikos, piemēram, Boloņā bija ap 100 studentu, maksimums 3000 studentu. Ir grūti runāt par skaitļiem viduslaikos, jo viduslaikos nepastāv skaitļu un daudzuma sajūta. Daudz var nozīmēt 100 000 vai 100. Ir jāveic nopietni pētījumi, lai uzzinātu vairāk vai mazāk konkrētu iedzīvotāju skaitu vienā pilsētā. Ir skaidri redzams, piemēram, ka San Petronio laukumā nevar ietilpt 100 000 cilvēku, bet hronikas min šo skaitu, norādot, ka laukums bija ļoti pilns.

Attiecības starp studentiem un skolotājiem bija ļoti neformālas. Universitātes nebija tādas kā šodien ar daudzām ēkām, sākumā studenti gāja klausīties skolotāju viņa mājās un bieži pat dzīvoja pie viņa. Arī ķirurģijas un anatomijas kursi notika skolotāja mājā, izmantojot tur līķi. Profesori bija ļoti jauni, jaunie doktori varēja pat nākamajā dienā pēc diploma saņemšanas atvērt savu skolu. Skolēni maksāja tieši profesoram, tāpēc bieži notika strīdi starp skolotājiem un skolēniem, kuri aizmirsa savus parādus. Ir liecības par kādu profesoru, kurš rīkoja streiku, jo skolēni viņam nemaksāja.

Kāpēc nosaukums “Universitāte”?

Vispirms jārunā par humanitārajām zinātnēm, kas bija obligātas. Nevarēja mācīties medicīnu vai kanoniskās tiesības vai kādā citā fakultātē, ja nebija apmeklēti vispārējie kultūras kursi, kas piedāvāja visbūtiskāko – redzējumu par cilvēku, viņa attiecībām ar citiem cilvēkiem, ar sabiedrību un Dievu. 12. un 13. gadsimta studenta dzīvei ir jēga – nozīme un virziens. Humanitārajās zinātnēs studēja matemātiku, tiesības, ekonomiku, mūziku, filosofiju, latīņu literatūru un visu pārējo, kas attiecās uz vispārējo kultūru. Studijas parasti uzsāka 15-16 gadu vecumā, un bija jāzina latīņu valoda. Tam, kas to labi nepārzināja, bija dažus mēnešus tā jāmācās. Runāja tikai latīņu valodā, kas bija kopīga saziņas valoda studentiem, kas nāca no dažādos dialektos un valodās runājošiem Itālijas un Eiropas reģioniem. Tie, kas izmantoja teicienus citās valodās arī atpūtas brīžos, saņēma sodu, tāpēc pat apvainojumi un lāsti tika izteikti latīniski. Boloņas iedzīvotāji zināja latīņu valodu, lai varētu diskutēt ar studentiem. Pēc šī kursa iespējamie ceļi bija civiltiesības vai kanoniskās tiesības, teoloģija, zinātne, medicīna, kas sākumā tika iekļauta mākslu fakultātē, bet pēc tam attīstījās un izveidoja pati savu fakultāti. Anatomijas kursi radās pēc Romas ierosmes, līdz ar to pāvesta opozīcija pret medicīnu ir tikai mīts. Parasti citētais piemērs par Vezāriju (Vesario), kurš ticis notiesāts uz nāvi par to, ka pētījis līķi, nav līdz galam patiess. Viņš tika sodīts nevis par līķa sekciju, bet gan tādēļ, ka bija rīkojies pret likumu, nozogot līķi. Arī citi studenti tika tiesāti par līķu zagšanu anatomijas studijām, dažkārt no pašu mājām. Baznīcas pozīcija bija skaidra – tā bija par zinātni tik ļoti lielā mērā, ka pat svētais Ignācijs no Lojolas savā nāves stundā uzticēja savu ķermeni zinātnei.

Parunāsim par studentiem

Tie bija tikai vīrieši, kas nāca no Eiropas – Spānijas, Skotijas, Baltijas valstīm, Sicīlijas, kopumā no 20–25 nācijām. Lielākā daļa nāca no bagātāko pilsētnieku vai aristokrātu kārtas, lielākoties tie bija vācieši vai holandieši, bet ne visi bija bagāti. Ir pierādījumi par tā saucamajiem nabadzīgajiem studentiem, kuru vecāki nebija spējīgi apmaksāt studijas. Viņi saņēma palīdzību studiju beigšanai, tā saukto “borsu”, kā stipendiju, kas sedza mācību maksu, īres maksu un pārtiku. To dēvēja par “borsarius”, un students to saņēma, jo bija nabadzīgs. Tas ir aizsākums mūsdienu stipendijām.

Kā un cik daudz toreiz studēja?

Studēja daudz. Viduslaikos bija neiedomājamas alkas pēc zināšanām, kas līdzinājās tām, ko jutu strādnieku šķirā, no kuras pats nāku. 12. gadsimtā bija dzīva spēcīga zināšanu kaisle. Tika pavadītas naktis diskutējot vai lasot. Tāpēc nav pareizi uzskatīt šo periodu kā tumšos laikus. Maz ir tādu laikmetu, kuros apzinātas alkas pēc zināšanām bija tik spēcīgas kā 12.–13. gadsimtā. Tos var saukt par racionāliem laikmetiem, kas uzticas prātam un kuros dažreiz bija pat pārāk liela uzticība zinātnei un zinātniskajiem eksperimentiem.

Kā notika lekcijas?

Lekcijas, tā dēvētie lasījumi, notika no rītiem, bet atkārtošanas – pēcpusdienā. Skolotājiem turklāt bija jāorganizē disputus. Disputos bija jāpiedalās visiem. Kas nepiedalījās un neko nesacīja, nevarēja piedalīties eksāmenā. Skolotājs uzdeva diskusijas tēmu, kurai nebija noteikti jābūt ortodoksālai. Tika diskutēts tiešām par visu, piemēram, vai kristīgā reliģija ir vai nav leģenda. Bija iespaidīga pārdrošība tēmu izvēlē un neticama brīvība diskusijā.

Un eksāmeni?

Pēdējais disputs, pēc kura varēja kļūt par doktoriem, varēja turpināties divas, trīs vai pat četras nedēļas, un studentam bija jāparāda, ko viņš bija iemācījies aptuveni 10 gadu laikā. Tam bija nepieciešama laba atmiņa, jo nebija atļauts veikt pierakstus lekciju laikā. Līdz ar to cilvēki, kas no galvas zināja Bībeli, nebija retums.

Jūs runājat par gandrīz pilnīgu mācīšanas brīvību...

Tās bija pilnīgi brīvas institūcijas ne tikai apmācības jomā, bet tās arī nepieņēma jebkādu kontroles sistēmu. Pat kāda studenta aizskaršana tika uzskatīta par universitātes brīvības pārkāpšanu. Turklāt visi studenti bija klēriķi, lai nebūtu atkarīgi no civilās justīcijas, kas bija tūlītēja un nežēlīgāka par klerikālo.

Avots: Libertà di sapere. Le università nel Medio Evo, Casotto U., www.kattoliko.it

Tulkoja Ilze Mežniece

Foto: wikipedia.org

Pēdējo reizi rediģēts Pirmdiena, 03 Augusts 2015 09:40